«Cilvēki šeit ir saistīti ar dabu. Viss ir pašu darināts. Latvija man iemācīja gūt no dabas tik daudz labumu, cik vien iespējams. Cilvēki un kultūra ir tas, kas mani visvairāk saista ar šo zemi,» iespaidos dalās Nami Kobajaši, kas Latviju pirmo reizi iepazina 1991. gadā.
Uz japānieti vietējo kultūra un cilvēki atstājuši tik lielu iespaidu, ka pat pēc vairāk nekā 20 gadiem Nami meklē veidu, kā pēc iespējas biežāk apciemot Baltijas sirdi.
Ar Nami žurnāls Māja tikās Vecrīgā kādā kafejnīcā laikā, kad japāniete bija uz laiku ieradusies Rīgā. Tikko no kārtējās tikšanās, bet enerģijas un prieka pilna, Nami dalījās personiskā stāstā par savu pieredzi Latvijā un biznesu, ko šeit attīsta.
Padomju karavīri vēl ielās
Nami ir dzimusi Tokijā, Japānā, kur pavadīja bērnību un pusaudzes gadus. 17 gadu vecumā viņa devās uz ASV, lai gadu mācītos valsts vidusskolā apmaiņas programmmā. «Vēlējos to darīt, lai apgūtu angļu valodu. Pēc tam atgriezos Japānā, lai pabeigtu vietējo vidusskolu, bet jau zināju, ka atgriezīšos Amerikā,» atmiņās gremdējas japāniete. Pēc vidusskolas beigšanas Nami iestājās Viskonsinas universitātē ASV, lai iegūtu asociēto grādu mākslās, specializējoties fotožurnālistikā. Tas bija 1991. gads.
«Kad absolvēju koledžu, mani uzrunāja viens profesors. Viņš bija Amerikas latvietis, kas pameta dzimteni laikā, kad ieradās padomju armija,» iesāk Nami. Vēstures pasniedzējs Lazda [vārdu neatceras] toreiz strādāja Chicago Tribune, kas ir dienas avīze Čikāgas štatā. «Viņš bija labs pasniedzējs, jo iemācīja man nevis uzņemt vienkārši fotogrāfijas, bet ar tām pastāstīt stāstu un atspoguļot realitāti. Tajā laikā man bija grūtības rakstīt, lasīt un runāt angliski, tādēļ pēc iespējas vairāk vēlējos izpausties ar fotogrāfijām.» Tas bija 1991. gads, kad tikko bija beigušies padomju laiki Latvijā. «Pasniedzējam bija jauka ideja aizvest vairākus studentus uz Latviju, lai tur mācītos vietējā universitātē un pētītu, kā Latvija ir mainījusies padomju laiku iespaidā un tamlīdzīgi.» Pasniedzējs vēlējies ASV studentiem parādīt tālo Austrumeiropas valsti, iepazīstināt viņus ar vietējo kultūru un vēsturi. Nami skaidro, ka studentus aicināja no dažādām universitātēm un lielākā daļa viņi bija trimdas latviešu atvases. «Mēs bijām 15 cilvēku grupa, kas pirmie ieradās Latvijā no ārzemēm pēc Padomju Savienības sabrukuma. Toreiz vēl ielās varēja redzēt karavīrus. Mūsu priekšā bruka Padomju Savienība un notika kustība uz demokrātiju. Bijām vēsturiska mirkļa priekšā.»
Lai arī sieviete kādreiz vēlējās dzīvot Amerikā, drīz vien domas mainījās. «Amerikāņi domā, ka ir labākie visā pasaulē. Skatās uz tevi no augšas, jo uzskata, ka ir stipri, viņiem ir daudz naudas, skatās uz tevi kā uz minoritāti. Tur gan es dzīvoju mazākā pilsētā, tādēļ cilvēki nebija tik snobiski kā lielajās pilsētās.»
Japāniete atjaunotajā Latvijā
Studentu programma ilga desmit mēnešus, un viņi palika viesģimenēs. Dažiem, kuriem bija radinieki Latvijā, sanāca apmesties pie vecvecākiem, kas nekad nebija satikti, vai tantēm, onkuļiem. Nami atceras, ka daži pēc projekta palika Latvijā uz dzīvi. Ikdienā viņi apmeklēja dažādas lekcijas universitātē, kur mācījās latviešu un krievu valodu, vēsturi un kultūru. «Mums bija daudz dažādu lekciju. Daudz par Latviju. Devāmies arī ekskursijās pa Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Redzējām latviešu kultūras daudzveidību, un man tā ļoti iepatikās. Vēlējos palikt, cik ilgi vien iespējams.» Projekta laiks gāja uz beigām, bet japāniete vēl gribēja palikt. Citi studenti aizbraukuši projām, bet Nami atrada veidu, kā paildzināt savu uzturēšanās laiku Latvijā.
«Biju pārsteigta šeit satikt tik daudz jauku cilvēku. Sāku draudzēties ar ārzemju tūristu Marku, kurš ieradās no Francijas. Viņš toreiz viens ceļoja pa Austrumeiropu - Poliju, Lietuvu un arī Latviju.» Francūzis kādu dienu devies uz mežu ar riteni, bet nomaldījies no takas. Tur viņš satika mākslinieci Ievu Muzikanti, kas ar savu dēlu Mārtiņu ogoja. «Marks satika Ievu, pēc tam viņas vīru Tāli. Pēc kāda laika arī mani iepazīstināja ar viņiem. Viņi bija netipisks latviešu pāris, jo brīvi runāja angliski. Lielākā daļa zināja tikai latviešu vai krievu valodu. Jutos labi, ka beidzot satiku angliski runājošus vietējos, un viņi man daudz palīdzēja.» Sieviete atceras, cik tas bijis neierasti latviešiem - mežā satikt francūzi, pēc tam iepazīties ar japānieti. Toreiz Latvijā bija maz ārzemnieku.
Tā kā Nami meklēja veidu, kā palikt ilgāk, Muzikantu ģimene ieteica nokārtot darba vīzu un piestrādāt Baldones mākslas skolā, kur Tālis Muzikants ir direktors. «Viņam radās ideja, ka es varētu mācīt origami - papīra locīšanas mākslu. Viņi palīdzēja nokārtot visus dokumentus, un tā es pusgadu nostrādāju par skolotāju mākslas skolā. Tas bija jauks laiks! Bērni bija mīļi un darbīgi. Tā kā papīra locīšana nav kas tāds, par ko gari jāstāsta, bet vienkārši jārāda, mēs varējām viegli komunicēt. Tālis, protams, palīdzēja. Tā bija interesanta pieredze.» Paralēli darbam mākslas skolā Nami devās garos pārgājienos pa Latviju un fotografēja. Fotogrāfijas joprojām glabājas filmiņās Japānā, bet Nami plāno tās kādreiz attīstīt.
Dabas nospiedums uz dzīvi
Aptuveni pēc diviem pavadītiem gadiem Latvijā japāniete devās atpakaļ uz dzimteni. «Toreiz ekonomiskā situācija bija grūta. Nebija Rimi, Maxima, nebija lielveikalu un pat mazo veikaliņu. Tas, kas bija, nebija labā kvalitātē. Atceros, ka vienmēr stāvēju kādā rindā - lai iekāptu autobusā, tiktu pie kaut kā pirkšanas. Izjutu svaigu dārzeņu un augļu trūkumu. Cik saprotu, tas tāpēc, ka Krievija vairs neatbalstīja un nepalīdzēja.» Nami gan teic - lai arī kopējā gaisotne Latvijā nebija pārāk iepriecinoša, cilvēki tomēr mācēja pasmaidīt. «Piemēram, Ieva un Tālis vienmēr bija mierīgi un iekšēji laimīgi, neraugoties uz dažādām grūtībām. Manuprāt, tas saistīts ar latviešu ciešo saikni ar dabu un spēju tajā rast mierinājumu. Ieva vienmēr devās uz mežu, lai savāktu svaigas mētras tējai, un tad nav jāpērk tādas lietas.» Japāniete teic, ka laiks, ko pavadīja Latvijā, deva nospiedumu visai dzīvei jo, «dzīvojot saskaņā ar dabu, iespējams iegūt iekšēju līdzsvaru un mieru».
«Kad devos atpakaļ uz Tokiju, vairs nespēju izturēt pilsētas dzīvi. Tur viss notiek pārāk ātri, ir daudz cilvēku, nav miera.» Nami stāsta, ka Japānas galvaspilsētā ir maz parku, cilvēki vienmēr kaut kur steidzas un cits par citu īsti neinteresējas. «Atgriežoties mājās, tur vairs neiederējos. Lai arī esmu japāniete, jutos kā pilnīga svešiniece. Pēc pavadītā gada ASV arī izmainījos, bet ne tik ļoti kā pēc Latvijas.» Tagad Nami dzīvo apmēram 100 kilometru no Tokijas kūrortpilsētā Karuizava. Tā ir maza pilsētiņa, kuru ieskauj kalni un meži, tuvumā ir upe un ezeri. «Savā ziņā tur ir līdzīgi kā Latvijā, sevišķi pēc laika apstākļiem.»
Pauze Japānā
Līdz nākamajai reizei Latvijā bija jāgaida vairāk nekā desmit gadu. «Kad atgriezos Tokijā, iepazinos ar savu vīru japāni darbavietā. Drīz vien apprecējos un sāku ģimenes dzīvi. Kamēr biju precējusies, nestrādāju, un man arī nebija nekādu iespēju apciemot Latviju.» Pēc septiņiem gadiem laulībā japāniete izšķīrās un ar vecākiem pārcēlās no Tokijas uz Karuizavu. «Tā kā man ir divi dēli, vecāki nolēma doties līdzi, lai palīdzētu mājas dzīvē.» Vaicājot, vai toreiz Japānā bija pieņemts šķirties un vai vecāki saprata, japāniete smejas un saka: «Tam vajadzētu būt pieņemami un normāli visā pasaulē. Vecāki mani atbalstīja.»
Viens no Nami dēliem Kenta ir 19 gadus vecs, dzīvo netālu no Osakas, kur strādā un mācās par tradicionālo japāņu ēdienu šefpavāru. Savukārt otrs dēls Daiči dzīvo Karuizavā, ir 16 gadus vecs un vēl mācās vidusskolā. «Otrajam dēlam ir grūtības lasīt un rakstīt, tādēļ viņš apmeklē speciālu skolu un mācīšanās sanāk mazliet lēnāka. Viņš nav fiziski atpalicis, bet ir dažas grūtības, kas jāpārvar.» Ģimenei pieder balto persiku plantācija netālu no pilsētas, kuru apkopj Nami vecāki. «Viņi abi ir pensionāri, tādēļ jauki, ka ir kas tāds, par ko rūpēties. Mēs gan nepārdodam, bet audzējam sev un draugiem.»
Pēc tam, kad Nami izšķīrās no vīra, vajadzēja atrast darbu. «Man kā vientuļajai māmiņai bija pienākums rūpēties par bērniem, un tādēļ aktīvi sāku domāt par dažādiem variantiem. Ja dotos strādāt uz kādu kafejnīcu vai tamlīdzīgu vietu, neko daudz nepelnītu. Sevišķi, ja ir divi puikas, jādomā par to, ka kādreiz viņi vēlēsies apmeklēt koledžu un vēl visu ko citu.» Japāniete toreiz atcerējās par Latviju, un radās biznesa ideja. «Māku aust lina audumus, tādēļ nolēmu, ka to varētu kādā veidā saistīt. Mamma arī to prot darīt, kopā salikām galvas un izdomājām, ka varētu doties uz Lietuvu un Latviju, lai iegādātos linu un to pārdotu Japānā. Šobrīd Latvijā vairs nav lina ražotnes, bet lietuvieši izmanto latviešu linus.»
Latvijas bagātības
Ierodoties Latvijā jau 21. gadsimtā, izjūtas bijušas neaprakstāmas. «Likās, ka tā nemaz nav Latvija. Tagad te izskatās daudz rietumnieciskāk. Sākumā biju nelielā šokā. Protams, labi, ka dzīves un komforta līmenis ir uzlabojies. Tādā ziņā Rietumu ietekme ir labvēlīga. Bet tāpat nav viegli, ir savstarpējā konkurence, kapitālisms. Esmu priecīga, ka lauki joprojām ir tikpat skaisti, kā tos atceros pirms 20 gadiem, un tur nekas daudz nav mainījies.»
Nami meklēja sadarbības partnerus ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras palīdzību. «Viņi palīdz izveidot biznesu Latvijā ārzemniekiem. Ar tās atbalstu atradu vairākus partnerus, un nu jau gandrīz sešus gadus viņi palīdz vadīt manu biznesu. Rīgā man ir kompānija, kas pieņem pasūtījumus no Japānas. Tiek sagatavotas jau konkrētas lietas no lina, kas interesē pircējus. Piemēram, dvielīši vai suvenīri viesnīcām Karuizavā.» Produktus ražo Lietuvas rūpnīcā no latviešu liniem, tad ceļo tie atpakaļ uz Rīgu, bet tālāk - Japānu. Lielākā daļa produktu nonāk Karuizavā, bet atraduši pircējus pat Tokijā.
«Baltijas lins ir ļoti augstas kvalitātes, un to ražo dažādās variācijās. Katram iespējams izvēlēties sev tīkamu dizainu. Lielākā daļa lina produktu nāk no Ķīnas, bet tie nav augstas kvalitātes. Cilvēki tos pērk vien tāpēc, ka tie ir lēti.» Japānā lini neaug, jo klimats ir pārāk silts. Valsts ziemeļos cilvēki gan mēģina to audzēt, bet tas neesot pietiekami spēcīgs audumu ražošanai.
Kopš Nami nodibināja kontaktus un izveidoja biznesu Latvijā, viņa vismaz reizi gadā atbrauc uz šejieni. «Esmu ieinteresēta sadarboties ar Latvijas uzņēmējiem, un viņi ārkārtīgi priecājas saņemt pasūtījumus no Japānas. Jūtu to kā savu misiju - ekonomiskā ziņā veidot dziļāku sadarbību starp Latviju un Japānu,» saka japāniete. Pagājušajā gadā viņa uzsāka sadarbību arī ar tūrisma firmu Latvijā. «Lidostā satiku japānieti, kas Latvijā arī bijusi vismaz trīs reizes. Toreiz viņa bija atbraukusi baudīt vasaru kopā ar savu meitu. Abas sākām runāt, un viņa pastāstīja, ka ir draugos ar sievieti, kurai pieder ceļojumu aģentūra. Man savukārt bija daudz kontaktu no dažādiem uzņēmumiem. Aija Vatanabe bija ieinteresēta iepazīt rokdarbu kultūru Latvijā. Mums izvērtās tik interesanta saruna, ka kļuvām par labām draudzenēm. Viņa ir no Tokijas.»
Pēc tam, kad Nami atgriezās Japānā, doma neizgāja no galvas. Viņa sazinājās ar Aiju un Dzintru Ābelīti no tūrisma firmas SIA Discovery World Travel. «Trijatā nolēmām veidot ceļojuma programmu, kur japānietes ceļo pa Latviju un mācās vietējos rokdarbus. Pirms nedēļas norisinājās pirmais brauciens, kurā piedalījās 20 japānietes.» Kad japānietes publicēja foto no Latvijas, daudzi izrādījuši interesi.
Mācīties un mācīties
«Ceru, ka mans bizness attīstīsies un veiksies vēl labāk. Vēlos vismaz divas reizes gadā apciemot Latviju un iemācīties latviešu valodu.» Latvijas vēstniecībā Tokijā Nami to jau mācās, bet nodarbības notiek divas reizes mēnesī, kas Nami šķiet par maz. «Lai izprastu kultūru labāk, ir jāzina valoda. Izruna nav grūta, bet gramatika ir sarežģīta. Sevišķi tas, kā mainās vārdu galotnes atkarībā no tā, par kādu dzimumu uzrunā. Nepieciešams vairāk mācīties.» Pirms 20 gadiem Nami zinājusi vairāk latviešu vārdu un frāžu, tagad daudz kas ir piemirsts.
«Japānā cilvēki ir pārāk aizņemti, daudz strādā. Tas, protams, saistīts ar to, ka dzīvošana ir dārga. Līdz ar to praktiski nav brīvdienu, un visu laiku aizņem darbs. Tas nav labi, ja nav laika ieelpot, pabūt dabā,» saka Nami un paskaidro, ka uz ielas, sabiedriskajā transportā un citur japāņus var redzēt ar telefonu rokās un iegrimušus sociālajos tīklos vai kur citur.
«Nokārtas galvas, un kaut ko tur nepārtraukti dara. Japāņi nejūtas brīvi, komunicējot cits ar citu reālajā dzīvē. Cilvēki satiekas tikai ar tiem, ko labi pazīst, un baidās no tiem, par ko neko nezina. Tādā ziņā no latviešiem mācos būt daudz atvērtāka.