Kamēr Rīgas Tūrisma attīstības birojs cenšas ārvalstu viesus iepazīstināt ar ideju, ka pirms 499 gadiem Rīgā bijis pirmais rotātais Ziemassvētku kociņš, igauņi metuši kaunu pie malas un, pieliekot klāt 69 gadus, apgalvo, ka pirmā rotātā eglīte bijusi Tallinā.
Tur kopš vakardienas sācies astotais Ziemassvētku tirdziņš, kas, pēc Lielbritānijas laikraksta The Times ieskatiem, ir pati labākā Eiropas iepirkšanās vieta.
Britu laikraksts TOP 20 labākajos Eiropas Ziemassvētku tirdziņos Rīgu vispār nav iekļāvis. Iespējams, to var saistīt ar niecīgo informāciju, kas pieejama par šo pasākumu, jo, piemēram, ne Rīgas domes, ne Kultūras departamenta interneta vietnēs joprojām nav iespēja uzzināt, kad šogad būs tirdziņi.
Vien sazinoties ar galvaspilsētas Kultūras departamentu telefoniski, var noskaidrot, ka tirdziņi sāksies Pirmajā adventē, tas ir, šosvētdien. "Informāciju esam sagatavojuši, taču, kamēr tā nebūs apstiprināta un saskaņota ar vadību, pagaidām to nepublicējam," izvairīgi taisnojas Rīgas domes Kultūras departamenta direktores Diānas Čivles palīdze preses jautājumos Elīna Dambekalne.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka ticamu avotu, kas apstiprinātu Rīgas tiesības uz pirmā rotātā Ziemassvētku kociņa tiesībām, nav. Tā, piemēram, Latvijas Universitātes Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras asociētā profesore Ieva Kalniņa norāda, ka "eglīšu tradīcija visā Eiropā ir aizgūta no Vācijas, kur Elzasā (toreiz tur bija vairāk vāciešu) eglīte (vai skābardis) bija ciema koks, pēc tam mājās. Ja Rīga uzskata, ka tā ir pirmā, tad jāsalīdzina ar Vācijas tradīcijas gadiem un jāpierāda, ka Vācijas ciemos vai pilsētiņās nav bijis agrāk Ziemassvētku tradīcijās rotāts vai zaļš koks. Būtu arī vēlams noskaidrot, no kurienes bijuši Rīgas eglīti uzstādījušie cilvēki. Varbūt viņi to redzēja bērnībā vai jaunībā Vācijā," uzsver I. Kalniņa.
Arī mākslas zinātņu maģistre Māra Siliņa ir pārliecināta, ka 1510. gada notikums nav saistāms ar Ziemassvētkiem, bet gan ar citiem svētkiem – Vastlāvjiem (Meteņiem, Masļeņņicu). "Tātad idejiski tas ir kaut kas cits. Jo jau pati pušķotas, greznotas Ziemassvētku egles publiska sadedzināšana manā uztverē faktiski ir zaimošana. Un, ja jau grib kādas tradīcijas, kas varbūt varētu pievilināt tūristus, tad tā drīzāk ir maskošanās – identiska karnevāliskajām izdarībām citās zemēs," pārliecināta ir M. Siliņa.
Viņa uzskata, ka 1510. gada Melngalvju dokumentos fiksētā, bet ne radītā tradīcija, visdrīzāk, domājams, ir vēl senāka – kaut kā sadedzināšana jau tolaik ir kļuvusi rituāla. Un šajā dokumentā to vēlreiz fiksē, lai nostiprinātu, jo tās ir visizsmeļošākās saglabājušās Melngalvju šrāgas.