Jana Ezeriņa. Mamma – ceļa rādītājs un māceklis
«Nevaru teikt, ka savos bērnos saredzu sevi. Manis viņos it kā nav. Viņi ir viņi paši. Bet man gribas ticēt, ka manu labāko Es viņi ir dzirdējuši vai redzējuši. Manuprāt, lielākā māksla ir neuztiept bērniem savus uzskatus, aizspriedumus un pārliecības, bet ļaut viņiem būt viņiem pašiem,» saka apavu veikala salonu Madam Bonbon un Miss Bonbon vadītāja Jana Ezeriņa. Viņa arī trīs bērnu mamma.
Pirms Mātes dienas, Māja uzrunāja Janu, lai vaicātu, kā bērni maina sievietes dzīvi un kurš galu galā kuru māca - māte bērnu vai bērns - māti?
Jana ir Sīmaņa (18), Austras (14) un Ādama (7) mamma. Viņa nebīstas apgalvot - katra bērna pieteikšanās radikāli maina ne tikai cilvēka kā personības līdz tam ritējušo dzīvi, bet arī pāra attiecības kā tādas.
Bērni maina dzīvi
«Tagad atskatoties secinu, ka pirmajam bērnam ir lielākā nozīme, lai apgrieztu kājām gaisā tavu ego pasauli - uz pasauli, kurai pilnībā ziedojies un ar kuru rēķinies. Manuprāt, tas ir lielākais un smagākais pārbaudījums ikviena cilvēka dzīvē,» saka Jana. «Bet ne mazāk svarīgs notikums un ne mazākus pārbaudījumus man sniedza otrā un trešā bērna atnākšana.»
Jana stāsta, kāpēc jaunākā dēla Ādama piedzimšana atnesa vislielākās pārmaiņas: «Viņa ienākšana pasaulē ieslēdza notikumus, kuri kājām gaisā apvērsa līdz tam esošās vērtības - kas ir un kas nav svarīgi. Nauda, statuss, materiālais stāvoklis, laulība, ģimene, draugi, savstarpējās attiecības starp cilvēkiem. Es pilnībā mainīju skatījumu uz dzīvi. Vienā dienā tas, protams, nenotika, bet notikumi, kuri iesākās, nopietni mainīja līdz tam esošo dzīves kārtību.»
Savukārt Austras piedzimšana Janas dzīvē iezīmējusies kā ēra, kurā viņa attīstījās un pilnveidojās kā karjeras sieviete; sāka sevi pierādīt profesionāli. Viņa bija nodibinājusi sabiedrisko attiecību kompāniju. Viņa teic: «Neraugoties uz to, ka man bija divi mazi bērni, es sevi visu pilnībā atdevu darbam. No maniem 24 gadiem līdz nākamajam bērnam iezīmējas mans augšupejas ceļš pa karjeras kāpnēm. Bet ar trešā bērna piedzimšanu sākās gluži pretējs ceļš. Es aizgāju no profesionālās darbības un vēl šodien neesmu atgriezusies.»
Nav vidus ceļa
Vaicāta, kā izdevās apvienot karjeru ar mammas lomu, Jana atbild, ka šis fakts nav nekas apbrīnas cienīgs un mūsdienu pasaulē tā jau ir norma. Sieviete spēj, un viņai nereti jāvar viss.
«Es tieši apbrīnoju sievietes, kuras spēj pretoties ego diktētajam spiedienam sevi pierādīt un apstāties, lai teiktu: «Es zinu, ka varu, bet es to nedarīšu, jo visu sačakarēšu!» Parasti sievietes to arī izdara, jo ziedo visus savus spēkus profesionālajai dzīvei, bet privāto atstāj novārtā un savu galveno [mātes] lomu nemaz nepiepilda. Bērns bieži vien tām, kuras ir pārņemtas ar savu biznesu, liek sev pajautāt, vai tas bijis vajadzīgs? Nevaru pateikt, ka ir nepareizi, kā man dzīvē bija, bet dienas es pārsvarā pavadīju, strādājot un cīnoties par biznesa izaugsmi. Cik daudz es redzēju savus bērnus? Man būtu jāmelo, ja teiktu, ka pavadīju maksimāli daudz laika kopā ar viņiem. Protams, nē. Tas nav izdarāms. Vai nu tu esi tur [biznesā], vai tur [ar bērniem]. Pa vidu un vienlīdz labi abās frontēs nav iespējams. Tad tu plēsies uz pusēm.»
Viņa turpina: «Jā, šodien nav nekas neparasts būt karjeras sievietei un mātei. Visas tā dara, un visas rāda muskuļus, jo tā ir gandrīz prasība. «Tu sēdi mājās? Kas tev vainas?» It kā tas būtu noziegums vai nepilnība, vai nespēja, nemaz neapzinoties, ka tas, ko ar sevi darām un ļaujam darīt, ir slimi. Tagad es droši varu apgalvot, ka tas ir slimi. Un sieviešu pārstrādāšanās ir iemesls daudzām sabrukušām laulībām.»
Bez noteikta limita
Trīs bērnu mamma tic, ka «ikvienam ir tik daudz bērnu, cik viņš var izturēt un var nest». «Tas ir līdzīgi kā ar jebko citu, piemēram, fizisku slodzi. Viens var veikt visus triatlona sacensību posmus, bet cits jau pirmajos 100 metros gatavs nomirt. Tas ir atkarīgs no enerģijas daudzuma, kas ir cilvēkā,» viņa pamato savu domu.
«Trīs ir daudz vai maz? Ja mēra pēc kaut kāda 90-60-90 standarta, kas diktēts žurnālos, tad trīs droši vien ir daudz. Esmu jutusi attieksmi arī no apkārtējiem. «Trīs bērni!?... Kas tev kaiš? Esi no pirmatnējo sabiedrības, kur nezināja, kas ir kontracepcija?»» stāsta Jana. «Taču domāju, ka ar mani limits vēl var nebūt izsmelts. Man mīlestības un enerģijas pietiek varbūt vēl kādam bērnam. Dzemdēt vēl gan nav mērķis vai pašmērķis, jo bērni nav projekts, kas rodas, jo gribas vēl, un viss, bet man ar manām spējām un pasaules uztveri un to, ko varu viņiem iedot, es teiktu, ka šie trīs arī varētu būt mans minimums.»
Jana paskaidro, kas ir tās lietas, ko viņa var sniegt saviem bērniem: «Enerģijas kopumu. Un augstāko vērtību, par ko visi runā, bet ne visi no runātājiem to saprot, lai gan, manuprāt, ar sirdi jūt, - mīlestību. Banāli, nodrāzti, bet tā tas ir. Mīlestība man ir ekvivalents enerģijai un gaismai, kuru dot bērnam tik daudz, lai viņš spētu realizēt sevi pēc visas savas iekšējās būtības un tā, kāds viņš ir. Visas pārējās zemes lietas arī ir svarīgas, bet ne tik ļoti: materiālā pasaule, pareizajā brīdī pagriezt viņu pareizajā virzienā, parādīt, ka viņš vai viņa man rūp un es par viņu uztraucos. Ka viņš vai viņa nav viens šai pasaulē, ka esmu aiz muguras. Esmu ceļa rādītājs un tajā pašā laikā māceklis.»
Vecāku un bērnu atbildība
Jana uzskata, ka «mamma bērnam pirmajā viņa dzīves gadā ir viss; līdz trīs gadu vecumam liela daļa no visas viņa pasaules, bet vēlāk bērns mammu uztver kā drošības bastionu un kā siltuma, ēdiena un mīlestības devēju, kā atbalsta punktu, uz kuru var paļauties un no kuras var atsperties, lai tiektos tālāk».
«Mammai nav jābūt tai, kura bērna apziņā ieliek izglītību un attīstību. Vēsturiski tēva uzdevums ir būt tam, kurš nodarbojas ar bērna pasaules uztveri, apziņas attīstību un vērtībām. Māte ir tā, kura dod siltumu, mājas, pavardu. Pažēlo, ļauj izraudāties. Paņem opā. Manuprāt, mātei principā nav jābaras. Viņai nebūtu jābūt tai, kura audzina un kliedz.» Jana uzskata, ka bāršana ir primitīvisma pazīme. «Tu kliedz, jo esi bezspēcīgs. Tas ir tavs vājums. Kļūdās un ir vāji visi, pat pasaules viedie, bet ne jau kliegšana ir ceļš, pa kādu ejot var iemācīt bērnu.»
Vaicāta, vai par bērna kļūdām ir atbildīgi vecāki vai arī viņš pats, Jana apgalvo, ka bērnu kļūdas nav vecāku atbildība. «Katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savām kļūdām. Bet pretrunīgs jautājums ir par to, vai agrīnā vecumā, mazam bērnam applaucējot kāju vai ciešot negadījumā nepiesprādzētam, vai nokļūstot citā situācijā, kuru tieši kontrolē vecāki, ir vecāku vaina vai bērnu, man gribas teikt, ka vecāku.»
Savukārt, pēc Janas domām, kad «bērns devies pasaulē viens un dabūjis sitienu, bet vecāks nav tajā brīdī bijis klāt», nav vecāku atbildība. Lai gan, kā teic Jana: «Tomēr pat tad vecāki sev pārmet, kur tajā brīdī bijuši un kāpēc nav bijuši klāt? Kāpēc nepiezvanīja? Kāpēc nesajuta? Bet tā nedrīkst domāt. Tad uzreiz pašam labprātīgi jāiet sēdēt cietumā un jāuzņemas visas vainas. Tu nevari uzņemties šādu atbildību, jo tas ir bērna dzīves process. Bērna pieļauta kļūda nevar būt vecāku kļūda.»
Redzēt īsto Es
Vaicāta, ko vēlas iemācīt saviem bērniem, Jana uz mirkli aizdomājas un saka: «Tas skanēs traki, bet negribu viņiem neko iemācīt. Es tikai gribu viņiem parādīt īstu un patiesu, nesamākslotu un atkailinātu savu īsto Es. Tas arī viss. Demonstrējot savu dzīves piemēru, jo nav lieliskāka veida, kā bērnam mācīties.»
Savukārt - ko paši bērni viņai iemāca kā mammai, kā sievietei? «Pati viņu atnākšana un viņu atšķirīgie raksturi ir man liela mācība.» Un viņa pastāsta par saviem bērniem.
«Vecākais dēls ir vīrišķīgs un ar ļoti spēcīgu ārējo pašapziņu, spēcīgu stāju. Viņš neizpaudīs lieki emocijas, taču tajā pašā laikā viņā ir spēcīga iekšējā intuīcija un jūtīgums pret to, kādi ir apkārtējie. Zina veidus, kā piecās minūtēs novest mani līdz asarām. Viņš ir mans cietais rieksts. Vidējais bērns ir ekspresīvs un ārkārtīgi spontāns, nepieradināts. Brīvs. Taču vienlaikus ar lielu, skaidru un mīlošu sirdi. Un atkal man ir jauna mācība - par pacietību, pieņemšanu, samierināšanos. Savukārt jaunākais bērns ir ar īpašām vajadzībām un, kā es mēdzu teikt, ir ne no šīs pasaules. Viņš pārkārto vērtību sistēmu visam, kam iepriekš esmu ticējusi, par ko esmu uzskatījusi, ka tas strādā. Ar šo bērnu nestrādā. Viņš dzīvo tikai ar intuīciju un sajūtām. Viņš ir autisks, nekomunicē ar pasauli tā, kā to darām mēs. Viņš nereaģē uz pasauli, kā to darām mēs, un arī neuztver to tā kā mēs. Ar viņu kopā viss it kā jāmācās no jauna, nojaucot iepriekš pazītās sociālās dzīves, kultūras un izglītības pamatus. Ir jāizjauc viss.»
Vaicāta, vai no pašas bērnībā pieredzētā un vecāku ieaudzinātā saglabājies kas tāds, ko Jana vēlētos sniegt saviem bērniem, viņa atbild: «Tā nav lieta vai atziņa, nav vārdos ievērpjams, bet ir īsta, patiesa, sirsnīga un cilvēciska mīlestība. Pat ja tēvs uz mani bērnībā dusmojās, viņš bija stingrs un kādreiz nepateica vārdu, ko būtu gribējusi no viņa dzirdēt, siltums un mīlestība viņa sirdī bija un ir joprojām. Un tikai ģimene var ielikt tevī dvēseliskumu. Ja skolā vai dzīves ceļā izdodas sastapt cilvēku, kas dzīvo ar dvēseli, nevis ar prātu vai materiālo uzstādījumu, tā ir liela laime, un to ne vienmēr var sagaidīt. Bet ģimenē tam ir jābūt un jābūt no sirds un patiesi. Lielai, gaišai un sirsnīgai mīlestībai.».