Rīgas svinību pils – Melngalvju nams

Radīts tirgotāju vajadzībām, Melngalvju nams jau viduslaikos kļuva arī par Rīgas sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Tieši tur notika jautrākās un izsmalcinātākās svinības, tika sagaidīti karaļi un karalienes, skanēja svētku mūzika un bija baudāma izcilu mākslinieku uzstāšanās.

Viduslaiku svētki Rīgā

Teju pašā Daugavas krastā esošais greznais Melngalvju nams jau kopš tā uzcelšanas 1334. gadā bijusi svarīgākā sabiedriskā ēka pilsētā. Gadiem ejot, tās nozīmība tikai palielinājusies. Vācu izcelsmes neprecētie tirgoņzeļļi melngalvji, 18. gadsimta sākumā kļūdami par šī nama saimniekiem, to padarīja par vietu, kur kūsā pilsētas sabiedriskā un kultūras dzīve. Viņi rīkoja svētkus, organizēja lielas viesības, uzņēma pilsētai un visai valstij svarīgus viesus. Saņemt ielūgumu uz Melngalvju namā rīkotām svinībām bija pagodinājums, tāpēc šādi ielūgumi nepalika bez ievērības.

Svarīgākie svētki, kas tika svinēti Melngalvju namā tā pastāvēšanas pirmajos gadsimtos, bija Vastlāvji. Tas bija pilsētas saviesīgās dzīves kulminācijas brīdis. Kopš 15. gadsimta šie Ziemas saulgriežu svētki allaž tika svinēti ar plašu vērienu. Tā nebija viena vai divas svētku dienas, bet gan vesels svinību cikls, kas sākās pirms Ziemassvētkiem un beidzās naktī pirms Pelnu trešdienas, kurai sekoja Lielais gavēnis pirms Lieldienām. Vastlāvjos melngalvji aicināja pilsētniekus tirgus laukumā un ielās uz svinībām, kas nozīmēja dejas, muzicēšanu un karnevāla cienīgas izdarības daudzu dienu garumā.

15. gadsimta vidū melngalvji Rīgā iedibināja arī no Skandināvijas un Rietumeiropas pārņemto tradīciju svinēt Maijgrāfa svētkus, kas norisinājās vairākas dienas. Tos svinēja Rātslaukumā, ko rotāja ar bērzu zariem un vainagiem, tika organizētas sacensības, pavasara gadatirgus, dziedāšana un dejošana. Svētku galvenais notikums bija Maijgrāfa ievēlēšana, kura pavadībā, mūzikai skanot, pilsētnieki devās krāšņā gājienā ārā no pilsētas zaļumos. Vēlāk izgreznotās telpās - gan Melngalvju namā, gan Lielajā ģildē - notika dzīres.

Tolaik pilsētā svinēja arī Strēlnieku svētkus, kas, laikam ritot, saplūda ar Maijgrāfa svētkiem, jo tika atzīmēti pavasara izskaņā un vasaras sākumā. Melngalvjiem, kuri bija pazīstami ar savu kareivīgo un bruņniecisko stāju, Strēlnieku svētki bija iespēja demonstrēt savas kara mākslas prasmes. Svinīgā gājienā viņi devās laukā no pilsētas uz šaušanas sacensību vietu. Tur viņi ar lokiem un bultām šāva pa izbāztu putnu, kas piestiprināts pie augstas kārts. Tas, kura šāviens bija trāpīgākais, kļuva par Strēlnieku karali. Svētkos tika rīkoti turnīri, pieaicināti muzikanti un ceļojošie spēlmaņi, lai līksmība sistu augstu vilni.

Krāšņākā koncertdzīve pilsētā

Pēc Lielā Ziemeļu kara, kas 18. gadsimta sākumā skāra arī Rīgu, pilsēta piedzīvoja ne vien badu, bet arī mēra epidēmiju. Saprotams, ka šādos apstākļos apsīka arī pilsētas kultūras dzīve. Tomēr 18. gadsimta vidū tā strauji sāka atplaukt, un nozīmīgākie pasākumi notika tieši Melngalvju namā, kura saimnieki aizsāka tradīciju organizēt ziemas koncertu sezonu, kas sākās 30. septembrī un turpinājās līdz pat pavasarim.

Dažos avotos pat minēts, ka tieši Melngalvju nama Svētku zāli var uzskatīt par pirmo koncertzāli Rīgā. Lai gan koncertu organizēšana šajā laikā izpelnījusies ne vienu vien kritisku piezīmi, tomēr satura un kvalitātes ziņā Melngalvju namā skanošā mūzika nebūt neesot bijusi sliktāka par to, ko klausītāji baudīja Vācijas lielākajās pilsētās.

18. gadsimta beigās, kad Rietumeiropā lielu popularitāti guva simfoniskā mūzika, melngalvji nekavējās šo muzikālo brīnumu atvest arī uz Rīgu, tāpēc tieši Melngalvju nams kļuva par simfoniskās, oratoriskās un kamermūzikas atskaņošanas centru. Šajā laikā namā bieži spēlēja Jozefa Haidna sacerējumus. Tiek uzskatīts, ka Rīgā tie atskaņoti ļoti drīz pēc sacerēšanas. Savukārt 19. gadsimta sākumā Melngalvju namā nereti bija klausāmi dažādu komponistu pirmatskaņojumi.

19. gadsimts muzikāli Melngalvju nama saimniekiem un apmeklētājiem bijis ārkārtīgi dāsns, jo te viesojušies daudzi pasaules līmeņa mūziķi. Viņu vidū bija komponisti Ferencs Lists un Hektors Berliozs, pianisti Arturs Rubinšteins un Klāra Šūmane, kā arī daudzi citi. Lielākā daļa no viņiem Rīgā bijuši vien uz pāris dienām, savukārt pasaulslavenais vācu komponists Rihards Vāgners te dzīvoja trīs gadus - no 1837. līdz 1839. gadam. Vāgners esot strādājis Rīgas Pilsētas teātrī par galveno diriģentu, bet dažkārt rīkojis un diriģējis simfoniskos koncertus arī Melngalvju namā. Tiek uzskatīts, ka Rīgā pavadītā laika ietekme jūtama viņa vēlāk sacerētajās operās.

Mūzikas vakari Melngalvju namā

Slavenu mūziķu uzstāšanās Melngalvju namā, bez šaubām, bija svētki, tomēr koncertdzīves pamatu veidoja šeit dzīvojoši mākslinieki. Piemēram, viens no viņiem bija vijolnieks un komponists Francis Lēbmanis, kurš 1837. gadā Melngalvju namam veltīja uvertīru. Interesanti, ka 1847. gadā viņš nodibināja «Diletantu apvienību», kuras dalībnieki ne vien apguva instrumentu spēli un dziedāšanu, bet nereti uzstājās koncertos arī Melngalvju namā, atskaņojot kamermūziku. Šo mūziķu vārdi palikuši pagātnē, jo koncertu afišās tie nekad netika pieminēti. Reklāmas uz afišu stabiem vien vēstīja, ka Melngalvju namā gaidāms «cienījamu diletantu» koncerts.

19. gadsimta otrajā pusē mūzikas vakari Melngalvju namā ieguva nedaudz citu raksturu, jo te daudz biežāk sāka skanēt arī izklaidējoša mūzika. Uz Rīgu brauca orķestri, kapelas un solisti no Vācijas un Austrijas, viņi uzturējās pilsētā vairākus mēnešus, regulāri koncertējot, un pēc tam atkal atgriezās mājās.

Savukārt 20. gadsimta sākumā Melngalvju namā beidzot sāka skanēt arī latviešu mūzika. Šo ēru 1902. gada pavasarī aizsāka Pāvula Jurjāna skolēnu koncerts. Vēlāk Melngalvju namā skanēja Jāņa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa un citu latviešu komponistu dziesmas. Te dziedājis Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, Pauls Sakss un daudzi citi. Tiek uzskatīts, ka te izskanējušas teju visas Jāzepa Vītola sarakstītās kompozīcijas, kas tapušas līdz 1941. gada vasarai, kad Melngalvju nams gāja bojā ugunsgrēkā.

Reprezentācijas nams karaļu vizītēm

Melngalvju nams vairāku gadsimtu garumā bija ne vien kultūras dzīves epicentrs, bet arī reprezentācijas nams. Lielā mērā tā nozīmīgumu noteica nama saimnieku melngalvju sabiedriski politiskā loma, viņu ekonomiskais pienesums pilsētai, kā arī bruņnieciskā stāja. Jau kopš 17. gadsimta pilsētas rātskungi uz melngalvju pleciem pārlika lielu politiskās reprezentācijas daļu, tāpēc tieši Melngalvju namā tika uzņemti augsti viesi un rīkotas pieņemšanas.

Grezni tērptie un ar vislabākajām manierēm apveltītie melngalvji augstos viesus nereti zirgu mugurās sagaidīja vēl pie pilsētas robežas un, trompetistu un bundzinieku pavadīti, veda uz savu namu. Te uzņemti gan karaļi un karalienes, gan ķeizari un imperatori, gan sūtņi un padomnieki. Slavenāko viesu vidū noteikti jāmin Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, kurš namā viesojās 1621. gadā. 1711. gada nogalē namā ciemojās Krievijas cars Pēteris I ar svītu. Leģenda vēsta, ka viņš aplūkojis postījumus, ko namam nodarījis Ziemeļu karš, tomēr īpašu uzmanību pievērsis vienam no melngalvju lielākajiem lepnumiem - greznajiem Zviedrijas karaļu portretiem, kas rotāja Svētku zāles sienas. Tobrīd melngalvji esot sapratuši, ka turpmāk jāpasūta arī Krievijas valdnieku portreti. Un tas nebija velti, jo no Krievijas turpināja ierasties svarīgi viesi. Viņu vidū arī Krievijas imperatore Katrīna II, kura namā ciemojās 1764. gada jūlijā, un viņai par godu tika rīkota pat masku balle.

Viesu vidū bijušas arī citas kronētas personas - HesenesHomburgas landgrāfs princis Ludvigs (1729), Krievijas cari Pāvils I (1796) un Aleksandrs I (1802), Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III (1808), Zviedrijas karaļi Gustavs IV Ādolfs (1810) un Oskars (1875). Savukārt Krievijas imperators Aleksandrs II Melngalvju namā viesojies pat trīs reizes (1829, 1856, 1862).

Arī atjaunotā Melngalvju nama laikā sabiedriskā dzīve senajā namā nav apsīkusi - tiek uzņemti prominenti ārvalstu viesi un rīkoti izsmalcināti kultūras pasākumi. Zem lepnajām velvēm skan mūzika, un rīdzinieki pulcējas galvaspilsētas sirdī, lai piedzīvotu neaizmirstamus svētku mirkļus Rīgas skaistākajā namā.

Raksta tapšanā izmantotā literatūra: Pēteris Ārends, «Melngalvju nams Rīgā», 1943.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams Rīgā», 1995.; Māra Siliņa, «Melngalvju nams», 2009.