Atkritumus vāc, šķiro, pārdod un pārstrādā

Vēl pirms dažiem gadiem atkritumu šķirošana un nodošana bija vairāk likuma noteikta norma, kas attiecās uz ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, savukārt iedzīvotāji varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Jāteic – reti kurš bija tik apzinīgs un jau mājās atsevišķi savāca papīru, plastmasu, stiklu un metālu.

Situācija strauji mainās un, pēc provizoriskiem datiem, SIA L&T sistēmā apmēram ceturtā daļa, mērot pēc tilpuma, atkritumu tiek savākti atsevišķi.

Vairāk par cilvēkiem, atkritumiem un ekonomisko aspektu vaicājām L&T direktoram Reinim Ceplim.

– Kāda ir tā attiecība starp tiem, kuri šķiro, un tiem, kuri nešķiro?

– Kopumā iedzīvotāji šķiro arvien vairāk un tīrāk, taču līdz mērķim, kad tiks sašķirota vismaz puse atkritumu, ir vēl ļoti tālu, jo vēl joprojām sadzīves atkritumos ir ļoti daudz iepakojuma. Rēķinot ir jāņem vērā ļoti būtisks aspekts – vai rēķinām pēc svara vai tilpuma – ja pēc tilpuma, tad rezultāti ir labi, apmēram 25% no kopējā savāktā atkritumu apjoma tiek atšķirots un nodots kā otrreizējās izejvielas. Ja rēķinām pēc svara, tad attiecība ir daudz mazāka, jo iepakojums ir vieglāks par sadzīves atkritumiem.

Esam veikuši aptauju un konstatējuši, ka teorētiski šķirot gribētu ļoti daudzi, reāli to dara mazāk. Uzdevām jautājumu, vai attālums līdz konteineram ietekmē šķirošanas paradumus, protams, ja konteiners ir durvju priekšā, šķirot gribētāju ir vairāk, ja līdz konteineram ir 100 m, tad šķirot gatavi tikai kādi 15% iedzīvotāju. Ja padomā, kas ir 100 m vienam veselam cilvēkam!? Praksē esam ievērojuši paradoksu – jo tālāk līdz konteineram, jo sašķirotais materiāls ir tīrāks. Tas nozīmē, ka tālāk līdz konteineram ir gatavi iet tie, kuri šķiro pārliecības dēļ. Tāpēc nevar apgalvot, ka mērķi tiks sasniegti, ja pie katras mājas un kāpņu telpas būs pa konteineram. Es dzīvoju privātmājā un arī šķiroju atkritumus – līdz konteineram jāiet 150 metru, un tas nu tiešām nav daudz.

Visām lietām ir jābūt sabalansētām, uzstādot neierobežotu skaitu dalīto atkritumu konteineru pie katras mājas – kartonam, plastmasai, stiklam, metālam, bioloģiskajiem un sadzīves atkritumiem –, ieguvums nebūs tāds, kā vēlamies, bet gan sarežģīs dzīvi – diezin vai kāds būs priecīgs, ja pagalmā pēc atkritumiem ieradīsies sešas mašīnas... tāpat arī konteineri aizņem vietu un reti, kad izdaiļo vidi.

Man atkal jāpiemin sava pieredze – kad sāku šķirot, sapratu, ka konteiners ir jāizved daudz retāk. Tādējādi ir iegūti divi pozitīvi rezultāti – man par atkritumu izvešanu ir jāmaksā mazāk un vienlaikus tiek uzlabota atkritumu apsaimniekošanas sistēma un saudzēta vide.

– Daļa iedzīvotāju ir sašutuši, ka dalīto atkritumu konteineri, kaut arī to izvešana ir bez maksas, ir slēgti un nemaz nav tik vienkārši tajā dabūt iekšā mājās sašķirotos un maisiņā ievietotos atkritumus. Kāpēc konteineri ir slēgti?

– Iedzīvotāji, izmetot atkritumus, ne vienmēr ir godprātīgi – plastmasas vai kartona konteineros esam atraduši gan autoriepas, gan ķieģeļus, nemaz nerunājot par izbērtiem sadzīves atkritumiem, kas sabojā visu konteinera saturu. Lai izvairītos no šādām situācijām, mums bija jāizdomā veids, kā ierobežot iespējas dalīto atkritumu konteineros ievietot atkritumus, kas neatbilst konteinera statusam. Tāpēc ieviešam dalīto atkritumu konteinerus, kuros ir tikai sprauga konkrētam materiāla veidam. Papīra konteineriem ir sprauga, pa kuru var iemest avīzes, žurnālus un arī salocītas kartona kastes. Runājot par kastēm, es gribu īpaši uzsvērt – ja konteinerā izmet nesalocītu kasti, tad tas ļoti ātri ir pilns, bet ne jau ar materiālu, bet gaisu, kas aizņem vietu, bet neko nesver. Līdz ar to konteineru iztukšošanai ir jāpatērē nepamatoti daudz resursu vai arī konteineru laukumā veidojas kartona kaudze, kas apgrūtina citus iedzīvotājus. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tiek veicināta maksimāli blīva atkritumu savākšana, jo tas arī ir ekoloģijas jautājums. Padomājiet, cik daudz degvielas tiek izlietots, lai savāktu gaisu – nesaplacinātas kastes un PET pudeles. Ja cilvēks ir savā apziņā izaudzis tik tālu, ka šķiro savus atkritumus, tad ir jāiemācās to darīt efektīvi – visu iespējamo saplacināt līdz vismazākajam izmēram.

– Bet kastu mājsaimniecībās ir salīdzinoši maz...

– Ja skatāmies katrs atsevišķi, tad jā, bet ja 72 dzīvokļu mājā kaut vai viens iegādājas televizoru vai ledusskapi, tad konteiners ir pilns vienā dienā... Tāpēc slēgtie konteineri ir apgrūtinājums, ar ko vajadzēs samierināties.

Tiem, kuri savāc mājās lielāku apjomu dalīto atkritumu, kurus nav ērti pēc tam atkal pa vienam salikt konteineros, iesakām doties uz dalīto atkritumu savākšanas laukumiem un nodot tur bez maksas. Arī Rīgā šādu laukumu tīkls ir pietiekami plašs un tuvāko sev var atrast interneta vietnē www.atkritumi.lv. Arī mūsu uzņēmumā Vietalvas ielā 5 dalītos atkritumus var nodot no pulksten 8 līdz 22. Atzīmēšu, ka šādos laukumos var atstāt ne tikai dalīti savāktos atkritumus, bet arī televizorus un citu nolietoto sadzīves tehniku un autoriepas.

– Kā tiek organizēta dalīto atkritumu savākšana privātmāju rajonos?

– Tas ir jautājums, ko līdz galam grūti atrisināt un kas līdz šim sagādā problēmas. Protams, katrā privātmājā varam uzstādīt dalīto atkritumu savākšanas konteinerus, bet ir jautājums – kurš par to maksās? Ir jāsaprot, ka dalīto atkritumu savākšana nenes zelta kalnus tam, kas ar to nodarbojas – faktiski tās ir papildu izmaksas un lielā mērā tas ir darbs nākotnes, nevis rentabilitātes vārdā. Tāpat ir izstrādātas ES direktīvas, kas reglamentē dalīto atkritumu savākšanas principus un nosaka ar vien lielāku otrreizēji pārstrādājamo izejvielu atšķirošanu no noglabājamo atkritumu apjoma.

Privātmāju rajonos visoptimālāk vajadzētu veidot nelielus atkritumu savākšanas punktus, bet ir jāizdomā, kā šos laukumus nepārvērst par atkritumu izgāztuvēm. Diemžēl mums ir šāda pieredze – vairākos mikrorajonos iekārtojām laukumus, kas drīz vien pārvērtās par vietu, kur katrs uzskatīja par iespēju bez maksas atbrīvoties no visiem atkritumiem, tajā skaitā sadzīves un lielgabarīta. Sanāk tā, ka daži neapzinīgi cilvēki grauj visu sistēmu.

Daļā Juglas un Mežaparka esam uzstādījuši dalītos atkritumu vākšanas konteinerus un lielu daļu arī drīz vien novākuši, jo sapratām, ka sabiedrība kopumā vēl tam nav gatava. Diemžēl ar to mēs radām neērtības tiem, kuri apzinīgi šķiro, un tieši tiem es gribu pateikt lielu paldies par to, ka viņi rūpējas par vides un bērnu nākotni.

– Jūs pieminējāt bioloģisko atkritumu savākšanu. Vai jūs to piedāvājat?

– Jā, bet tas vairāk saistās ar komercuzņēmumu apkalpošanu, kuriem bioloģisko atkritumu nodošanu reglamentē likums. Galvenokārt tas attiecas uz ēdināšanas uzņēmumiem. Taču ir dzirdētas sarunas, ka Rīgas dome vēlas ieviest plašāku bioloģisko atkritumu savākšanas sistēmu, un katrā gadījumā mēs esam gatavi piedāvāt arī plašāk. Atzīmēšu, ka bioloģisko atkritumu konteineru apstrāde ir darbietilpīga, jo tie ir jāmazgā un jādezinficē.

– Kur nonāk bioloģiskie atkritumi?

– Tie patlaban nonāk Getliņos, kur no tiem tiek ražota biogāze, bet tik pat labi tie var nonākt arī kompostēšanas laukumos.

– Bet kur nonāk otrreiz izmantojamie atkritumi?

– Atkritumu tirgus ir ļoti plašs – praktiski visa pasaule. Latvijā atkritumus pārstrādā ļoti maz – faktiski tikai papīru Līgatnes papīrfabrikā un polimērus, kā arī daļu sadzīves bīstamo atkritumu. Es varu pateikt savu viedokli, kas zināmā mērā ietekmē arī uzņēmuma stratēģiju – visus atkritumus, ko vien varam pārdot, ir jāpārdod pēc iespējas tālāk, jo, gribam vai negribam, atkritumu pārstrāde ir rūpniecisks process, kas atstāj ietekmi uz vidi.

Lielākā daļa papīra nonāk Ķīnā, Klaipēdā un citur, vienīgi mūsu savāktie polimēra atkritumi lielākoties paliek Latvijas pārstrādes uzņēmumos.

Vēl pirms dažiem gadiem pastāvēja mīts, ka visi dalītie atkritumi tiek savākti vienā mašīnā un aizvesti uz Getliņiem. Es ceru, ka pēdējos gados mums ir izdevies pārliecināt publiku, ka tas tā nav. Par to vienkārši var pārliecināties mūsu uzņēmumā – visi šķirotie atkritumi tiek pāršķiroti uz līnijas, jo ne viss, kas ir atsevišķi savākts, ir arī pārstrādājams. Turklāt plastmasas vien ir dažādi veidi, un katrs pārstrādātājs iepērk konkrēti pa specifikācijām sašķirotu otrreiz pārstrādājamo materiālu.

– L&T bija viens no lielākajiem Lielās talkas atbalstītājiem. Kādi ir šā gada talkas secinājumi?

– Jā, mēs bijām atkritumu savākšanas ģenerālsponsors Rīgas pilsētā. Jāteic, ka viss izdevās lieliski, jo mācījāmies arī no iepriekšējiem gadiem. Priecē fakts, ka ik gadu atkritumu paliek mazāk – novērojām, ka vietās, kur jau kādreiz ir notikušas talkas, samēslots ir stipri mazāk un darba nav tik daudz. Arī kopējā tendence liecina, ka cilvēki kļūst civilizētāki un tas, kurš vienreiz ir strādājis talkā, savus atkritumus vairs, kur pagadās, neizmet. Arī stihisko izgāztuvju Rīgas robežās kļūst arvien mazāk.

Mūsu uzņēmuma cilvēki strādāja Skanstes ielas dārziņos, un jāteic – tās nu gan bija briesmas!

Manuprāt, vēl pēc dažiem gadiem atkritumu paliks arvien mazāk un talkas spēkus varēs novirzīt vides labiekārtošanai.

– Līdz šā gada 1. oktobrim ir jāpieņem Rīgas domes saistošie noteikumi attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu. Vai gaidāmas kādas būtiskas pārmaiņas?

– Noteikumi vēl nav izstrādāti, tāpēc tos komentēt nav iespējams. Mūsu kā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma interesēs ir nodrošināt situāciju, kurā katrs atkritumu ražotājs maksā par to savākšanu un apsaimniekošanu. Tas būs solis uz priekšu, lai Rīga būtu vēl tīrāka un sakoptāka. Nevar noliegt, ka jau tagad Rīga ir viena no tīrākajām Eiropas pilsētām un, ja mēs vēl uzlabosim sistēmu, tad Rīga būs paraugs daudziem.