Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo. Vienoti mūzikā un dzīvē

Divi pianisti, divas radošas personības, kuras daudzu gadu garumā atbalstījušas viena otru ar draudzīgiem padomiem, līdz pasaules romantiskākajā pilsētā Parīzē ieraudzīja viens otru citām acīm. Starptautiski pazīstamais pianists Andrejs Osokins un viena no neordinārākajām jaunās paaudzes latviešu mūziķēm Katrīna Gupalo viens otrā atklāja pasauli, kuru vēlējās iepazīt tuvāk.

Jau vairāku gadu garumā Andrejs un Katrīna Ziemassvētkus pavada kopā un sauc tos par īpašiem svētkiem, kuros apstāties, lai kopā ar ģimeni atminētos, kādas emocijas dominējušas gada garumā, un pārdomātu, kādus uzdevumus vēlētos realizēt nākamajā.

Klusi un kopā

Kuplajā Osokinu ģimenē Ziemassvētki nozīmē laiku, kad visa saime sanāk kopā un vairāku decembra nedēļu garumā rada svētku gaisotni, nepacietīgi gaidot svētvakaru. Andrejs stāsta: «Kopā būšana svētkos ir brīnišķīga, jo noslogotā koncertu grafika dēļ savus tuviniekus neizdodas satikt tikt bieži, kā gribētos. Tieši Ziemassvētkos mums ir iespēja apstāties, lai mierīgi apdomātu nākamā gada plānus un pagājušā rezultātus, atcerētos gada laikā piedzīvoto un pasapņotu.»

Andrejs teic, ka decembrī, kad laiks ārā auksts un ķermenim ir grūtāk, svētki gada noslēdzošo mēnesi padara gaišāku. «Visu mēnesi gaidām Ziemassvētkus. Man decembrī ir arī dzimšanas diena [19. datumā], tāpēc šis ir mans mīļākais periods.»

Līdzīgas izjūtas – bez pompozitātes un pārmērībām – pauž arī Katrīna, kurai Ziemassvētki kopš bērnības asociējas ar ainavu kā no pasaku grāmatas, jo, maza būdama, viņa ar vecākiem dzīvoja mājā pie meža. Ik ziemu sniegs klāja zemi un bija sakritis uz koku zariem, ietverot apkārtni rāmā klusumā. «Atmiņas par Ziemassvētkiem man saistās ar dabu, tāpēc izjūtu nepieciešamību atrasties klusumā un nedzirdēt garām mājai braucošas mašīnas, bet redzēt, kā sniegs sakritis koku galotnēs. Bērnībā, laternu apspīdētās, lēni krītošās sniegpārslas radīja hipnotizējošu sajūtu. Varēju stundām ilgi sēdēt pie loga un vērot tās. Vienā no tādām reizēm sacerēju savu pirmo dziesmiņu Ar zelta liesmām egļu zaros. Arī tagad mēģinu nozagt katru šādu mirkli daudzo koncertu un projektu virpulī.»

Šogad Andrejs un Katrīna svētkos izdzīvos gan klusas svinības, gan skanīgākas – abās Ziemassvētku dienās viņi sniegs koncertus divās Latvijas pilsētās. Abi to sauc par piedzīvojumu, nevis laupītiem svētkiem. Katrīna uzskata: «Svētki ir tas, ko radi, nevis, kas ierakstīts kalendārā.» Andrejs viņu papildina: «Būs laiks, ko pavadīt arī ģimenes lokā. Ja bērnībā kopā bijām vairākas nedēļas, šogad tās būs dažas dienas. Tomēr domāju, būs vēl interesantāk un intensīvāk, jo neilgā laika posmā būs tik daudz ko pārrunāt.»

Svētkos un tūlīt, tūlīt gaidāmajā jaunajā gadā Andrejs lasītājiem novēl būt drosmīgiem un enerģiskiem, veidot pārgalvīgus plānus un izbaudīt dzīves mirkļus visās savas dzīves jomās un situācijās. «Galvenais, lai nav rutīna,» viņš saka. «Iesaku nākt arī uz koncertiem, jo tie vienmēr ir skaists piedzīvojums, svētki un garīgais atklājums.»

Katrīna papildina novēlējumu: «Ir vērts nebaidīties no pārsteigumiem, jo, ja dzīve tev gatavo kaut ko interesantu, dara to ar iemeslu. Nevajag baidīties no lietām, kas izjauc mierīgo, rāmo un sakārtoto dzīvi.»

Parīzes loma

Katrīna un Andrejs ir pazīstami kopš skolas laikiem, kad abi mācījās Emīla Dārziņa mūzikas skolā, vēlāk arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tāpēc tieši mūzika un kopīgie ceļojumi uz meistarklasēm abus satuvināja un lika atskārst, ka vēlas cita veida attiecības.

Liela loma abu savienības nostiprināšanā bija Parīzei, jo, kā stāsta Andrejs: «Pilsēta ar savu īpašo gaisotni mūs satuvināja un lika paskatīties vienam uz otru citām acīm, ne tikai profesionāli.»

Katrīna papildina, ka abi ir pazīstami gandrīz 15 gadus. Sākumā abus saistīja draudzīgas, siltas attiecības. Kad jaunie pianisti sāka doties uz Parīzē notiekošajām meistarklasēm divas reizes gadā, Francijas galvaspilsētā bija jāpavada vairākas dienas, no kurām savs laiks bija klavierspēlei pie profesionāļiem un kopīgām pastaigām brīvbrīžos. «Var iedomāties, kā tas notika,» Katrīna silti pasmaida.

Pārdomājot, kas abus piesaista vienu pie otra, Katrīna sevi un Andreju raksturo kā trakus cilvēkus, kuriem nav bail no avantūrām un pārgalvībām. Un, lai gan abiem ir līdzīgs uzskats vairumā gadījumu, Andrejs norāda, ka viņi ir dažādi cilvēki. Divu personību atšķirība rada interesantu savienību un garlaicīgi nav ne mirkli.

Abu profesionālā nodarbošanās ir liels pluss kopdzīvē, jo līdzīgās intereses mūzikas jomā palīdz vienam otru saprast labāk, nekā to spētu kāds cits. Katrīna nevar iedomāties, ka varētu būt citādi un viņai nebūtu līdzās cilvēka, ar ko jebkurā diennakts laikā dalīties savās pārdomās un kurš viņu uzklausītu, saprastu viņas pārdzīvojumus. Andrejs papildina: «Kad tuvojas koncerti, prāts un dvēsele ir pakļauta mūzikai, ko spēlē. Dažreiz vajag strādāt vairāk, nekā esi pieradis, tāpēc iespēja jebkurā brīdī apspriest, padalīties ar atklājumu un saņemt akceptu idejām, ir brīnišķīga. Viena profesija atvieglo dzīvi, nevis padara grūtāku.»

Vienmēr idejas

Pianistu dzīves lielā mērā ir pakļautas ar mūziku un profesionālo darbību saistītām norisēm. Kā radoši cilvēki viņi ne tikai rada mākslu un atrāda to citiem, bet patērē arī paši. Pāris dodas uz koncertiem, baleta un teātra izrādēm. Par pēdējā laikā iespaidīgākajām izrādēm, ko redzējuši, sauc režisora Vladislava Nastavševa Tumšās alejas un Alvja Hermaņa Brodskis/Barišņikovs, un Hermaņa Paukša Godīgā meitene.

«Ir loģiski, ka mēs ne tikai sniedzam mākslu, bet arī baudām, meklējam iedvesmu tajā,» saka Andrejs.

Katrīna abu dzīves ritmu sauc par jocīgu, jo darbs un sarunas par mūziku un mākslu notiek 24 stundas diennaktī. Viņu dzīvē nav strikti nošķirtas darba un atpūtas stundas, tāpēc, arī pārnākot mājās no mēģinājumiem, koncertiem vai citiem ar profesionālo darbību saistītiem pasākumiem, noris aktīva temata pārdomāšana.

«Mūsos vienmēr kūsā idejas. Apgalvošu par mums abiem, jo domāju, ka Andrejam ir tāpat, – man šķiet, ka mūsu idejas rodas no kosmosa. Dažreiz ideju ir tik daudz, ka nezinām, kā visas paspēt realizēt,» Katrīna saka.

«Viss, kas notiek apkārt, var kļūt par iedvesmas avotu. Ja ir vēlme radīt mākslu, tad katrs cilvēks, ko satiec, katrs ceļojums, kurā dodies, vai katra saulainā diena, kas pieredzēta, var dot iedvesmu atklāt ko jaunu mūzikā, kuru spēlē,» apgalvo Andrejs, un Katrīna viņu papildina – iedvesmu var sniegt jebkas, arī tumšās, nomācošās dienas. Andrejs turpina: «Tieši tā, iedvesma var rasties arī no pesimistiska garastāvokļa. Mani personīgi iedvesmo daba, tāpēc esmu laimīgs, jo daba mums apkārt ir katru dienu un katru dienu tā ir jauna, neatkārtojama, ik dienu varu no tās kaut ko paņemt, un mūzikā veidot spilgtāku, precīzāku noskaņu.»

Ne vienmēr attiecības ir rimtas – reizēm vienam vai otram ir spēcīgi pārdzīvojumi un rodas nomācošas domas. Kā abi tiek galā ar šādu situāciju, stāsta Andrejs: «Kad divi radoši cilvēki ir kopā, tad radošās krīzes nav vienlaicīgas – kad vienam sākas, otram beidzas, tāpēc, kad man ir labi, es palīdzu Katrīnai un otrādi. Krīze nivelējas, kad esi pats ar savu mākslu.» Katrīna piebilst, ka krīzes stāvoklī var ieiet ļoti viegli un dziļi. Andrejs ar pašironiju turpina viņas iesākto domu: «Mākslinieki gūst mazohistisku baudu no melanholijas, žēlojot sevi un apraudot savu nelaimīgo ceļu mākslā. Ir labi, ja kāds no malas var palīdzēt tev atjēgties un atgriezties normālā darba un dzīves ritmā. Ja pārāk ilgi esi depresijā, mākslas radīšanas process nav produktīvs.»

Katrīnai drūmās pārdomas izgaisināt spēj glāze vīna, Andrejs priekšroku dod sportam, jo aktīvs ķermenis sniedz enerģiju. «Citkārt, kad vajag nedomāt par mūziku, palasu grāmatu vai pastaigājos. Variantu ir simtiem, galvenais ir izbaudīt un īsti sajust. Darīt to, ko vēlies, nevis ko piespiež grafiki.»

Neordinārie piedzīvojumi

Pianisti nesen viesojās Ņujorkā, apvienojot profesionālo darbību un atpūtu. Katrīna Ņujorkā bijusi vairākkārt un sauc to par savu iedvesmas pilsētu, tāpēc atzīst, ka sen izjuta vēlmi reiz atgriezties tur kopā ar Andreju. Nu šis sapnis piepildījās.

Neaizmirstamu mirkļu abiem ir daudz. Katrīna atminas vēl kādu: «Mēs vienmēr izdomājam lietas, kas citiem neienāktu prātā. Reiz izdomājām izveidot fotosesiju ar klavierēm pie jūras. Mums vajadzēja atrast vecu koncertflīģeli un sarunāt veselu komandu, lai šo ideju realizētu, bet tas bija tā vērts.»

Pianiste teic, ka daudzas lietas abi dara spontāni un nereti tādas, kuras «sākotnēji var šķist trakas, bet – kāpēc gan nē? Rezultāts ir neparedzams. Ja dzīvo paredzami, nav interesanti». Andrejs viņas teikto papildina: «Mums svarīgi izdarīt ko tādu, ko nevari pilnībā kontrolēt. Tas piešķir īpašu garšu dzīvei. Vajag censties, lai gan šķiet, ka uzdevums ir neizpildāms. Kad lietas izdodas, tas ir interesantāk un spilgtāk, nekā darot lietas, kuru rezultātu vari pareģot jau pirms tam. Tāpēc mums ir daudz spilgtu piedzīvojumu.»

Pagājušajā vasarā pianisti organizēja neparastu eksperimentu – novietoja klavieres Jomas ielā, lai ikvienam garāmgājējam būtu iespēja dalīties ar savu muzikālo talantu. Teju vai katrs uz Jūrmalu atpūsties atbraukušais jaunietis labprāt uzstājās gan ar kādu iepriekš iemācītu skaņdarbu, gan uz vietas radītu improvizāciju.

Katrīna turpina: «Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka reiz satiksimies uz skatuves, izpildot neakadēmisko mūziku. Klavieru duets ir ierasta lieta pianistu pāriem, bet, pierunāt pasaules slavenu klasiskās mūzikas izpildītāju kāpt uz skatuves pilnīgi citā ampluā, nebija viegls uzdevums! Bet, ja cilvēks ir talantīgs, viņš ir talantīgs it visā, ko dara, – jau pēc dažiem kopīgiem mēģinājumiem bija skaidrs, ka arī šajā jomā Andrejs ir neparasti apdāvināts mākslinieks.»

Satiksies vēlreiz

Satikušies abi šoziem ir arī uz skatuves kopīgā projektā 100 gadi ar Piafu, kas skanēs desmit Latvijas pilsētās. Programma apvienos gan franču mūziķes Edītes Piafas leģendārākos hitus un ekspresīvās pēdējo gadu dziesmas, gan klasisko mūziku, kas skanējusi Piafas dzīves laikā, iedvesmojusi viņu un radījusi gaisotni 20. gadsimta Parīzē – Ravēls, Satī, Stravinskis un Debisī. Koncerti ieskandinās Ziemassvētkus un noslēgsies laikā, kad Latviju un pasauli būs pārņēmis mīlas skurbulis – februārī, Valentīndienas laikā.

Andrejs stāsta, ka doma par kopīgu projektu bija sen un šķita loģiska, bija vajadzīgs vien impulss, kas mudinātu sākt. «Ar Francijas institūta Latvijā iedrošinājumu un atbalstu sapratām, ka beidzot mirklis ir pienācis, jo tādu notikumu kā Edītes Piafas simto dzimšanas dienu nevar atstāt nepamanītu. Mums bija svarīgi, lai arī Latvijā cilvēki atceras izcilo franču mākslinieci un viņas neparastās, ekspresīvās dziesmas.» Katrīna papildina Andreju: «Īpaši svarīgi mums bija organizēt koncertus dažādās Latvijas pilsētās, lai ne tikai galvaspilsētas klausītājiem būtu iespēja dzirdēt un izdzīvot stāstu, kuru esam radījuši ar dziesmu, klasiskās mūzikas un teātra palīdzību.»

Katrīna stāsta, ka līdz šim par profesionālām tēmām runājuši kā divi pianisti, bet jaunākās koncertsērijas ietvaros savā starpā runā kā pianists un dziedātāja, jo Katrīna šoreiz sevi atrādīs tieši šādā ampluā. Andrejs atzīst, ka tikai tagad Katrīnā iepazinis dziedātāju.

Katrīna saka: «Līdz šim katrs gājām savu karjeras ceļu, un tagad pirmo reizi sākam darīt to kopā profesionāli.» Andrejs papildina Katrīnu: «Darboties pie kopīga projekta ir kā atklāt citu dimensiju otrā cilvēkā. Tas ir brīnišķīgi.» Un abiem ir skaidrs – 100 gadi ar Piafu nebūs vienīgais viņu kopprojekts.