Aigars Lūsis: "Latvijas suverenitāte ir atdota"

Intervija ar Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru Aigaru Lūsi: par attieksmi pret Eiropas Savienību, par Krājbankas administratora darbībām, par naida runas aktualizācijas patiesajiem iemesliem.

– Jūs savulaik bijāt praktizējošs advokāts, pēc tam piekritāt ieņemt Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu, tagad esat Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretārs. Vai tas nav kritums finansiālā ziņā?

– Jā, man bija advokāta privātprakse. Valsts pārvaldē pirms tam nestrādāju, un pāriešana uz Tieslietu ministriju, protams, bija kritums finansiālā ziņā, kā arī izjutu ierobežojumus, kādi ir publiskai amatpersonai. Nekāda medusmaize tā nebija.

– Tātad pārliecības dēļ atsacījāties no mierīgās advokāta dzīves?

– Tieši tā. Raivis Dzintars mani vairākas reizes aicināja aktīvāk iesaistīties NA politiskajā dzīvē, taču es vairījos piekrist. Es iestājos partijā 2009. gada ziemā. Bet pienāca brīdis, kad vairs nevarēju būt tikai ierindas biedrs: vajadzēja izlemt – būt kopā ar partiju, nopietni palīdzot tai, vai ne. Atrasties NA var tikai pārliecības dēļ, nekādu citu iemeslu nevar būt. Tu kļūsti vecāks, un cik tad ilgi var stāvēt malā? Bet nav jau tā, ka pirms tam es neko nebūtu darījis. 2002. gadā organizēju savu personisko kampaņu pret stāšanos Eiropas Savienībā. Bija krekliņi, bija reklāma radio. Bet ko viens cilvēks var izdarīt… Liberālisms lien iekšā pa visām spraugām. Pat nav tā, ka izmet pa durvīm, tas lien pa logu iekšā – tas lien uzreiz gan pa durvīm, gan pa logu.

– Vai domājat, ka NA spēs kaut nedaudz apturēt šo lienošo liberālismu?

– Kad stājos Nacionālajā apvienībā, es nedomāju, ka tā strauji spēs mainīt valsts virzību, bet kaut kas bija jādara. Bet savu personisko kampaņu pret stāšanos ES veidoju tāpēc, ka mana nostāja bija kategoriska. Nekas jau nav mainījies: gan šodien, gan tajā pašā 1918./19. gadā – toreiz bija Niedras valdība, kas uzskatīja, ka bez Vācijas Latvija nevarēs izdzīvot, un bija Stučkas valdība, kas bija pārliecināta, ka jāturas austrumu virzienā, un bija Oskars Kalpaks ar 250 karavīriem, kas stāvēja un krita par Latvijas patstāvību. Gan toreiz, gan tagad – ja ir izcīnīta neatkarība, kā tad tik viegli var to atdot, vienkārši nobalsojot?

– Vai tagad ir mainījusies jūsu attieksme pret ES?

– Protams, ir. Palicis vēl sliktāk. Visas bažas, kuras aktualizējās toreiz, 2002. gadā, diemžēl ir piepildījušās. Toreiz bija plakāti ar tekstu: «Nesakiet, ka nebrīdinājām!» – bija skaidrs, ka valsts vara mūs ievilks Eiropas Savienībā. Šobrīd ir atdota valsts suverenitāte, un tas, kas palicis pāri, ir nepietiekami, lai Latviju uzskatītu par patiesi neatkarīgu valsti.

– Bet mēdz taču teikt: ja mēs neesam Eiropas Savienības apskāvienos, tad vienīgā iespēja – būt Krievijas klēpī.

– Jau teicu – salīdziniet Niedras un Stučkas valdību. 40% uz vienu pusi, 40% uz otru, labi, ja 20% vēlas patstāvību. Un ir jābūt īpašiem apstākļiem, lai tie 20% spētu kaut ko gribēt un pēc tam arī izdarīt.

– Tad jau sanāk pavisam bēdīgi: Latvija principā nevar būt neatkarīga valsts.

– Nē, ir citādi. Uz nākotni es skatos ļoti optimistiski.

– Tiešām?

– Nu, kaut vai šobrīd būtu tikai 10%, kas uzskata, ka Latvija var būt neatkarīga un nacionāli konservatīva valsts. Latvieši ir visai stabila nācija, un diezgan lielus satricinājumus, kādi citām tautām varbūt šķistu nepanesami, mēs pārdzīvojam diezgan mierīgi. Nācija ir kā dzīvs organisms: ja tas kādā brīdī jūtas apdraudēts, varbūt tieši demogrāfiskās situācija dēļ, jo mums draud izmiršana, tas saņemas. Demogrāfi saka: ja divu vai trīs gadu laikā nekas nemainīsies, izmiršana ir neatgriezeniska. Bet, piedodiet, ko gan var izdarīt divu vai trīs gadu laikā? Tieši tagad nācijai kā dzīvam organismam vajadzētu ieslēgties pašsaglabāšanās instinktam, un tas, manuprāt, lēnām jau sāk ieslēgties. Organisms, kas mobilizējas pret infekciju, var parādīt brīnumu lietas.

– Arī Valsts prezidents Andris Bērziņš brīdināja: ja tuvāko desmit gadu laikā netiks apturēta cilvēku izbraukšana no Latvijas, varēsim atvadīties no latviešu nācijas.

– Nevajadzēs nekādus desmit gadus: ja katru izbrauc ap 50 000 cilvēku un ja mirstība ir augstāka par dzimstību, gals var pienākt daudz ātrāk. Bet es tomēr ticu brīnumiem. Arī 1990./91. gada neatkarība bija liels brīnums. Vidusskolu pabeidzu 1986. gadā – nu kur vēl dziļākus stagnācijas laikus iedomāties! Vai kāds varēja paredzēt, kas notiks pēc pieciem gadiem? Protams, ne. Un arī tagad mēs nevaram iedomāties, kas notiks 2016. gadā, jo procesi notiek arvien straujāk.

– Kāda politikas pazinēja nesen izteicās, ka NA ir iestagnējusi. Viņasprāt, nacionāļi strauji attīstījās, iekļuva parlamentā, apmierināja savu pašapziņu, bet attīstībā apstājās, izšķīstot parlamenta putrā. Vai tas tā ir?

– No polittehnoloģijas viedokļa NA būtu bijis daudz izdevīgāk, ja nebūtu notikušas ārkārtas vēlēšanas un parlamentārā pieredze – kaut arī mazākam deputātu skaitam – turpinātos ilgāku laiku. Bet ir lietas, kurām man kā ģenerālsekretāram ir jāpieķeras nopietni. Mēs neesam izšķīduši ideoloģiskā ziņā, jo mums – atšķirībā no Vienotības vai Reformu partijas – ir skaidri zināma mūsu pozīcija, un tā ir acīmredzami eksponēta tieši nacionālajā jautājumā – tajā jomā, kas ir humanitāra, piemēram, izglītībā. Bet nav publiski plaši pazīstams mūsu skatījums uz nacionāli konservatīvajām vērtībām tieši eksaktajā, saimnieciskajā jomā. Gan Cilinskim ir dažādas programmas, gan Zīlem, gan Naudiņam. Nesaprotu, kāpēc šīs idejas kaut kur pazūd, nenonākot līdz cilvēkiem. Un tad arī rodas priekšstats, ka nacionāļi tikai padzied, un viss. Bet tā taču nav! Tieši tālab ir svarīgi likt uzsvaru uz šo saimniecisko ideju popularizēšanu. Otrs būtisks moments, kas pierāda, ka neesam izšķīduši, ir 36 deputātu vēstule pret dzimumu līdztiesības programmu. Saeimas komisija nolēma, ka programma jāaptur, valdība pateica – nekā nebija! Šajā vēstulē bija 12 Nacionālās apvienības deputātu paraksti un pa druskai no citām frakcijām. Tad jājautā: kurš politiskais spēks ir monolītāks? Putra tieši ir citās partijās. Vēstījums pēc būtības bija konservatīvs, bet daži būtībā liberālu partiju deputāti tomēr parakstīja šo konservatīvo vēstījumu. Latvijas politiskajā kartē ir viena liela problēma: partiju dalījums nav vis konservatīvajās, centriskajās un liberālajās, bet gan latviskajās un krieviskajās. Gan Vienotībā, gan Saskaņas centrā ir liberāli, centriski un konservatīvi domājoši cilvēki. Lūk, tā tiešām ir putra! Nesaprotu, kā šīs partijas vispār spēj pieņemt kādu kopīgu lēmumu. Arī vēlētājs jūtas apmulsis: viņš nobalso par Janīnu Kursīti, bet pie teikšanas tiek, piemēram, Aleksejs Loskutovs.

– Kā jums izdodas sadzīvot ar Vienotību un Reformu partiju? Pieklājība palīdz?

– Nespēt sadzīvot nozīmētu gāzt valdību. Partijas iekšējā diskusija joprojām notiek: kas iegūtu, ja mēs aizietu opozīcijā? Valsts? Partija? Vai partijas reitinga celšana tādā gadījumā nenotiktu uz valsts interešu rēķina? Varbūt notiktu tieši otrādi? Bet man ar to nav jānodarbojas, par to domā partijas politiskā vadība – Raivis Dzintars, Gaidis Bērziņš un citi.

– Un ar ko nodarbojaties jūs? Kādi būs jūsu uzdevumi līdz pašvaldību vēlēšanām?

– Līdz tām vajadzētu saprast, kas vispār notiek. Bet man patlaban ir trīs uzdevumi. Pirmkārt, ir birojs, ir līgumi, ir elementāras lietas, kas jādara partijā, lai tā varētu sekmīgi strādāt. Otrkārt, tas, ko es jau iezīmēju kā eksakto pozīciju: jāatrod veids, kādā mēs varam likt cilvēkiem saprast to, ka mums ir nopietnas programmas tautsaimniecības attīstībai. Treškārt, mums jāgatavojas Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanām. Bet ir arī ceturtais uzdevums: jāveido teritoriālais struktūrvienību tīkls.

– Kā domājat: kas notiks pašvaldību vēlēšanās Rīgā?

– Var būt dažādi pavērsieni, un daudz kas būs atkarīgs no tā, cik aktīvi izrādīsies vēlētāji. Un bijušos mīluļus nomētāt ar akmeņiem – tā jau būs goda lieta un saldmaizīte.

– Pirms kāda laika no Vienotības izskanēja tāds kā aicinājums teju vai vienotu sarakstu taisīt Rīgas vēlēšanās.

– No Vienotības nekad nav nākusi patiesa vēlme darboties kopā, veidojot vienotu sarakstu. Tā bija tikai publiska retorika, lai mēģinātu pakāpties uz mūsu mugurām. Bet tajā brīdī, kad mēs teicām: jā, labi, noslēdzam līgumu, tikai visi parakstāmies, ka ar Saskaņas centru nekad neveidosim koalīciju, tad Vienotība vairs neko negribēja dzirdēt. Vai tā ir patiesa vēlme sastrādāties? Es, piemēram, piedāvātu jums pārdot savu pildspalvu un teiktu: dodiet man 100 000 latu, un pildspalva ir jūsu. Vai tad es tiešām gribētu pārdot savu pildspalvu? Nē, taču!

– Atgriezīsimies mazliet pagātnē. Manuprāt, jūs kļuvāt gana atpazīstams tad, kad tikāt virzīts Krājbankas administratora amatam. Protams, tika piesaukta arī NA, kas it kā jūs virzīja.

– Patiesība ir cita: NA nemaz nezināja, ka es tieku virzīts šim amatam. FKTK nosūtīja vēstuli Maksātnespējas administratoru asociācijai, varbūt arī advokātu kolēģijai – ar lūgumu izvirzīt kandidātus šim amatam. Asociācija nominēja mani un vēl divus cilvēkus, un es par to paziņoju NA vadībai. FKTK mums, trim kandidātiem, uzdeva mājasdarbu – sagatavot scenāriju, kā, mūsuprāt, vajadzētu notikt maksātnespējas procesam. Kā FKTK pēc tam atzina – mans mājasdarbs bija galvastiesu pārāks par citiem, tāpēc tiku nominēts kā administrators. Un tad… notika brīnums. Zilajos ekrānos parādījās premjers Valdis Dombrovskis un pateica, ka tas ir slikti un Lūsis šim amatam neder.

– Kāds tam «sliktumam» bija iemesls?

– Visparastākais: šajā amatā vajadzēja ielikt kādu savējo. Gods un slava premjeram: būtu dīvaini, ja viņš nespētu dabūt savu administratoru! Uz biklu iebildumu, ka varēja jau to lietu izdarīt solīdāk, bez līšanas zilajos ekrānos, neviens vairs nereaģēja…

– Ko jūs darītu citādi, ja šobrīd būtu Krājbankas administrators?

– Vispirms es aicinu salīdzināt visus trīs iesniegtos Krājbankas maksātnespējas administrēšanas plānus: lai cilvēki izvērtē, kam tas bija nopietnāks. Līdz ar to būtu bezgala daudz, ko darīt citādi. Jo esmu pārliecināts: banku varēja glābt. Ir pierādījumi tam, ka nauda turpināja aizplūst gan pēc pilnvarnieka iecelšanas, gan arī pēc maksātnespējas pasludināšanas. Ja šī nauda nebūtu aizplūdusi, būtu nepieciešamas daudz mazākas papildu investīcijas.

– Bet naudas aizplūdināšana, piedodiet, ir krimināls nodarījums!

– Ak, kas tad mums ir krimināls… Bet galvenais jau bija tas, ka netika apzināta kreditoru gatavība apmainīt savus prasījumus pret uzņēmuma akcijām. Rīgas dome Krājbankā pazaudēja 10 miljonus latu, bet varbūt tā būtu bijusi gatava atgūt piecus miljonus, savukārt otros piecus saņemt akcijās? Līdz ar to papildu nauda īpaši daudz pat nebūtu vajadzīga. Tas ir tikai viens bloks, kas attiecas uz jautājumu: glābt banku vai neglābt? Ja izlemjam, ka glābt nevar un jāiet uz maksātnespēju, iestājas nākamie jautājumi. Es savā administratora izpratnē nespēju iedomāties: kā var pārdot īpašumus bez izsoles? Ja es kādā maksātnespējas procesā tā būtu izdarījis, es jau sen būtu vismaz patriekts.

– Krājbankas administrators īpašumus pārdod bez izsoles?

– Protams. Turklāt pārdod uz nomaksu – uz 15 gadiem! Vai administrators grasās piecpadsmit gadus tur administrēt?

– Kāpēc par to netiek celts tracis?

– Kāds jau sūdzas. Bet FKTK uzsver, ka viss atbilst likumam. Es gan teiktu, ka tas viss vairs nebalansē uz kriminālprocesa robežas, jo tas jau ir krimināls. Ja tas nebūtu premjera iecelts administrators, tur jau sen būtu ierosināts kriminālprocess.

– Nu par ko citu. Nesen notika tā dēvētais nepilsoņu kongress. Kā jūs domājat – vai tas ir vienota scenārija elements vienā pretvalstisku pasākumu ķēdē?

– Nedomāju, ka ir kāda roka, kas to visu centralizēti vada. Ir radniecīgas organizācijas, kurām sakrīt intereses. Daudz bēdīgāk ir tas, ka, pateicoties bijušā ģenerālprokurora Maizīša bezmugurkaulainībai, nekas netika pasākts pret Vladimiru Lindermanu: uz Latviju no Krievijas viņš gan tika izprasīts, bet kāpēc, ja pēc tam prokuratūra neko nespēja pret viņu iesākt?! Sarosījās Lindermans, sarosījās pārējie līdzīgie, izdomāja, ka rosinās Latgales autonomiju. Nu, Kurzeme vai Vidzeme jau to neprasīs. Tā, atklāti sakot, ir tādu maizīšu savārīta cūcība – gan tas kongress, gan Lindermans, gan krievu valodas referendums… Visi tie pilsonības nulles varianta pieprasītāji faktiski ir valsts pamatu grāvēji, un tad pret tādiem nevarētu vērsties ar visu likuma bardzību?! Var, bet nevēršas. Var vajāt Gardas meitenes, tur drosmes pietiek. Bet viņas jau valsts pamatus negrauj!

– 16. marta notikums pie Brīvības pieminekļa. Tas, ko tur darīja «antifašists» Korens kopā ar saviem līdzskrējējiem, bija naida runa – par šādu tēmu jūs nesen rakstījāt kādā portālā.

– Jā, tā bija naida runa. Tāpat kā interneta komentāros nereti lasām zākāšanos par latviešu nāciju, par tai svarīgām lietām. Drošības policija ir ierosinājusi daudzus procesus, ir iztiesātas lietas. Tātad ir likums, kuru neviens nav liedzis izmantot. Bet tiek mēģināts papildus kriminalizēt naida runu, un šādu «mēģinātāju» patiesie mērķi nav šīs valsts pamatu aizsargāšana, un tie ir divi: ierobežot kritizējošu attieksmi, pirmkārt, pret homoseksuāļiem, otrkārt, pret imigrantiem. Apzinoties, ka ar šo divu grupu aizstāvību nekādu popularitāti iegūt nevar, naida runas jēdziena paplašinātāji piekabina klāt jautājumu «vai tad jūs esat pret to, ka tiek aizsargāti pensionāri un invalīdi?». Tagad redzam, ka šim jautājumam kājas aug no Aināra Latkovska (Vienotība) komisijas, viņš aicina izteikties Providus, Delnu un tamlīdzīgus veidojumus, tie visi saka – vajag!, un tā lieta iet uz priekšu. Ceru, ka deputātiem pietiks veselā saprāta un viņi noraidīs šo naida runas «paplašināšanu». Taču… No otras puses, gribas, lai tie liberāļi vienreiz aplaužas, jo tieši viņi ir visnegantākie attieksmē pret pārējiem. Paskatieties, cik mierīga un toleranta, kaut arī kritiska, ir Inguna Rībena, savukārt kā uzvedas Ilze Viņķele!