«Strādāju ar attieksmi – ja ko daru, tad daru līdz ausīm. Tāpēc man nepatīk iesaistīties pasākumos, par kuriem neesmu droša, ka varu izdarīt un nebūs apkaunojums, ka neizdaru, kā gribētos, un ka rokas bijušas pārāk īsas,» atklāti teic māksliniece Līga Ķempe.
Turpinot viņa bilst, ka ir svarīgi būt patiesai pret sevi un galvenokārt, paškritiskai. «Gleznas, ko atrādu, simt reižu pārbaudu, pirms akceptēju par gatavām.» Viņas jaunākos darbus - izstādi Divatā - līdz jūnija sākumam var apskatīt tirdzniecības centra Galleria Riga popup mākslas galerijā. Un dažos darbos fotogrāfiju veidā viņa padalījās arī ar žurnālu Māja.
Mūzu var noķert
Kļūt par mākslinieci Līga neapzināti vēlējās jau bērnībā, kad gāja pulciņos Pionieru namā, bet mamma bija pirmā, kas mazajā meitenē pamanīja talantu zīmēšanā. Vecāki virzīja meitu attīstīt savas spējas, un Līga nepretojās, bet pieņēma viņu piedāvāto pieredzi.
«Es mācījos keramiku, gleznotāja nebiju. Ar gleznošanu saslimu lietišķās mākslas skolas laikā, kad pasniedzēja un gleznotāja Skaidrīte Elksnīte, arī liepājniece, iepazīstināja mani ar eļļas krāsām. Viņa iemeta man āķi lūpā un apziņu, ka bez podu taisīšanas varu darīt arī ko citu,» stāsta Līga.
Pēc piecu gadu mācībām viņa saprata, ka keramikas nozare vairs nesaista. «Šķita, ka trauku nu jau man pietiks un amats rokā. Gribēju ko citu, un Elksnīte bija tā, kura man iedeva to rozīnīti, kuru varētu pakošļāt mākslas pasaulē. Pateicoties viņai, saņēmu drosmi stāties gleznotājos.»
Apmēram 16 gadu vecumā Līga apjauta, ka vēlas savu dzīves ceļu saistīt ar mākslu un nozarē darboties profesionāli. «Tolaik nedomāju, kā pelnīšu. Manuprāt, jaunās paaudzes cilvēki domā, kā izdzīvot un nopelnīt. Tolaik vienkārši eksistējām,» uzskata Līga, kura lēmumu kļūt par gleznotāju pieņēma pārmaiņu laikos - 90. gados, kad mainījās norises politikā, valstī un viņā pašā, jo, kā saka Līga, tolaik 16 gadu vecumā bija jāsadzīvo ar «hormonu vētrām».
«Sajutu, ka nevaru darīt neko tādu, uz ko man nav dotību. Es nevaru spītēt savai dabai. Kādēļ mocīties?» viņa pamato savu izvēli kļūt par mākslinieci profesionāli, nevis atelpas brīžiem, lai atpūstos no ikdienas.
Vaicāta, kā mainījusies izpratne par mākslu no sākuma līdz tagadnei, Līga atbild: «Mans darbs atspoguļo mani pašu, jo gribot negribot nevaru sevi uztaisīt vairāk nekā jau esmu. Tāpēc, manuprāt, cilvēku maina dzīves pieredze un ritums. Agrāk domāju, ka glezniecība ir pirmajā vietā, bet dzīvē notiek pārmaiņas un tā nostāda situācijās, kad saproti, ka tās ir būtiskas, nevis lietas, ko čubini darbnīcā. Bet ikdienas pieredze atspoguļojas darbos, un tāpēc ir materiāls, ar ko strādāt, ko pārdomāt un ko stāstīt par sevi citiem.»
Gleznotāja lielākoties uz audekla atspoguļo savu pieredzi, taču reizēm mēdz redzēt arī «kosmisku vīziju». «Ir gleznas, kuras esmu nosapņojusi un tad uzzīmējusi. Bet arī tā ir sava veida pieredze,» viņa komentē.
Līga pārliecinājusies, ka mūza atnāk tikai darba laikā, nevis sēžot un to gaidot. «Galvenais ir pārvarēt aizņemtības brīžus vai stresa un pārdzīvojuma situācijas. Kad koncentrējies, ka nepieciešams atslābt, ieej meditācijā, un iedvesma atnāk. Tāpēc ir svarīgi pārkāpt grūtos momentus. Ikdienā, regulāri strādājot, mūzu var noķert.»
Nobrucina ar smilšpapīru
Ir darbi, kuri uz audekla viegli netop, un māksliniece darba procesā ar tiem nav mierā. Tad ir divi varianti, ko iesākt. «Noliec malā vai muļļā tālāk,» viņa teic. «Es gleznoju eļļas tehnikā, tāpēc darbi ir daudzslāņaini un nav tā, ka vienu darbu uzgleznoju un nolieku malā. Nestrādāju pie darba, neatejot no tā, bet paralēli darbojos vēl pie citiem, jo katru dienu jāliek jauns krāsas slānis. Kamēr viens darbs žūst, strādāju pie nākamā. Tāpēc darbi, kuri nepatīk un tāpēc veidoti vairākos slāņos, tikai iegūst, jo citreiz pāreju pāri audeklam ar acetonu vai nobrucinu visu nost ar smilšpapīru. Un tad daudzie slāņi, kas cits citam kārtojušies virsū, pēkšņi paver manī ko citu, un saņemu drosmi saprast, ka izdzēstais neder, bet, nedaudz pamainot, paveras kaut kas cits, ko apaudzēt ar stāstu.»
Viņa turpina: «Savā darbā man patīk, ka ir iespēja likt daudzus slāņus, un brīžiem nezinu, ar ko tas viss beigsies. It kā cepu torti ar daudzām kārtām.»
Par savu darbu rokraksta rašanos Līga stāsta: «Mēs katrs esam atšķirīgi. Bet nekad apzināti neesmu mēģinājusi veidot savu stilu. Viss notika dabiski, un arī dzīves pieredzei, kas gadiem nākusi klāt, ir sava loma. Jo, kad mācies akadēmijā, jāiemācās konkrēts stils - jāzīmē un jāglezno reālistiski. Skolas programmā jāapgūst pamati un ir jāizprot klasiskais veids, lai varētu būvēt ko savu.»
Viņa domā, ka pamati, kas apgūti mākslas akadēmijā un lietišķās mākslas skolā Liepājā, ir pamainīti pret viņai piederīgu un tuvu veidu, kā izpausties gleznās. «Kad apgūsti reālistisko veidu, kā pasniegt priekšmetu vai portretu, uz apguves bāzes vari deformēt vai pārmainīt pa savam tā, kā caur iekšējo sajūtu to redzi pats,» viņa paskaidro. «Ietekmē arī ikdienas notikumi.» To sakot, Līga turpinājumā pastāsta dzīves pieredzi, kas lielā mērā mainīja viņas izpausmes veidu un aizveda uz laikrakstu Neatkarīgā, kur viņa ilgus gadus zīmēja karikatūras.
Paraustīja aiz ūsām
«Karikatūru zīmēšana palīdzēja man saņemt drosmi, ka varu likt savu līniju sejai, mājai vai figūrai, ko zīmēju. Man nereti teic, ka mani darbi ir kariķēti, bet es par to nepārdzīvoju, jo man tas nācis dabiski un veidojies no slāņiem, kas noticis ar mani pašu ikdienā un laika posmā, ko esmu nodzīvojusi uz šīs zemes. Slāņu slāņiem rokraksts pie rokas pieaug klāt,» viņa saka un turpinājumā stāsta, kā kļuva par laikraksta mākslinieci.
«Mana draudzene no Liepājas drosmīgi paņēma mugursomu un aizbrauca uz Angliju, lai strādātu, lai iegūtu dzīves pieredzi. Es savukārt mācījos mākslas akadēmijā, un vasarās bija jāiziet prakses. Pirmos gadus piedalījos, bet tad pienāca brīdis, kad gribēju aizbraukt pie meitenēm, jo vasara bija vienīgais laiks, kas bija vairāk brīvs no mācībām,» viņa teic un turpina.
«Aizbraucot uz Londonu, apstākļu sakritības dēļ satiku cilvēkus, kas strādāja uz ielas un zīmēja karikatūras-portretus. Savā starpā viņi sarunājās krieviski, bet, kā vēlāk noskaidrojās, viens no viņiem bija latvietis, otrs - lietuvietis. Iepazināmies kafejnīcā, un, uzzinājuši, ka mācos akadēmijā, piedāvāja pievienoties viņu pulciņam. Uz Londonu biju aizbraukusi ar noteiktu budžetu un vēlējos nopelnīt papildu naudu. Pamēģināju, un man iepatikās. Sāku ar karikatūrām, bet vēlāk saņēmu drosmi izmēģināt arī portretus, jo to zīmēšanai ir ierobežots laiks tāpēc, ka cilvēks negrib stundām ilgi sēdēt un pozēt. Pateicoties [piedāvātajai iespējai], es regulāri katru gadu braucu uz Angliju pelnīt sev kabatas naudu, kuras man pietika gan dzīvošanai tur, gan atvešanai uz mājām.»
Vienā mācību gadā, kad bija nepieciešams atrādīt vasaras darbus, kas zīmēti paredzētajā praksē, Līga apkopoja Londonā zīmētās skices un paraugus. «Izliku pasniedzējiem savus darbus, lai parādītu, ko pa vasaru esmu darījusi, un profesors Kristaps Zariņš nosmīkņāja, ka baigo mākslu esmu atrādījusi. Nodomāju - nekā nebija! Es viņus paraustīšu aiz ūsām! Nākamās skates laikā izliku uzzīmētas savu gleznošanas un zīmēšanas nodaļu pasniedzēju karikatūras. Cilvēku loks nav plašs, un visi cits citu pazīst, tāpēc sanāca, ka no Neatkarīgās bija cilvēks, kurš meklēja avīzei zīmētāju, un skola ieteica mani. Tagad mani darbi ar pasniedzēju karikatūrām atrodami arī skolas fondos.»
Līga smej, ka viņas «paraustīšana aiz ūsām» atmaksājās, jo ieguva darbu un saprata svarīgu lietu. «Ja kādreiz tev nodarīts pāri, vajag parādīt, ka tas, ko dari, tev patīk, un nekautrēties no tā. Joprojām nekautrējos, ka manas gleznas nedaudz izskatās pēc ilustrācijām. Tieši tāpēc, ka tās nav viens pret viens reālistiskas, ir veidotas no mana skatpunkta. Un tas nozīmē, ka varu uzzīmēt ko nereālu, bet pataisu to par tādu.»
Bērni vienmēr ir līdzās
Kad notiek gatavošanās izstādēm, lielāko darbu Līga padara, kamēr bērni ir skolā, bet, kad viņi pārrodas no savām gaitām, māksliniecei nepieciešams veikt savus pienākumus kā mammai -gatavot ēst; izsekot, vai mājasdarbi izpildīti. Kad tas izdarīts, neatliek brīvā laika, ko viņiem veltīt. Tomēr Līga atzīst - lai gan darbs pie gleznu radīšanas ir liels, īpaši, ja tuvojas izstādes, pirmajā vietā viņai vienmēr bija un būs bērni, kuri «ir vajadzīgi man un kuriem esmu vajadzīga es».
Līgai ir divi bērni - dēls Kajs (12) un meita Rūta Lilija (16). «Viņi ir vecumā, kad var tikt galā paši ar sevi, bet nevēlos viņus atstāt pašplūsmā. Gribu ar viņiem pavadīt laiku, jo man viņi ir vajadzīgi.»
Abas atvases arī ir tuvas ar mākslas pasauli. «Bērni mācas Rīgas Valdorfskolā, kurā ir mākslinieciski domājoša ievirze, tāpēc man patika viņus aizlaist turp ganībās. Meitai ļoti patīk mūzika, viņa mācījās mūzikas skolā. Bet viņa ir bērns, kuram patīk eksperimentēt un darīt daudzas lietas, no kurām nevienu nav pabeigusi. Viņa iestājās rozīšos [Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola], izlemjot to divas nedēļas pirms iestāšanās. Tad gan tētis, gan es pasniedzām viņai zīmēšanu un gleznošanu. Novēroju, ka viņai izdodas, un viņa iestājās. Tomēr drīz atmeta ar roku, jo saprata, ka jāiegulda liels darbs, lai sanāktu tas, ko gribas. Viņai arī nepatika darīt to, ko skolotāja lika, jo meitai ir savs skatījums un uzreiz vēlas zīmēt savā rokrakstā. Taču skolotāji neļauj. Tāpēc atkal atgriezās pie mūzikas.»
Savukārt Kajs ir dziedātājs un, kā Līga viņu sauc, dziedātājputniņš. Mācās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā zēnu korī. «Ikdienā viņa uzvedībā redzu, ka no manis viņam gribot negribot kaut kas pielipis.»
Lai izmānītu dēlu no pārlieki ilgas sēdēšanas pie datora, Līga mēdz viņu aicināt uz savu darbnīcu, un, lai gan Kajs teicis, ka mākslinieks nebūs, viņam patīk darboties ar mammu viņas darbnīcā, viņas vidē.
«Līdzīgi bija, kad bērni bija mazi,» viņa atminas. «Kad man piedzima meita, gāju akadēmijā un bija jāizvēlas - ņemt akadēmisko vai turpināt mācības. Saprotot, ka mans bērns ir mierīgs un tikai guļ un ēd, gāju uz akadēmiju ar visu meitu. Vienā rokā man bija mēnesi veca meitiņa, otrā rokā - ota. Jau kopš tā laika viņi vienmēr bijuši turpat līdzās - kamēr gleznoju, man pie kājām pieķērušies vai turpat līdzās ķēpājās uz lielām papīra lapām.»
Līga stāsta: «Man patīk būt tuvāk pie cilvēkiem, tāpēc savus darbus esmu eksponējusi restorānā Burkāns [tagad Melodija], kafejnīcā Kūka, un tagadējā izstāde ir lielveikalā. Daudzi man pazīstami cilvēki neiet uz galerijām, reti kurš aiziet uz muzeju. Tāpēc saskarsme ar mākslas pasauli ir pastarpināta, bet, kad ienāc ar saviem darbiem kafejnīcās vai restorānos, tad satuvinies ar cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir bail ieiet galerijās. Dzerot kafiju vai ēdot kūku, viņš ierauga mani un manu stāstījumu, izjūtu un krāsu. Ierauga manu izpausmi. Tādā veidā esmu iepazinusi daudzus cilvēkus.»
Viņa turpina: «Sākotnēji Kūka bija bez gleznām, bet, kad tās pielika pie sienām, šķiet, radās mājīguma sajūta. Manuprāt, glezna mājās ir klasiska vērtība. Jebkurš vizuāls medijs rada mājīgumu.»
Savukārt vēl bez vizuālā materiāla Līgai mājīgumu veido cilvēki viņai apkārt. «Paralēli tam, ka esmu gleznotāja, primāri man svarīgi ir man tuvie cilvēki, mani bērni,» viņa teic.
Līgas Ķempes pieturzīmes:
• Gleznotāja;
• Dzimusi 1975. gadā Liepājā.
• Izglītība: 1995. gadā absolvējusi Liepājas mākslas vidusskolu keramikas specialitātē. 2003. gadā, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, saņēmusi mākslas maģistra grādu.
• Grupu izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām piedalās kopš 1999. gada. Darbi atrodas UPB un Liepājas muzeja kolekcijās, Mati Miliusa kolekcijā Tartu un privātīpašumos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Anglijā, Portugālē, Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV.
• Veidojusi sienas kalendāru
2015. gadam Zīmuļdarbu koncerts, kas tapis ar mākslinieces darbu reprodukcijām - ilustrācijām Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora dziesmām.
• Veidojusi grupas Stūrī zēvele albuma Labdien māksliniecisko noformējumu.