Pēc trīs gadus ilgām diskusijām valdība otrdien beidzot atbalstīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšlikumu izstrādāt Lobēšanas likumu, tostarp veidot brīvprātīgu lobētāju reģistru. Savukārt, lai veicinātu brīvprātīgu reģistrāciju, lobētājiem varētu piešķirt dažādas priekšrocības, paredz valdībā atbalstītā KNAB koncepcija.
Jautājums par lobētāju publiskošanu valdības darba kārtībā ir jau kopš 2008.gada. KNAB pārstāve Diāna Kurpniece valdības sēdē uzsvēra, ka lobētāji vairāk koncentrējas uz Saeimu, atsevišķiem Ministru kabineta locekļiem un ministrijām, kā arī Rīgas domi. Lai nodrošinātu vienotu kārtību un būtu vienots priekšstats par lobētājiem, KNAB rosina izstrādāt Lobēšanas likumu.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (Zatlera Reformu partija) sēdē norādīja, ka pašreizējā valdība ir tiesiskuma koalīcija un Lobēšanas likuma izstrāde ir "pārbriedusi vajadzība", tāpēc ir jāatbalsta KNAB priekšlikums. Tomēr viņš rosināja likumprojektu izstrādāt ātrāk nekā rosinātajā termiņā līdz nākamā gada decembrim.
Kurpniece atzina, ka KNAB nebūtu problēmu izstrādāt normatīvo aktu projektus ātrāk, taču pieredze rāda, ka saskaņošana ir ilgstoša. Valdība nolēma, ka likumprojekts jāizstrādā līdz nākamā gada 1.jūlijam.
Premjers Valdis Dombrovskis ("Vienotība") arī aicināja neradīt smagnēju mehānismu un nepalielināt administratīvo slogu.
KNAB, pamatojot nepieciešamību izstrādāt Lobēšanas likumu Latvijā, uzsver, ka tādējādi tiktu nošķirts legāls lobijs no nelikumīgas tirgošanās ar ietekmi. To iespējams sasniegt arī bez reģistra veidošanas, izstrādājot likumu, kurā tiktu definēts lobētājs un noteikta robeža lobēšanas legālajām aktivitātēm.
"Tas varētu būt pirmais solis sabiedrības attieksmes uzlabošanā," atzinis birojs. "Nākamais solis varētu būt reģistra izveidošana, ja joprojām būs nepieciešamība pēc tā."
KNAB uzskata, ka vispirms varētu izveidot Saeimas lobētāju reģistru, kurā brīvprātīgi reģistrētos lobētāji, kas grib sevi publiski parādīt kā legālus lobētājus, norobežojoties no tiem, kas nelikumīgi tirgojas ar ietekmi.
"Šāds interešu pārstāvju reģistrs, līdzīgi kā Eiropas Komisijas Baltā grāmata, balstītos uz brīvprātības principiem, tam nebūtu vajadzīga kontrole, ziņu pārbaude, attiecīgi arī tā izveidošana un uzturēšana prasītu mazākus resursus," secinājis KNAB.
Lai veicinātu interešu pārstāvju vēlmi reģistrēties brīvprātīgajā reģistrā, KNAB pieļauj iespēju tiem piešķirt dažādas priekšrocības, piemēram, viņi saņemtu informāciju par izstrādātajiem tiesību aktu un attīstības plānošanas dokumentu projektiem kādā konkrētā jomā. Lobētāji tiktu aicināti uz darba grupām, kurās tiek izstrādāti tiesību aktu un attīstības plānošanas dokumentu projekti, viņi tiktu iekļauti konsultatīvajās padomēs un nodrošināti ar pastāvīgo apmeklētāju caurlaidi iekļūšanai Ministru kabineta un Saeimas ēkās.
Lobēšanas likumā būtu jānoteic konkrēts termins, ar kuru apzīmēt legālo lobēšanu. Šis termins joprojām varētu būt 'lobēšana', bet, ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret vārdu 'lobētājs' un 'lobēšana', iespējams, ka, līdzīgi kā tas ir darīts Eiropas Komisijā, šo terminu var aizstāt ar citu, piemēram, 'interešu pārstāvība' un 'interešu pārstāvji'. Taču jāizvairās no paralēlas terminu 'lobēšana' un 'interešu pārstāvība' lietošanas, ir skaidri jānosaka, ar kuru no šiem terminiem tiks apzīmēta persona, kura nodarbojas ar lobēšanas aktivitātēm, no otra termina jāatsakās, norāda KNAB.
Likumā arī jādefinē, kas ir lobēšana un lobētāji, nosakot, ka lobēšana ir apzināta komunikācija ar publiskās varas subjektiem (valsts un pašvaldību institūcijām), lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu noteiktu privātpersonu interešu īstenošanai. Likumā arī jānorāda izņēmumi, kādos gadījumos saskarsme ar publiskās varas subjektu nav uzskatāma par lobēšanu, un jānodala trīs lobētāju grupas: konsultants vai profesionāls lobētājs, komersanta lobētājs un biedrības, nodibinājuma vai arodbiedrības lobētājs.
Vēl KNAB rosina likumā noteikt to personu loku, ar kurām komunikācija tiek uzskatīta par lobēšanu.
Jāizstrādā arī regulējums, paredzot, ka institūcijas uzskaita un reģistrē informāciju par lobēšanas gadījumiem un lobētājiem. Atkarībā no iestādē reģistrēto lobēšanas aktivitāšu daudzuma institūcija var izveidot sarakstu, kurā hronoloģiskā secībā uzskaita informāciju par lobētājiem un lobēšanas aktivitātēm, vai arī izveido lobētāju reģistru, kurā reģistrē pastāvīgos lobētājus, kas regulāri sniedz priekšlikumus par institūcijas kompetencē esošajiem dokumentiem, vai arī izmanto gan vienu, gan otru informācijas uzskaitīšanas veidu. Ir jāparedz, ka šie dati ir uzskatāmi par vispārpieejamu informāciju, un institūcija var to publiskot savā mājaslapā internetā, paskaidro KNAB.
Birojs arī uzsver, ka šim risinājumam nav ietekmes uz valsts budžetu.
Citu valstu pieredze rāda, ka lobētājiem tiek izvirzītas prasības reģistrēties un atklāt informāciju par to, kuru personu intereses viņi pārstāv, kādus lēmumus mēģina ietekmēt, kas maksā par lobēšanas aktivitātēm un cik tas maksā. Piemēram, ASV, Kanādā, Lietuvā, Slovākijā un Polijā lobēšanas procesu regulē īpašs likums. Savukārt Vācijā ir stingri noteikumi par lobētāju reģistrēšanos.