PIEREDZE: Pirmklasnieks parastā skolā. Un tas nekas, ka ratiņkrēslā

Septiņgadniece Katrīna Krūmiņa, kas kopš dzimšanas spiesta pārvietoties ratiņkrēslā, 1. septembrī savas skolas gaitas uzsāka Rīgas Igauņu pamatskolā. Te viņa ir īpaši gaidīta, jo šajā skolā 3. klasē jau mācās viņas vecākā māsa. Veselības stāvokļa dēļ Katrīna bieži uzturas Tallinā, kur viņai izgatavo ortozes, tāpēc igauņu valodas apguve meitenei lieti noder. Katrīnai vecāki devuši arī otru vārdu – Roze, un viņa tiešām ir gluži kā skaists un plaukstošs zieds.

Tas, ka Katrīna apmeklēs parasto skolu un mācīsies kopā ar citiem - veseliem - bērniem, lielā mērā ir viņas vecāku nopelns, kas nav nolaiduši rokas un padevušies. Gluži otrādi - viņi dara visu iespējamo, lai meita varētu justies līdzvērtīga saviem vienaudžiem.

Tāda pati kā citi bērni

«Aizstāvēt savu Katrīnu sākām jau tad, kad es viņu tikai gaidīju,» atminas Katrīnas mamma Jana Krūmiņa. «Ārsti pamanīja ko nopietnu un ļoti uzstāja, ka man obligāti jāpārtrauc grūtniecība. Kaut arī zinājām, ka mūsu bērniņam būs likstas ar veselību, doma par grūtniecības pārtraukšanu mums ar vīru neienāca prātā. Tas, ja to vai citu iemeslu dēļ bērns nestaigā, nenozīmē, ka viņam kaut kas nav kārtībā ar galvu, kā daudzi uzskata. Meitai galva un rokas strādā tāpat kā citiem bērniem, vienīgi viņai ir problēmas ar pārvietošanos.

Katrīnai ir spina bifida diagnoze, kas burtiski nozīmē «plaisu mugurkaulā» un raksturojama ar nepilnīgu muguras smadzeņu attīstību. Tā ir iedzimta patoloģija, un kopš dzimšanas Katrīna nevar staigāt. Ir vesela virkne problēmu, ko diagnoze nes sev līdzi, bet galvenā ir tā, ka no jostas daļas uz leju meitene ir paralizēta.»

Lūdz ziedot ortozēm

Pirms vairākiem gadiem Katrīnas vecāki vērsās pie sabiedrības un lūdza ziedot naudu ortozēm, ar kuru palīdzību Katrīna varētu staigāt. Naudu savāca, taču, meitenei augot, ik pēc gada, pusotra vajadzīgas jaunas ortozes, kas maksā apmēram 6000 eiro.Tāda summa vecākiem nav pa kabatai.

«Pie ortozēm, kādas nepieciešamas Katrīnai, mūsu valstī nav iespējams tikt,» stāstījumu turpina meitenes mamma, «ja arī tādas izgatavo, tad nav pietiekami kvalitatīvas. Tāpēc regulāri dodamies uz Tallinu. Tāpat Igaunijā ārstējamies. Reizi gadā Tallinas bērnu slimnīcas paspārnē esošajā spina bifida kompetenču centrā (uz turieni dodas pacienti ne vien no Baltijas, bet arī no citām valstīm) rīko konsiliju, kurā piedalās arī vācu ārsti. Es gadiem tiecos uzstāt, lai arī pie mums, Latvijā, būtu kas līdzīgs, bet atsaucību no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neesmu saņēmusi. Tā, lūk, braucam vien uz Tallinu.»

Vēlas, lai uztver kā veselu

«Katrīnā kopš dzimšanas ir daudz ieguldīts, turklāt ceļš nav bijis rozēm kaisīts, drīzāk grūts un smags,» stāsta Katrīnas mamma. «Meitene pārcietusi neskaitāmas operācijas, mācījusies staigāt ar ortozēm. Mēs viņu neesam slēpuši, vienmēr esam veduši sabiedrībā. Daudz par to esmu runājusi publiski - nav viegli stāstīt, kas tev sāp, bet tas bija ceļš, ko mēs izraudzījāmies.

Kad Katrīnai bija jāiet bērnudārzā, zināju, ka gan jau viņa, tāpat kā māsas, apmeklēs parasto pirmsskolas izglītības iestādi. Tā tikām pašvaldības bērnudārzā Ābecītis. Tajā apguvuši atzīstami labu pieredzi integrācijas procesā. Katrā ziņā es tur jutu pozitīvismu. Arī citu bērnu vecāki bija atsaucīgi.

Bērnudārzu apmeklēja Katrīnas vecākā māsa, un tagad tajā palikusi jaunākā. Tajā nav vecuma grupu, tur vienā bariņā ir mazie no divu līdz septiņu gadu vecumam, bieži vien pat vienu ģimeni pārstāvoši. Katrīna tur arī sākumā bija kopā ar lielo māsu, pēc tam ar mazo. Ābecītis ir uz ģimeni orientēts. Turklāt izrādījās, ka tas ir pilnībā pielāgots bērniem ar īpašām vajadzībām - renovēts, tajā ir lifts, visur nobrauktuves. Un speciāla tualete, ģērbtuve. Katrīna bija pirmā meitenīte invalīdu ratos, kas tajā gāja, un šobrīd arī neviena cita nav.

Ja jau dārziņā bija tik labi, tad kāpēc nemēģināt tālāk! Mēs, ģimene, saredzam to bērnu tādu, kāds viņš izaugs, un mana Katrīna nebūs patērētāja. Mēs visu savu dzīvi pakārtojam bērnam, lai būtu vieglāk, lai viņa dzīvē justos patstāvīga. Gan domājot par ikdienas lietām, gan par ortozēm. Man šķiet, ka tad, kad bērns iegūst parastu izglītību, viņam arī priekšā paveras vieglāka nākotne. Pašam būt patstāvīgam, nevis iet speciālā skolā, kur viņam plus mīnus viss tiek ielikts kā ar karoti mutē. Es, protams, neapšaubu speciālās skolas - arī tādas ir vajadzīgas. Un katrai ģimenei ir savs stāsts, bet mēs uzskatījām, ka mūsu bērnam jāiet parastā skolā.»

Pirmo skolas dienu gaida

Tuvojoties mācību gada sākumam, Katrīnu pārņēmis pacilājums, tāpat kā jebkuru citu pirmklasnieku, kurš ir saviļņots par gaidāmajām pārmaiņām dzīvē, skaidro meitenes mamma. «Skolā ir formas vestes, un reizēm esmu pieķērusi abas ar vecāko māsu spriedelējam, kuru vesti katra no viņām vilks mugurā.»

«Atsevišķs stāsts ir par to, kā es atradu skolu. Izbraukāju Pārdaugavu un gāju uz mācību iestādēm, tikos ar to direktoriem. Es jau visu vēroju, kā mani tur sagaida. Ja, mani uzņemot, jau pirmajā reizē valda tāds negatīvs noskaņojums, tad saprotu, ka tālāk sagaidāms kaut kas pretestībai līdzīgs. Ja ar mani runā, saka: jā, kāpēc ne, mēģināsim, tad es arī piekrītu. Tas arī bija svarīgs faktors, kādas iznāca pirmās sarunas ar Rīgas Igauņu pamatskolas vadību un skolotājiem. Rīgas Igauņu pamatskola lielā mērā izvēlēta arī kā vecākās meitas mācību iestāde, kaut arī mēs nedzīvojam skolas tuvumā un bērni uz to ir jāved.

Katrīna neuztver sevi citādu esam. Viņa aug starp māsām, starp radu bērniem, kuri visi ir aktīvi un skrienoši. Un viņa ļoti labi integrējas vidē, tomēr saprot, ka pati nevar skriet un lēkt kā pārējie, ka viņai ir ratiņkrēsls un viņai ir ortozes.

Jā, viņa tikai ar ortozēm var pastaigāt, bet tas tomēr ir smagi. Lai viņa katru dienu to spētu, viņa ir jāapmāca. Tas ir darbs ar fizioterapeitiem un ergoterapeitiem. Bet viņa staigā. Tas, protams, nav tālu un pa trepēm viņa nekāpj, bet laukā kādu gabaliņu kopā ar bērniem var noiet.»

Justies kā starp savējiem

Katrīnas mamma uzskata, ka būtiski, lai bērns sevi asociētu ar veselu, nevis slimu. «Katrai ģimenei jau ir savs ceļš, savs stāsts,» viņa turpina. «Mūsu ģimene neredz citu ceļu kā parasto skolu. Bet mūsu valstī viss nav sakārtots, kā gribētos. Likumdošana ir pietiekami laba, tā runā par iekļaujošu izglītību, bet realitātē tas nestrādā. Speciālajās skolās samazinās audzēkņu skaits, tāpēc uz turieni naski nosūta vecākus ar savām atvasēm. Un tas ir pats skumjākais. Bieži vien tāda spiediena rezultātā vecāki pakļaujas, arī tādi, kas nemaz nevēlētos laist savu bērnu speciālajā skolā.

Kad es pirmo reizi ar jautājumu par skolas izvēli Katrīnai vērsos Rīgas domē, man piedāvāja viņu nodot internātā. Par parastu mācību iestādi pat nerunāja. Man liekas, ka vispār pašvaldību līmenī sistēma nav sakārtota. Viņi taču zina, ka Katrīna gāja parastajā bērnudārzā, bet kāpēc pašvaldību neinteresē, ko es ar bērnu darīšu tālāk?

Man bija divu gadu grūts ceļš, lai viņa tiktu līdz šai skolai. Lai skola tiktu sākta nedaudz pielāgotā vidē. Tas ir tā kā caur ērkšķiem. Kāpēc domē nav cilvēka, kas ar to nodarbojas? Vajadzētu saprast - redziet, mums tāds bērniņš ir bērnudārzā, bet tajā vai citā gadā sāks iet skolā. Vismaz pajautāt vecākiem, ko viņi domā darīt. Lai attiecīgās struktūrvienības varētu jau laikus sākt pielāgot skolu. Bet pie mums nav tādas plānošanas. Tā teikt, ir dzīve un saprašana vienai dienai.

Citiem vecākiem, kuru atvases arī pārvietojas invalīdu ratiņos, Katrīnas mamma iesaka: «Uzdrīkstēties. Ticēt sev, savam bērnam, uzlikt mērķi augstāku, nekā tu vari sasniegt. Mans mērķis bija parastais bērnudārzs, tagad skola. Tātad latiņa jāceļ augstāk. Laba izglītība. Vienalga, vai tā ir augstākā vai tikai profesionālā, bet lai Katrīnai ir savs arods, ar ko viņa varētu pelnīt un dzīvē iztikt, jo vecāki jau nebūs mūžam. Lai viņai nav valsts aprūpē jābūt tikai tāpēc, ka viņa ir cilvēks ar invaliditāti. Es taču jau uzsvēru: rokas un galva viņai strādā!»

Direktore šķēršļus nesaskata

Rīgas Igauņu pamatskolas direktore Urve Aivare kā pašu par sevi saprotamu uzskata faktu, ka Katrīna apmeklēs šo skolu. «Vispirms jau Katrīnas māsa mācās pie mums 3. klasē. Otrkārt, Katrīnas mamma man ir stāstījusi, ka viņa ar Katrīnu regulāri brauc uz Igauniju un būtu ļoti noderīgi, lai meitene varētu kontaktēties ar ārstiem vai apkalpojošo personālu arī igauniski un saprastu, ko viņai saka.

Ja vien bērnam ar intelektu viss ir kārtībā, tad viņam ir tiesības mācīties kopā ar citiem skolēniem normālā klasē. Tas, ka Katrīnai ir pārvietošanās grūtības, jau ir kas cits. Savā ziņā tas dos pozitīvu signālu citiem bērniem - viņi iemācīsies saskatīt atšķirīgo un apsvērt, kā viss lielajā dzīvē iekārtojies un kas no viņiem pašiem atkarīgs.

Pati es tik daudz ar saviem padomiem neiejaukšos, neuzsvēršu, ka jūsu Katrīna ir tāds pats bērns, tikai pārvietojas ratiņos. Vispār viņiem ir burvīga klases audzinātāja Ivika Keisele, ar kuru mēs esam kopā strādājuši ilgus gadus. Viņa noteikti tiks ar šo lietu galā, ieaudzinās skolēnos iejūtību, cieņu pret jebkuru bērnu, pret jebkuru draugu un cilvēku. Par to es esmu pilnīgi droša. Un arī par to, ka neļaus, lai kāds bērns dara otram pāri.

Ja jau mēs te runājam, vēlos izteikt lielu paldies Rīgas domes Izglītības departamentam, kas nāca pretī un uzklausīja mūsu vajadzības un lūgumus. Un Rīgas domei paldies arī par finansiālu atbalstu, pateicoties kuram skolu varēja pielāgot bērniem ar īpašām vajadzībām. Skolā uzstādīts pacēlājs, nomainītas durvis, noņemti sliekšņi, kas būtu traucējuši iebraukt un izbraukt ar ratiņiem.»

Ar divu gadu desmitu pieredzi

Runājot par iekļaujošo izglītību, liela pieredze šajā ziņā ir Vaivaru pamatskolai, kas atrodas netālu no Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari. Tās direktore Inese Kārkliņa uzsver: «Jā, esam pašvaldības skola, kas īsteno iekļaujošās izglītības programmu. Dibināta 1996. gadā ar nolūku pie rehabilitācijas centra atvērt mācību iestādi, kurā apgūtu zinības gan parastie bērni, gan ar kādiem attīstības vai kustību traucējumiem. Un tad bija doma, ka bērni vienā teritorijā var dabūt gan medicīnisko un sociālo aprūpi, gan vienlaikus iegūt arī izglītību.

Daudzi interesējas, kā kolektīvā iekļaujas bērni ar dažādiem traucējumiem, kā vispār veidojas viņu attiecības. Es teikšu tā: viss atkarīgs no katra bērna rakstura, no viņa sociālajām prasmēm, ko, protams, mēs no 1. klases mēģinām attīstīt. Un gluži vienkārši - kā bērni parasti draudzējas, tā draudzējas šeit visi. Jo nav nekādas starpības, vai tu ratiņkrēslā, vai uz savām kājām, ja vien esi draudzīga rakstura un tev ir kopīgas intereses ar klasesbiedriem. Turklāt tagad tas viss kļūst vienkāršāk, jo liela daļa kontaktēšanās notiek caur datoriem un tad tu, protams, esi iekļāvies, komunikabls, draudzīgs. Bet, ja tu jau pēc rakstura esi nīgrs, kā gadās arī ar parastajiem bērniem, vai vienpatnis, tad tev šīs attiecības arī grūtāk veidosies. Es neredzu nekādu atšķirību attiecību veidošanā starp šiem bērniem un parastajiem bērniem. Tas ir sabiedrībā izveidojies mīts, ka viņi negribēs draudzēties ar parastajiem un parastie viņus atstums. Mums ir bijusi meitene, kura uz skolas izlaiduma valsi bija uz izķeršanu - daudzi puiši gribēja ar viņu dejot. Un bija tā, ka tad, kad viņa tika vesta pusdienās, daudzi ķērās pie viņas ratiņiem, gribēja viņai palīdzēt, jo viņa bija ļoti sirsnīga, gaužām atsaucīga, bezgala draudzīga, un tas arī bija tas noteicošais, kāpēc viņa varēja labi iejusties.

Sūtīt vai nesūtīt bērnu parastajā skolā, tā ir vecāku izvēle. Izglītības likums noteic, ka vecāki var izvēlēties jebkuru skolu, neatkarīgi no viņu bērna rases piederības, veselības stāvokļa u.c. Un skolas administrācijai tad vien atliek to pieņemt un atvērt savas sirdis, gluži tāpat kā skolas durvis, lai šie bērni varētu šeit ienākt.

Valsts jau sen ir pateikusi Izglītības likumā, ka skola ir paredzēta jebkuram bērnam. Parasti bērni uzreiz atveras, viņiem nav svarīgi, kāds ir viņu biedrs, ja vien viņš ir draudzīgs. Un tajā pašā laikā vienmēr ir jābūt kādām skolām, kurās var mācīties tikai kā speciālajā mācību iestādē, jo ne visi vecāki un ne visi bērni tomēr ir gatavi parastajai skolai. Es nemācēšu nosaukt visus iemeslus, kālab vecāki izlemj, ka sūtīs savu bērnu speciālajā skolā, bet to ir gana.

Mēs īpaši neesam aptaujājuši bērnu ar speciālām vajadzībām vecākus, kādas ir viņu domas un sajūtas, kad viņi sūta savas atvases parastajā mācību iestādē. Bet pirms kādiem četriem pieciem gadiem pie mums skolā ERASMUS programmas ietvaros viesojās brīvprātīgais Ervīns no Austrijas, kurš pats bija ratiņkrēslā. Un tad, kad viņš atbrauca, mums likās - kā nu Austrijā labklājībā dzīvojošais te iejutīsies. Izrādās, ka mēs Latvijā esam daudzus soļus priekšā - gan izglītības nodrošināšanā šādiem bērniem, gan arī dzīves apstākļu ziņā jau tādā lielākā, plašākā līmenī. Kad Ervīns atbrauca, viņš bija tik ļoti priecīgs par šo bērnu mācīšanos parastā skolā, ka izveidoja filmu. Viņš saaicināja dažādu skolēnu vecākus - gan tādus, kuriem ir bērns ar attīstības traucējumiem, gan tos, kuriem nav. Un viņus intervēja. Un, skatoties šo filmu, mēs redzējām un dzirdējām, ka šo bērnu ar speciālām vajadzībām vecāki ir gandarīti par to, ka ir sūtījuši savus bērnus parastajā mācību iestādē.»

Šis darbs kaut ko jau devis

Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks piebilst: «Gribētu apliecināt labo ziņu, ka ļoti nopietni gādāts par bērnu ar īpašām vajadzībām iekļaušanu parastajās skolās. Un tam novirzīti arī pietiekami Eiropas fonda līdzekļi, kad attīstīta skolotāju prasme, lai viņi laikus varētu diagnosticēt dažādas bērnu problēmas un arī specifiski strādāt. Lai nebūtu tā, ka gluži vienkārši mēs redzam un pieņemam kādu atšķirību vai norakstām nespēju koncentrēties. Lai skolotājiem būtu šī prasme problēmas identificēt un ar tām sekmīgi tikt galā.»

Neaizlikt kāju priekšā izglītībai

«Tas, ka bērni ar īpašām vajadzībām iet un ies parastajās skolās, principā ir tikai viens no posmiem visā lielajā ciklā, par ko šobrīd runā un ko mēģina ieviest kā pasauli visiem jeb iekļaujošā dzīvesveida popularizēšanu,» saka biedrības Es redzu valdes priekšsēdētāja Aivija Bārda. «Un, kad vidusskola pabeigta, tālāk jau iespēju robežās jādomā par augstākās izglītības iegūšanu, jo šiem cilvēkiem būs vajadzīgs darbs. Un nevis klūdziņu pīšana vai sarga amats, pie kāda lielākoties pašlaik var tikt personas ar īpašām vajadzībām, turklāt ar piebildi - ja labi paveicas, bet augsti apmaksāts, kvalificēts darbs. Taču realitāte ir skumja - cilvēkiem ir vēlme strādāt, bet iekļaušana darba tirgū ir pārvarama tikai caur šķēršļiem.

Protams, lai šādu sapni par darbu varētu īstenot, jāsāk ar mazumiņu un vispirms jau ar pieredzi parastajā skolā, mācoties kopā ar veseliem bērniem. Un tās nav nekādas mammu kaprīzes, tas vienkārši ir viens, turklāt ārkārtīgi būtisks posms visā šajā lielajā ķēdē.

Saprotam, ka visu šo iekļaujošās izglītības slogu nevar uzkraut tikai uz vecāku pleciem - ir jāiesaistās arī valsts institūcijām. Un vecāki, kas iet šo nebūt ne vienkāršo ceļu, jāatbalsta.».