Valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) valsts uzdevumā jāsmīdina uzņēmēji ar aicinājumiem maksāt valstij par tiesībām savest kārtībā valstij piederošās ēkas Rīgas centrā.
Pat ne pirkšanai, bet nomāšanai uz 30 gadiem tiek piedāvāti grausti, kuru savešana kārtībā, kā rāda pieredze, prasīs gadus desmit. Protams, arī atlikušie 20 gadi būtu ilgs laiks, salīdzinot ar cilvēku mūžu, bet uzņēmēji nevadās no šādām izjūtām. Uzņēmēji vadās no aprēķiniem, kuru piemēru pirms pāris gadiem parādīja koncertu organizators Juris Millers, kad VNĪ rīkoja izsoles koncertzālei tā sauktajā Vāgnera namā Vecrīgā: «Teātra zālē maksimāli iespējamais skatītāju vietu skaits ir 250. Ar šādu vietu skaitu zālei 30 gadu laikā katru dienu būtu jānodrošina 15 000 līdz 20 000 eiro ieņēmumi jeb 2000 eiro tīrā peļņa, lai ieguldījumi pēc 30 gadiem būtu pa nullēm. Tas nav reāli.» Konkrētais piemērs vienkāršots, izlaižot nama remontam nepieciešamo laiku, jo rezultāts no tā nemainījās. Piedāvājums jebkurā gadījumā bija bezcerīgs un tika nolikts malā pēc vienas nenotikušas izsoles un atkārtotas nenotikušas izsoles sarīkošanas. No šādām izsolēm tik vien labuma kā attaisnojums, kāpēc valstij pieder grausts Vecrīgā. Jo īpaši aktuāli šādi attaisnojumi kļūtu nama sagrūšanas gadījumā.
Patlaban VNĪ atkārto savu priekšnesumu ar Vāgnera namu, rīkojot atkārtotu izsoli Tetera namam, kas daudz labāk zināms kā Stūra māja. Pagājušajā nedēļā nevarēja nepiepildīties tas, par ko Neatkarīgā brīdināja 17. jūnijā sakarā ar šā nama nomas tiesību izsoles izsludināšanu: «Izsoles noteikumi vismaz pirmajā acu uzmetienā izskatās pārrakstīti no cita slavena objekta - Vāgnera zāles - izsoles noteikumiem. Tātad - no noteikumiem, uz kuriem izsolē un atkārtotā izsolē neviens nepieteicās. Tā laikam arī ir lietas būtība, ka VNĪ imitē darbošanos, jo brūkošu ēku izsoļu organizēšana valstij izmaksā lētāk nekā šo pašu ēku remontēšana.» Norāde uz J. Milleru apliecina, ka attiecībā uz Vāgnera nama izsolēm skanēja tādi paši publiski brīdinājumi kā attiecībā uz Tetera nama izsoli. Daudzi citi prot novērtēt VNĪ piedāvātos īpašumus adekvātāk nekā VNĪ.
VNĪ vēsturē ir arī pretējs gadījums, kad žurnālisti pārmeta VNĪ pārāk lētu īpašuma iznomāšanu par diviem latiem kvadrātmetrā tad, kad tirgus cena esot bijusi septiņi lati par kvadrātmetru. Tas attiecas uz tā saukto trekno gadu cenām 2008. gada pavasarī. Runa bija par kādreizējo Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī, kas ar Tetera namu saistīta tādā nozīmē, ka valsts iestādes šīs ēkas pameta vienlaikus, pārceļoties uz jaunuzceltām telpām tālāk no centra. Pēc tam tik tiešām bija vajadzīgi desmit gadi, līdz 2018. gada februārī bijušajās ministrijas telpās tika atvērta viesnīca. Projekta virzītāji bija būvkompānijas Skonto būve vadītāji Guntis Rāvis un Ivars Millers, kuri noslēguši ar VNĪ līgumu par telpu nomu no 2006. līdz 2031. gadam. Viņi pieteica 30 miljonu eiro (toreiz bieži mēdza nosaukt naudas summas dubulti latu un eiro izteiksmēs) ieguldījumus, kas desmit vai pat vairāk gadu laikā noteikti iztērēti. Pusotru gadu ilgā viesnīcas un ar to saistīto izklaides iestāžu kompleksa darbošanās Rīgas centrā ir saskatāma gluži kā skatlogā. Proti, pie ēkas manāmie tūristu u.c. viesu pulciņi ir tik šķidri, ka no tiem nevar iegūt naudu ēku uzturēšanai, par ieguldījumu atgūšanu pat nesapņojot. Šā gada jūlija sākumā G. Rāvim un I. Milleram nācās sapņot par pavisam ko citu, kā tikt laukā no izmeklēšanas izolatora policijas jaunajās telpās. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja represijas pret viņiem nav tiesas spriedums, bet tikai publisks mājiens uz izcelsmi naudai, ko īpašniekiem svarīgi ieguldīt, nevis atpelnīt. Līdz ar tādas naudas aprites apgrūtināšanu mazinās varbūtība, ka VNĪ tiešām spēs iznomāt Tetera namu. Kā Neatkarīgo informēja VNĪ Iznomāšanas un pārdošanas pārvaldes direktore Anita Feldmane, arī šajā gadījumā «lielākoties interese ir novērota tieši viesnīcas biznesa attīstītājiem».
VNĪ aktuālais aicinājums ir pieteikties uz izsoli līdz šā gada 10. decembrim. Dalībnieku pievilināšanai VNĪ ir grozījusi izsoles nosacījumus. Pirmkārt, samazinājusi nomas maksu par 20%. Tagad prasītie 1,85 eiro par kvadrātmetru, kam jāpieskaita vēl arī pievienotās vērtības nodokļa maksājums, ļoti līdzinās cenai, par kādu VNĪ iznomāja Iekšlietu ministrijas ēku. Otrkārt, atlikusi nomas maksas iekasēšanu līdz ēkas nodošanai ekspluatācijā pēc rekonstrukcijas, t.i., atlikusi uz ļoti ilgu laiku. Tomēr arī līdz tam nomniekam būs jāatlīdzina VNĪ faktiskie izdevumi par īpašuma apsaimniekošanu, apdrošināšanu un nodokļiem.
Kā redzams, nomas tiesību izsoles var gan izdoties, gan neizdoties, bet ticamāk, ka VNĪ neizdosies sasmelt pašas valsts izlieto ūdeni. Ar to domāta reklāma Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Administratīvās tiesas un vēl līdzīgām jaunbūvēm. Nodokļu maksātāju naudas tērēšanu attaisnoja apgalvojumi, ka veco ēku atjaunošana un uzturēšana ir nesamaksājami dārga, ka darbinieku un apmeklētāju piekļuve tām ir neiespējama utt. Tātad valsts mēģina atrast uzņēmējus, lai tie piemaksā valstij par to, ka valsts tiek vaļā no nekam nederīgiem īpašumiem.
