Māra Lāce: Man jau likās, ka manas dzīves laikā Mākslas muzeju nesāks rekonstruēt
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) vēsturiskās ēkas rekonstrukcija viņai ir īpašs izaicinājums, jo būt klāt šajā procesā – tāda iespēja muzeja vadītājam ir varbūt reizi simt gados, saka LNMM direktore Māra Lāce.
Pašreizējo muzeja darbinieku un savu darba režīmu viņa raksturo kā «drusku nežēlīgu», jo būvniekiem jāievēro termiņi, tāpēc laikus jāpagūst mākslas darbus sagatavot pārvešanai. Šajā situācijā Neatkarīgās saruna ar Māru Lāci ir gan par mākslu, gan par naudu.
– Kā jums pašlaik, kamēr pakojat un pārvedat muzeja dārgumus, paiet dienas?
– Dienas paiet tāpat kā līdz šim, jo LNMM ir liela struktūra, esam izvietoti piecās ēkās, un citos muzejos izstāžu darbība turpinās. Šis ļoti nopietns pārbaudījums šīs mājas darbinieku kolektīvam. Mana darba diena sākas pulksten deviņos un beidzas ap sešiem. Muzeja darbinieki ir pieraduši strādāt ar vērtībām, jo gatavojam izstādes un pārvietojam eksponātus gan Latvijas ietvaros, gan ārzemēs. Protams, tagad ir pavisam citi apjomi, un tas padara šo situāciju nedaudz ekstrēmu.
– Vismaz man jūs atstājat racionāla cilvēka iespaidu.
– Paldies, es ļoti par to priecājos. Es tāda esmu.
– To saku tāpēc, ka neizrādāt emocijas, bet pieļauju, ka muzeja neuzsāktā rekonstrukcija jums ir nervus pabojājusi – gan ar atliktiem termiņiem, gan ar projekta aizķeršanos, gan ar prasībām Eiropas naudas apgūšanā.
– Jā, piekrītu, nervi ir pabojāti. Ideju par muzeja ēkas rekonstrukciju ar kolēģiem uzsākām intensīvi kustināt 2003. gadā. Bija jāiziet cauri dažādām situācijām un jāpanāk izpratne, ka tas ir jādara. Māja jau simt astoto gadu stāv bez kapitālā remonta, un tehniskais stāvoklis ēkai pasliktinās. Parādes pusi centāmies uzturēt, lai cilvēki nejustu sabrukumu, bet tehniskie slēdzieni bija ļoti negatīvi. Mēs nevarējām palielināt elektrojaudas, līdz ar to nepārtraukti dabūjām skaidroties ar apmeklētājiem, kuri nekādi nesaprata, kāpēc nevaram ekspozīcijās pieslēgt vēl dažus prožektorus. Ēka, kas turpina strādāt ar divfāžu elektrību, –tas ir diezgan ekstrēmi. Ziemā ar visiem milzīgajiem apkures rēķiniem ekspozīcijās temperatūra bija 14–15 grādu, savukārt vasarā, ja ārā bija 30 grādu, mums iekšā bija 35. Tā nebija normāla situācija. Tad bija jātiek līdz skiču konkursam, un, kad 2010. gada rudenī tas notika, tad gan bija sajūta – jā, mēs ejam uz priekšu! Un peripetijas ar naudas jautājumiem... Pa brīdim likās, ka viss apstāsies un manas dzīves laikā te nekas nenotiks. Bet viss sakārtojās. Muzejā strādā arī ļoti emocionāli cilvēki, bet ir jābūt racionālam kodolam.
– Atļaušos privātu jautājumu. Pēc visa tā, ko nupat teicāt, jūs taču negrasāties doties pensijā?!
– Man būs pensijai jāskrien pakaļ. Mūsu paaudze ir ļoti daudz strādājusi, un kādreiz iedomājos – ak, kādēļ mēs esam tā nosodīti, ka mums jāskrien pakaļ tai pensijai? Bet tāda ir situācija, un mums jāpriecājas, ka esam tik jauni, cik esam.
– Noteikti domājat par to brīdi, kad muzejs būs atjaunots un nāksiet atpakaļ uz šo ēku. Kāds būs, moderni sakot, tas reklāmas sauklis, ar kuru muzejs varēs iziet arī ārpus Latvijas?
– Šim muzejam ir sava vieta, jo visā LNMM struktūrā šī ēka ir vienīgā, kas būvēta tieši mākslas muzeja vajadzībām. Šī ir ēka, kurā tiek rādīts Latvijas mākslas kultūras mantojums. Šis bija viens no tūristu visapmeklētākajiem objektiem, jo viņi nāk skatīties nacionālo mākslu. Citu valstu mākslas mantojumu viņi daudz labāk var ieraudzīt kādā citā zemē, bet nacionālā māksla ir tā, kas nenoliedzami iezīmē šī muzeja īpašo vietu. Protams, ir jādomā arī par to, kā nāksim atpakaļ 2015. gada otrajā pusē. Bet šobrīd es saku – ļaujiet mums iziet! Jo tie cilvēki, kuri tagad nodarbojas ar fizisko darbu – kolekciju pakošanu, ir arī tie paši, kuriem būs jādomā par to, kā aizpildīsim atjaunotās telpas. Vasaras karstumā drusciņ atvilksim elpu un rudenī sākam strādāt pie jaunajām topošo ekspozīciju koncepcijām. Jau plānojam izstāžu politiku. Ir darbi, kas atgriezīsies ekspozīcijā. Atgriezīsies! Būs Rozentāla diplomdarbs, Johana Valtera diplomdarbs, Purvīša darbi, būs Federa Gaujas leja. Te ir tie darbi, bez kuriem nav iedomājama pastāvīgā ekspozīcija. Protams, lauzīsim šķēpus, domāsim prāta vētrās par to, kādus akcentus uzliksim topošajās jaunajās ekspozīcijās. Jaunums būs apakšzemes apjoms, kas vairāk būs paredzēts glabāšanas un restaurācijas funkcijai, bet tajā būs arī jaunā izstāžu zāle, pēc kuras ļoti ilgojas Rīga un Rīgas mākslas publika. Tā būs tā sauktā baltā kaste, kur nedominēs kolonnas un vēsturiskais interjers, līdz ar to izstāžu zāle 580 kvadrātmetru platībā ļaus veidot izstādes ar citu tēlainību, citiem vizuāliem meklējumiem. Tas būs sava veida izaicinājums.
– Vai jūtaties kā miljonu vai pat miljardu pārvaldniece, kā muzeja krājums ticis novērtēts naudas izteiksmē?
– Nosacīti vērtējot, muzeja krājums sastāv no divām daļām – viena ir nacionālās mākslas krājums, kas ir lielākais Latvijas mākslas apkopojums pasaulē, jo citur tādā apjomā tas nav un netiks uzkrāts. Līdz ar to šim krājumam ir būtiska nozīme nacionālas valsts kultūrpolitikā un darbībā, jo tā ir šīs valsts identitāte. Otra daļa ir ārzemju mākslas krājums, kas naudas izteiksmē atsevišķos gadījumos varbūt ir nozīmīgāks nekā nacionālās mākslas krājums starptautiskā nozīmē. Bet nacionālā māksla vienmēr ir dārgākā nacionālā valstī.
– Ko jūs sakāt par mākslu un konjunktūru? Man negribētos par Kārli Padegu teikt, ka viņa māksla ir konjunktūra, noteikti nē, bet viņa gleznu izstāde bija ļoti apmeklēta. Un ir skaidrs, ka muzejam apmeklētāji jāpiesaista. Pagājušajā gadā muzejā apmeklētāju skaits krietni palielinājās – par 30 procentiem.
– Jāsaka, kā ir. Latvijas skatītājs ir ļoti prasīgs, un lai tikai neapvainojas, bet arī drusku snobisks. Mūsu apmeklētājs diezgan daudz seko ažiotāžām vai skaļākām reklāmām un nāk uz skaļiem vārdiem. Reizēm tas, kurš nav tik skaļš vārds, savā kvalitātē un kopainas parādīšanā ir tikpat vērtīgs un nozīmīgs. Bet apmeklētāji nenāk. Padega fenomens – tā ir leģenda, kas vienmēr ir piesaistījusi cilvēkus. Un ir ļoti skaisti, ka mākslā tādas leģendas ir, jo tās palīdz piesaistīt cilvēkus mākslas faktam. Jā, pagājušajā gadā palielinājās apmeklētāju skaits, bet tas notika uz Mākslas muzeja Rīgas Birža rēķina. Tas ar savām aktivitātēm piesaistīja diezgan nemainīgu apmeklētāju interesi.
– Rīgas Birža cilvēkiem patīk arī tāpēc, ka tur notiek pasākumi, kuri pievelk pat tādus, kuri uz muzejiem iet reti.
– Mākslas muzejam Rīgas Birža ir sava auditorija. Mēs redzam, kā tā veidojas. Protams, arī ēka piesaista. Ne velti to sauc par vienu no skaistākajām Rīgas arhitektūras pērlēm. Un kādā kvalitātē tā ir atjaunota muzeja vajadzībām! Restauratoru sniegums ir ļoti labs. Cilvēkiem ir svētku izjūta. Nav mazsvarīgs faktors izstādes, kas tur notiek.
– Gribētu teikt, ka reizēm rodas mazuma piegarša, kad attopies – eh, nogulēju izstādi!
– Jā, cilvēks ir spiests sekot līdzi, bet Latvijā auditorija nav ļoti plaša un ir jādomā, kā mēs to dabūjam. Mums jāmeklē kaut kas jauns, nevaram vienu un to pašu rādīt ilgstoši. Eiropas valstīs uz muzejiem iet 10–15procenti no iedzīvotāju kopskaita. Latvijā ir tieši tāpat.
– Jums ir būtiski audzināt skatītāju?
– Tas ir ārkārtīgi būtiski! Tam kalpo muzeja pedagoģiskās un izglītības programmas, sākot ar maziem bērniņiem un turpinoties kā mūžizglītības programmas pieaugušajiem. Muzejiem ir ļoti jādomā par to, kāds būs nākamais skatītājs.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"