Latvijas pētniecībai gadā vajadzīgi 250 miljoni eiro

 
©Pixabay

Latvijai publiskā sektora pētniecībai un attīstībai gadā nepieciešami kopumā 250 miljoni eiro, lai nepalielinātos tā plaisa, kas izpletusies starp Latvijas un Rietumeiropas rādītājiem. Patlaban Latvija atpaliek arī no Igaunijas un Lietuvas gan zinātnisko darbinieku skaita, gan fundamentālo pētījumu apjoma, gan inovāciju komercializācijas, gan sasniegumu ziņā.

Atkarība no ES fondiem

Joprojām zinātne ir pārāk atkarīga no Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem, jo tas valsts finansējums, kāds bija pirms krīzes, nav atjaunojies, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē teica Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvis Jānis Paiders. Fondu līdzekļi lielākoties bijuši vērsti uz cilvēkresursu noturēšanu, infrastruktūras attīstīšanu un starptautiskās sadarbības veicināšanu. Zemais ieguldījumu apjoms ir cēlonis zemiem zinātniskās izcilības rezultātiem salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm. Taču, ņemot vērā izcilību pret ieguldījumu apmēru, rezultāti ir pat augsti. Augstāki pat nekā Lietuvai, taču Igauniju gan neizdodas pārspēt - izcilības efektivitāte tai ES līmenī ir visaugstākā, pateicoties gandrīz divreiz lielākiem valsts ieguldījumiem uz vienu zinātnieku nekā Latvijai.

Attiecībā uz zinātnisko institūciju (ZI) un augstskolu sadarbību ar uzņēmējiem - pasūtījumu skaits absolūtajos skaitļos nav liels (2017. gadā tie bija 7,3% no visa pētniecības un attīstības finansējuma), taču, skatoties uz kopējo ieguldījumu, rezultāti nav nemaz tik slikti - šajā ziņā pat labāki nekā Igaunijā, skaidroja J. Paiders. Pozitīvi vērtējams arī tas, ka Latvija aktīvi piedalījusies programmā Apvārsnis 2020 - pieteikto projektu un dalībnieku skaits teju dubultojies (iepriekšējā periodā 1127, šajā - 2035), kāpis arī atbalstīto projektu skaits (265) un finansējums (57,95 miljoni eiro). Arī sniegums ir pat labāks nekā iepriekšējā periodā. Vērojams arī lielāks starptautiskās sadarbības pieaugums, tomēr joprojām sistēma ir relatīvi noslēgta. Ja iepriekš tā vairāk bija vērsta uz NVS valstīm, tad pēdējos gados tās vairāk ir ES valstis.

Mērķi augsti

Pie izaicinājumiem J. Paiders minēja nepietiekamo ieguldījumu fundamentālajās un lietišķajās zinātnēs - Latvija tajās iegulda trīsreiz mazāk nekā citas Rietumeiropas valstis, tostarp Igaunija, un divreiz mazāk nekā Lietuva. Tas ir būtisks šķērslis inovāciju komercializācijai un zinātnes izcilībai. Lai sasniegtu Lietuvu, mums pietrūkst 23 miljoni eiro gadā, Igauniju - 54 miljoni eiro, bet ES vidējo līmeni - 63 miljoni eiro. Tas attiecas arī uz cilvēkresursiem - tie pētniecībā ir ievērojami mazāki nekā kaimiņvalstīs. Ja Latvijā uz 10 000 cilvēku ir 28 zinātniskie darbinieki, tad Lietuvā - 41, bet Igaunijā - 46.

Papildus nepieciešamais finansējums valsts pētījumu programmām šogad ir 8,7 miljoni eiro, 2020. gadā - 9,4 miljoni eiro. Zinātniskās bāzes nodrošināšanai pilnā apmērā trūkst 25 miljoni eiro, fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem - 9,5 miljoni eiro (lai varētu finansēt 25% no iesniegtajiem projektu pieteikumiem).

Nacionālā attīstības plāna (2027) kontekstā noteiktie mērķi ir: vismaz 20 starptautiski konkurētspējīgu ZI, 7000 zinātnieku (vismaz 250 jaunu doktoru gadā), kāpināts STEM jomā studējošo skaits, finansējums zinātnei - 1,5% no IKP, trīskāršots privātā sektora finansējums. Svarīgi nodrošināt ieguldījumu publiskā sektora pētniecībā - kopumā no valsts un struktūrfondiem vajadzīgi 250 miljoni eiro (2017. gadā tie bija 100 miljonu eiro), noteikt kā prioritāti zinātnes un augstākās izglītības izcilības veicināšanu, kā arī motivēt uzņēmumus celt produktivitāti un augstāku pievienoto vērtību, norādīja J. Paiders.

Skaudras atziņas

Skarbs skatījums uz nozarē notiekošo bija Latvijas Universitātes (LU) nacionālās zinātnes platformas Fotonika LV zinātniskajam sekretāram Arnoldam Ūbelim. Viņš nosauca par simulēšanu uzskatu, ka industrija iegulda Latvijas zinātnē. No lielajiem uzņēmumiem - tie pamatā ir ar publisko finansējumu, un tad vēl tiem var pieskaitīt vidējos un mazos komersantus. Par izcilību un publikācijām runājot - tās tiek nodrošinātas no pašu zinātnieku un viņu kolēģu naudas, jo, lai projekts, kaut arī atzīts par augsti potenciālu, tiktu pie finansējuma, nākas to gaidīt gadiem. Esot jauki runāt arī par panākumiem starptautiskos projektos, taču patiesībā attiecībā uz Apvārsni 2020 Latvija esot izgāzusies. Ja iepriekšējā periodā izdevies piesaistīt 49 miljonus eiro, tad tagad, lai gan IZM sākotnēji plānojusi 100 miljonu eiro, izdosies sasniegt labi ja 60 miljonu eiro. Skumji, ka zinātnieku Latvijā ir tikai 3700, turklāt to skaits krīt, vēl apmēram 1000 strādā ārzemēs, un tikai ap 600 - uzņēmumos. Savukārt Somijā ir gandrīz 40 000 zinātnieku, no kuriem 20 000 nodarbināti uzņēmumos. Tajā pašā laikā ieslodzīto Latvijā ir 4500 un vēl 600 sēž ārzemju cietumos, kamēr Somijā to ir 3000. Tas liekot domāt, vai tikai cietumniekiem netērējam vairāk nekā zinātniekiem.

A.Ūbelis arī uzsvēra, ka nav nevienas patiešām attīstītas valsts bez augsta līmeņa zinātnes un augstākās izglītības. Latvijā tā nav vērtība, ko apliecina kaut vai tas, cik niecīgs ir atalgojums profesoriem. Tāpat liecība stagnācijai ir tas, ka gandrīz 200 lietišķās zinātnes projektu paliek bez finansējuma, trūkst naudas pēcdoktorantūras projektiem, nav zinātnieku repatriācijas programmas un ir virkne citu mīnusu. Arī grantu ziņā nevaram lepoties. Ja Somijā un Zviedrijā teju katra vadošā universitāte lepojas ar 30 un vairāk grantiem, kuri kopumā ienes tām ap 100 miljonu eiro un nodarbina 100 izcilu zinātnieku, tikmēr pie mums pagaidām vienīgais panākums ir profesora Andra Ambaiņa grants LU.