Mežsaimnieki Latvijā pašlaik ievāc ražu, par kuru jāpateicas mūsu senčiem, kas šos kokus stādīja un kopa. Arī mūsu pienākums ir atstāt saviem pēctečiem nevis nīkulīgus un nevērtīgus, bet gan stiprus un veselīgus mežus.
Jo īpaši tas attiecas uz priežu mežiem, kas lielākoties ir nevis dabiskā ceļā ieauguši, bet gan cilvēku stādīti. Tādi ir arī piejūras meži (300 metru līdz 5 kilometru joslā no jūras). Jāsaprot, ka arī šie koki kādreiz kļūs veci un aizies bojā, bet, ja nepārtraukti pakāpeniski tos neatjaunosim, to vietā nevis izaugs jaunas priedes, bet izveidosies jauktu koku mežs. Diemžēl savulaik likumdošanā tika pieļauts brāķis, šajās teritorijās atļaujot tikai izlases cirtes, kurās pēc ciršanas priedes kvalitatīvi atjaunot nav iespējams. Sagatavotie grozījumi Ministru kabineta noteikumu "Par koku ciršanu mežā" grozījumi paredz likumdošanas brāķi likvidēt.
Kā mežsaimnieks, bijušais virsmežzinis es no savas pieredzes labi zinu, ka priede normāli aug tikai pietiekami lielos atvērumos. Domāju, ka tie, kas mēģina ar mežkopību nesaistītiem cilvēkiem iestāstīt, ka priedi var atjaunot arī izlases cirtēs, paši mežu nekad nav stādījuši un kopuši, bet to apmeklē pavisam citos nolūkos. Tagad jau arī daļa oponentu ir sapratuši, ka bez atvērumiem priežu atjaunošanā neiztikt, taču strīdas par to pieļaujamo lielumu.
Diemžēl jāsaka, ka izcirtumos, kuru platība nav lielāka par 0,2 ha (kas oponentiem liekas optimāli), priedes normāli varētu izaugt tikai tad, ja tieši virs tām visu dienu izdotos noturēt sauli. Taču saule pārvietojas, un mūsu platuma grādos tik mazos atvērumos lielāko dienas daļu valda ēna. Tāpēc priedes ilgākā laikā gan izaugs, bet tie nebūs slaidi un spēcīgi koki. Var jau strīdēties, cik liela pieļaujamā atvērumu platība jānosaka - visoptimālāk, ja tie būtu divi hektāri, bet nekādā gadījumā mazāk par vienu hektāru. 100 reiz 100 metru nav liela platība.
Otrs strīdus ābols ir plānotā galvenās cirtes caurmēru samazināšana. Somijā, kuras piemēru bieži piesaucam, likumdevējs vispār ir atcēlis ciršanas vecuma ierobežojumus, jo gluži pamatoti uzskata, ka īpašnieki ir saprātīgas būtnes, kas nesaimnieko tikai vienu dienu, bet vēlas mežu kā jebkuru īpašumu labā kārtībā atstāt arī mantiniekiem, tāpēc to apsaimnieko apdomīgi. Un ciršanas apjomi nav pieauguši.
Labi, pieļauju, ka varbūt Latvijā apziņa ne visiem ir Somijas vai Zviedrijas līmenī, tāpēc zināmi ierobežojumi ir jānosaka un tādi arī ir paredzēti. Taču tāpat ir skaidrs, ka laikā, kad tirgū vērtība ir nevis ļoti resniem un pāraugušiem, bet gan mazāka caurmēra kokiem, mēs nevaram nesaimnieciski izmantot mežu, zaudējot konkurenci tiem pašiem skandināviem.
Mežs, protams, ir rekreācijas, ogošanas un sēņošanas, medību un cita veida atpūtas vieta, skābekļa ražotājs utt., taču mežsaimniecība Latvijā vienmēr ir bijusi arī nozīmīga tautsaimniecības nozare. Tāda tā bija gan vācu baronu un cara laikos, gan pēc Pirmā pasaules kara neatkarīgajā Latvijā (kad mežu platības vēsturiski bija vismazākās, jo zeme tika intensīvi izmantota lauksaimniecībā), gan arī padomju laikā. Mežu apsaimniekoja - kokus zāģēja, cilvēki pelnīja un uzturēja savas ģimenes, un piedāvāja tirgū tieši to preci, kas tur bija vajadzīga un pieprasīta, un es neredzu pamata, kāpēc lai mēs pēkšņi atteiktos saimnieciski izmantot mežu.
Taču mežkopji arī vienmēr stādīja jaunus kokus, piemēram, padomju laikos ar priedēm apmežoja pļavas, kuras kolhozi vairs nespēja izmantot lauksaimniecībā. Arī izstrādātie grozījumi vēl vienos MK noteikumos "Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi" izvirza vēl stingrākas prasības mežu īpašniekiem. Piemēram, tie pirmo reizi vēsturē nosaka par pienākumu atjaunot mežu ar augstvērtīgu stādāmo materiālu trīs kalendāro gadu laikā pēc cirtes gada.
Kā cilvēks, kas daudzus gadus nostrādājis mežā un divpadsmit gadus vadījis arī pašvaldību, es zinu, ka nauda nekrīt no gaisa, tā ir jānopelna un mežsaimniecībai ir svarīga vieta valsts ekonomikā. Var jau censties to ierobežot vēl un vēl, bet tad vai nu kaut kas būtu jāpiedāvā vietā, vai arī mēs dzīvojam tik labi, ka kā valsts varam no daļas ienākumu atteikties. Diemžēl tik bagāti mēs laikam neesam...
Es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs un mūsu mazmazbērniem nevajadzēs jautāt, kāpēc mēs viņiem mantojumā esam atstājuši nevis mežus ar visā pasaulē slavenajām Rīgas priedēm, bet gan tikai bērzu, alkšņu un egļu audzes. Kāpēc mēs laikus nesākām izaugušas priedes nomainīt ar jaunaudzēm? Tad nederēs atbilde, ka mēs vienkārši iedomājāmies, ka priede var izaugt tumsā. Pēcteči teiks, ka mēs paši laikam esam auguši tumsā.
Latvijā ir lieliskas mežkopības tradīcijas, ko novērtē arī citās valstīs, mums ir attīstīta mežu zinātne, tāpēc nav pamata nelietderīgi strīdēties un baidīties pieņemt lēmumus, kuru pamatotību spēs novērtēt arī nākamās paaudzes.