Ir cilvēki, par kuriem jau no malas ir skaidri redzams, ka viņi ir īstajā vietā. Acis mirdz, un darbā degsme un entuziasms pārspēj ikdienas rutīnu. Tāds ir baltinavietis Aigars Bukšs.
Pēc studijām un darba Rīgā atgriezies uz dzīvi laukos, Aigars ar aizrautību vada pūtēju orķestri, apgūst bitenieka amatu un cer, ka reiz izdosies izveidot koncertprogrammu ar dziesmām no Ulmaņlaiku zaļumballēm.
Aigars uzskata, ka nav pareizi cilvēkus vērtēt pēc profesijas. Atbildot uz jautājumu, vai viņš sevi vairāk jūt kā mūziķi vai bitenieku, viņš saka: «Esmu cilvēks. Pārsvarā, kad kompānijā iepazīstas, uzreiz jautā par profesiju, nevis par to, kāds esi – runīgs vai nerunīgs utt.
Kad izdzird atbildi, piemēram, ka esi baņķieris vai dzejnieks, tā uzreiz stereotipiski ieliek kādā rāmītī.»
Ar trompeti pie čaļiem
Liela loma izvēlē saistīt dzīves ceļu ar mūziku bija mammai Marijai – mūzikas pedagoģei. «Profesijas izvēli lielā mērā nosaka pusaudža vecumposms, kad izkristalizējas jomas, kur jaunais cilvēks spēj sevi apliecināt. Citi – matemātikā, sportā, zīmēšanā. Man tā bija mūzika,» stāsta Aigars. Sākot iet 2. klasē, viņš sāka apmeklēt mūzikas skolu. «Biju plānots pianists,» pirmos soļus mūzikā ar smaidu atceras Aigars. Pirmā klavierspēles nošu grāmata patika – ar zīmētu lācīti uz vāka. Sākumā arī nodarbībām nebija ne vainas, taču, tiklīdz vajadzēja vienlaikus muzicēt ar labo un kreiso roku, aizrautība ar šo mūzikas instrumentu noplaka arvien mazāka. Visbeidzot, pēc trim gadiem, Aigars pārgāja uz pūtēju klasi. Lai gan tur mācības bija jāsāk no nulles, viņš šo lēmumu atceras kā lielu laimi, teju atpestīšanu: «Jutos tik priecīgs – visi normāli čaļi bija pūtējos.» Starp topošajiem pianistiem bijis vienīgais zēns, vēl tikai divi puikas apguva akordeona spēli. «Bet dvēselē viņi bija pūtēji tik un tā,» jokojot piebilst Aigars un paskaidro, ka mūsdienās pūtēju klasē arvien vairāk mācās meitenes, turklāt spēlē ne tikai flautu, bet arī saksofonu, klarneti, mežragu u.c.
Kā kāzu muzikants no filmas
Uzskaitot mūzikas instrumentus, ko Aigars pats prot spēlēt, šķiet, ka viņš viens jau ir cilvēks orķestris. Trompete ir viņa pamata mūzikas instruments, taču ausij tīkamas skaņas Aigars prot izvilināt arī no klavierēm, ģitāras, akordeona, eifonija, flautas, saksofona u.c.
Lai gan Aigara mamma ir akordeona spēles pedagoģe, viņam par šo instrumentu interese radās tikai pirms trim gadiem Jāņa Streiča filmas Cilvēka bērns iespaidā. Precīzāk, tās ainas ietekmē, kurā aktiera Romualda Ancāna tēlotais varonis – kāzu muzikants Izidors – rīta agrumā ceļa krustcelēs, iedams basām kājām, sastapa mazo Boņuku un viņam par godu uz ermoņikām jeb, kā Latgalē saka – garmoškas, spēlēja latgaliešu tautas dziesmu Guoju pa mežu. Aigaram šis filmas fragments šķita tik izteiksmīgs, ka prātā iešāvās doma – mājās taču ir akordeons (ermoņiku radinieks)! Atbraucot uz lauku mājām no studijām Rīgā, pa vakariem jaunietis mērķtiecīgi sāka to apgūt.
Mūzikas aicinājums spēcīgāks
Pēc 9. klases absolvēšanas Aigaram nebiju šaubu, ka jāturpina mācības Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā. Taču pēc izlaiduma jaunietis nonāca dilemmas priekšā. «Vēlējos iet dienēt armijā un veidot militāro karjeru, bet tas, iespējams, bija tikai militārā romantisma iespaidā,» atklāj Aigars. Formas tērpa un sava ieroča vilinājumu tomēr pārspēja mūzikas aicinājums. Tagadējā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā jaunietis ieguva profesiju – pūšamo instrumentu spēles skolotājs.
Jau 2. kursā līdztekus studijām Aigars sāka strādāt Baltinavas mūzikas un mākslas skolā. Lai gan fiziski bija grūti katru nedēļu braukt no Rīgas uz Baltinavu (ceļā vienā virzienā jāpavada trīs stundas, ar autobusu – vēl vairāk), viņš to vērtē kā nozīmīgu darba pieredzi. Taču tad, nemitīgo pārbraucienu nogurdināts, Aigars kādu brīdi strādāja pavisam citā jomā – bija apsargs viesnīcā. «Pienāca pēdējais gads augstskolā. Sapratu, ka visu dzīvi negribu saistīt ar apsarga darbu. Lai gan tur bija labi kolēģi, vienmēr biju zinājis, ka nākšu atpakaļ uz Baltinavu, tas bija tikai laika jautājums,» saka mūziķis. Pastāvīgi dzīvot Baltinavā viņš atsāka pirms diviem gadiem.
Lai gan reizēm uz brīdi šo lēmumu ir nožēlojis, Aigars uzsver – labi apzinās, ka, paliekot galvaspilsētā, zaudējumu būtu vairāk nekā ieguvumu. Viens no ieguvumiem ir pērn saulainā augusta dienā nodibinātā ģimene – sieva Solvita arī ir mūziķe pēc profesijas. Īpaša vieta viņa sirdī atvēlēta arī Baltinavas novada pūtēju orķestrim. Novads ir mazākais Latvijā iedzīvotāju skaita ziņā, bet tam ir savs pūtēju orķestris! Pārsvarā tajā spēlē Baltinavas mūzikas un mākslas skolas audzēkņi, bet ir arī pieaugušie dalībnieki. Lai gan Aigars atzīst, ka citreiz darbs tā nogurdina, ka vakaros pēc mēģinājumiem vairs nespēj pat parunāt, tomēr tas rada gandarījumu. Arī lauku vide kopumā, viņaprāt, ir spēcīgs stimuls iesakņoties uz palikšanu Baltinavā. Par šādu soli pārliecināja arī pieejamie Eiropas Savienības struktūrfondi lauksaimnieku atbalstam. Zemnieks pats sev ir saimnieks, un nav jātrīc par priekšnieku kaprīzēm.
Bitenieka amatu pārņem no vectēva
Biškopja amats nav nejauša izvēle, bet dzimtas tradīcija. Aigara vectēvs, atgriezies pēc dienesta Krimā, apprecējās, un kāds labs draugs viņam uzdāvinājis bites. Savukārt pēc gadiem vectēvs ar padomu un bitēm palīdzēja mazdēlam. Mūziķis joko, ka vislielākais stimuls sākt nodarboties ar biškopību radies vidusskolas gados Rēzeknē, kad pārdevis medu: «Vectēvs iedeva medus kannu, un es to notirgoju. Varēju aizvest somā autobusā divas burkas, jo, tā kā bija jāved līdzi arī pārtika no mājām, trīs jau bija par smagu. Vectēvs naudu atpakaļ neprasīja – mums bija tādi izdevīgi nosacījumi.»
Aigaram no bitēm nav bail, viņu tās nomierina un pieņem. Tā ir pavisam cita vide, kur var pabūt viens un atpūsties no intensīvās komunikācijas skolā. Lai gan mūziķis pagaidām sevi pieticīgi sauc par iesācēju bišu kopšanā, šo gadu laikā viņš apguvis arī bišu psiholoģiju. Piemēram, nedrīkst pie tām iet, ja esi stipri sasmaržojies. Viņš smej, ka vislabāk bišu noskaņojumu varot saprast, kad tās iedzeļ. Tad uzreiz ir skaidrs – šodien labāk netraucēt! Taču daudz ko nosaka laika apstākļi un sezona: «Kad bitītes čakli strādā, ir mierīgākas. Bet, kad nāk rudens, aukstums, stropos ir sanests medus, bet tu nāc ar domu to izņemt, viņas tik viegli neatdos.» Arī bišu pasugām ir atšķirīgi raksturi. Ja šķirne ir vairāk kultivēta, tā ir mierīgāka, bet dusmīgāks un vienlaikus izturīgāks pret slimībām esot «lauku krustojums», kas noķerts kā nez no kurienes atlidojis bišu spiets.
Taisnīgs skolotājs un draugs
Aigars sāka vadīt orķestri 22 gadu vecumā. Vai tik jaunam nebija bail uzņemties atbildību? Viņš atzīst, ka toreiz par to nav aizdomājies: «Tas bija jaunības maksimālisms, kad ir pārāk maza pieredze, lai izvērtētu kādas lietas. Mācījos augstskolā, biju redzējis, kā jāstrādā, zināju, kā pareizi jāskan. Tā kā man bija arī griba vadīt orķestri, toreiz nemēģināju izprast faktorus, kāpēc man tas varētu arī neizdoties. Ķēros pie darba ar lielu entuziasmu.» Viņš piebilst, ka tolaik tikai turpināja citu skolotāju iesākto, bet tagad orķestrī spēlē arī Aigara paša izlolotie skolēni.
Orķestrī uz Aigaru uzmanīgi raugās 23 acu pāri. Viņš sevišķi priecājas par dažiem pieaugušajiem, kas līdztekus citai pamata nodarbei (darbam veikalā, pie zemniekiem) ir iesaistījušies orķestrī. Lielie ir labs atbalsts un piemērs mazajiem, iedveš stabilitātes izjūtu. Lai gan Aigaram tas prasa papildu enerģiju, lai nodrošinātu, ka harmoniski līdzās pastāv gan lielie, gan mazie orķestra dalībnieki, viņš labprāt šādu modeli attīstītu, piepulcējot vēl kādus pieaugušos mūzikas entuziastus.
Skolotājs cenšas pret visiem ievērot vienlīdzīgu attieksmi – kad vajag, var gan aizrādīt, gan uzslavēt: «Pēc pieciem gadiem varbūt teikšu citādi, bet pagaidām 1. klasē bērniņiem esmu draugs, bet pēc tam sāku mazliet distancēties. Tad vairāk ar viņiem runāju, piemēram, par ētikas jautājumiem. Tas ir atkarīgs no ģimenes, bet daļa bērnu nezina, ka, piemēram, skolotājs jāuzrunā uz jūs. Noteikti nepieļauju skolēnu pazemošanu savā starpā, raugos, lai viņu vidū nav konfliktu, lai ir labvēlīga vide.»
Dalība orķestrī mūzikas skolas audzēkņiem – pūtējiem – ir obligāta. Pārējiem – pēc savas vēlmes. Aigars novērojis, ka bērni sākumā domā, ka tas ir tusiņš, bet ar laiku sākas arī nepatīk un negribu. Pusaudžu vecumposms daudziem audzēkņiem nāk arī kā protestu laiks. Parasti ar sarunām visu izdodas atrisināt. Bet Aigaram jo sevišķi sāp sirds par bērniem, kas mācības mūzikas skolā atstāj pusratā. Motivācijas jautājums sevišķi uzplaiksnī otrajā vai trešajā mācību gadā jeb laikā, kad mācību process pieprasa vairāk piepūles un pašatdeves: «Rūgtākais brīdis ir tad, ja, ar skolēnu strādājot, esi ieguldījis daudz darba, un pats galvenais – viņam ir talants mūzikā, bet vienā brīdī vecāki mierīgi akceptē bērna lēmumu mācības pārtraukt.»
Pašam skolotājam un skolēniem motivāciju strādāt veicina kopā piedzīvoti priecīgi notikumi un lieli pasākumi, piemēram, dalība XXV Vispārējos latviešu dziesmu un
XV Deju svētkos, orķestru skatēs un salidojumos, kuros bērni redz, ka pastāv ne tikai lielie pilsētas orķestri, kas publikai ir pazīstamāki, bet veiksmīgi darbojas arī mazo novadu kolektīvi. Priecīgi brīži ir arī ikdienas nodarbībās, kad Aigars jūt – sanāk skolēni, un viss izdodas tā, ka vairs nevajag strādāt ar notīm, bet ar mūziku.
Ar aizrautību mūziķis stāsta arī par pašu noorganizēto skolēnu nometni Pūt, lai skan! augusta pēdējā nedēļā. Aigars cer, ka arī šogad izdosies to realizēt: «Tas ir svarīgi lūpām, kas ir tāds pats muskulis kā visi pārējie. Tas pūtējiem ir jātrenē, lai nezustu iemaņas.» Par to, ka vasarā bērni nespēlē mūzikas instrumentu katru dienu, Aigars vairs nepārdzīvo, vien cer, ka tas tiek darīts vismaz reizi nedēļā, lai līdz septembrim nav tik liels pārtraukums.
Džezs un Ulmaņlaiku zaļumballes
Kādi ir mūziķa profesionālie sapņi? Aigars labprāt gribētu diriģēt vieglo džeza mūziku, taču pagaidām tas esot vien fantāzijas līmenī. Reālāks nākotnes nodoms ir koncertprogrammas izveide ar Ulmaņlaika zaļumbaļļu dziesmām. Tas būtu viens no veidiem, kā uzrunāt publiku. Pagaidām problēmas sagādā nošu materiāls, kas nav tik viegli atrodams. Taču Aigars arī pats veido aranžējumus dziesmām, ja notis nav pieejamas. Piemēram, viņa radošais veikums ir daļa patriotisko dziesmu Lāčplēša dienas lāpu gājienam Baltinavā. Ir tikai viena problēma – tumsa. «Neredzam notis. Likām uz galvas lampiņas kā ogļrači, bet atkal ķibele – kāds paņem, cits aizmirst,» stāsta skolotājs.
Aigara ieskatos visi koncerti un publiskās uzstāšanās ir nozīmīgas. Mazo skolēnu vecāki uz tiem nāk un priecājas jau par to vien, ka bērns muzicē, bet Aigars jo īpaši vēlas uzrunāt pieaugušo auditoriju. Lai cik tas arī būtu paradoksāli, viņš atzīst, ka reizēm trūkst novērtējuma tepat uz vietas. Iespējams, tāpēc, ka vietējiem tas šķiet pašsaprotami, ka novadā ir savs pūtēju orķestris.
Tāpēc Aigars vēlas sagatavot skaistu koncertprogrammu, lai publikai aiznestu domu, cik «forši» ir spēlēt orķestrī. Arī – to atgādinātu mūzikas skolas absolventiem, kuri pēc mūzikas skolas izlaiduma ir ļoti labi mūziķi. «Taču tad, kad saites ar mūzikas skolu vairs nav obligātas, viņiem rodas citas prioritātes. Es būtu priecīgs, ja man izdotos daļu no viņiem atkal iesaistīt orķestrī,» saka skolotājs. Reizēm orķestrim izdodas likt par sevi manīt gluži nejauši – tā tas esot bijis, piemēram, pagājušajā pavasarī, kad Aigars skolas apkārtnē trenējis orķestrantus spēlēt soļojot, lai sagatavotos dziesmu un deju svētku gājienam. Ciema iedzīvotājos soļošanas un defilē treniņi radījuši neviltotu interesi.
Muzicē arī ar ģimeni un draugiem
Uz Aigaru nevar attiecināt teicienu par kurpnieku bez kurpēm. Pašam arī sanāk spēlēt itin bieži gan mācību stundās, rādot paraugu skolēniem, gan brīvajā laikā, trenējoties trompetes spēlē, lai nezaudētu iemaņas. Piemēram, viens no skaņdarbiem ir augstskolas laikā apgūtais Haidna koncerts, ko Aigars ik pa laikam atkārto, lai neaizmirstu.
Braucot ar auto, mūziķis radio vairs neklausās, bet izbauda klusumu. Tomēr viņš labprāt muzicē ģimenes lokā. Kopā ar sievu izpilda garīgo mūziku, bet ar māsu, ja ir noskaņojums, ver vaļā Raimonda Paula dziesmu grāmatu un kārtīgi izdziedas. Pirms vairākiem gadiem Aigars kopā ar mammu, brāli un māsu kuplināja 18. novembra vietējo dziedošo ģimeņu koncertu Baltinavas kultūras namā. Savukārt aizpērn Ziemassvētkos viņš izvērsa savdabīgu ķekatās iešanu – kopā ar draugiem mūziķiem bez maskām, bet ar mūzikas instrumentiem devās pa mājām un veltīja dziesmas to iemītniekiem. «Tas, kā mūs uzņēma, bija lieliski!» iedzīvotāju atsaucību atceras Aigars.
Reizi gadā ir vēl kāds īpašs brīdis mūziķa dzīvē. Tas ir Lieldienu rīts, kad rītausmas dievkalpojuma laikā draudzes ticīgie dodas procesijā apkārt baznīcai. Dzestro rīta gaisu līdz pat tālai pamalei pieskandina dzīvespriecīgas orķestra skaņas ar melodiju no dziesmas Priecīga mums ir šī diena. Procesijas priekšgalā aiz mācītāja iet arī Aigars un viņa orķestra kolēģi. Ja ir ziema, spēlējot salst pirksti un gājiens trīsreiz apkārt baznīcai virzās lēni, bet, par spīti tam, tas ir viens no brīžiem, par kuriem var teikt «jel, mirkli, apstājies».