Lemberga prāvā neērtie liecinieki tracina prokurorus

Tā dēvētajā Lemberga prāvā tiesa sākusi pratināt Ventspils pašvaldības amatpersonas. Viņu liecības drupina apsūdzību un tracina prokurorus.

Pagājušajā nedēļā līdz galam izdevās nopratināt Ventspils domes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Gunti Blumbergu, kā arī uzsākt Ventspils domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Jāņa Vītoliņa pratināšanu. Abi ir arī Ventspils brīvostas valdes locekļi.

Bezizejas aizņēmums

Pratināšanas centrālā tēma – Ventspils Apvienotās Baltijas bankas (VABB) 1999. gadā izsniegtais 3 miljonu latu kredīts Ventspils brīvostai un lēmumu pieņemšana par kredītu.

Ar liecinieku palīdzību prokurori cenšas nostiprināt apsūdzības epizodi, kurā Aivaru Lembergu vaino personiskā ieinteresētībā brīvostas kreditēšanā. No prokuroru jautājumiem noprotams, ka viņi no lieciniekiem cenšas izdabūt izteikumus, kurus varētu izmantot kā pierādījumus tam, ka kredīti no VABB ņemti tieši pēc A. Lemberga iniciatīvas.

Liecinieki valsts apsūdzības uzturētājiem sagādāja vilšanos. Gan G. Blumbergs, gan J. Vītoliņš tiesai detalizēti skaidroja, ka kredīta ņemšana tolaik bijusi saistīta ar brīvostas vēlmi pildīt saistības pret būvniekiem un tādējādi izvairīties no soda sankcijām, kuras pieprasītu būvnieki par laikā nesaņemtajiem maksājumiem.

Proti, tā laika finanšu ministrs Edmunds Krastiņš prettiesiski atteicās piešķirt budžetā iekļauto valsts galvojumu brīvostai, līdz ar to, lai izpildītu saistības, nācies meklēt citu finansējumu un vērsties pie kredītiestādēm. Tolaik VABB bijusi vienīgā banka, kura bijusi gatava izsniegt kredītu bez valsts vai pašvaldības piedāvāta nodrošinājuma. Pārējās bankas prasījušas Ventspils brīvostas jeb Ventspils pašvaldības nodrošinājumu. Tā kā likums brīvostai liedz ieķīlāt zemi vai piestātnes, iegūt aizņēmumu no citām kredītiestādēm nav bijis iespējams. Kopumā abi liecinieki šo darījumu vērtēja kā izdevīgu brīvostai un Ventspils pilsētai.

Vēlamo par esošo

Liecinieku detalizētie skaidrojumi un pamatojumi prokuroros raisīja neapmierinātību. Viņi pratināšanas gaitā atklāja acīmredzamu ieinteresētību nevis patiesības noskaidrošanā, bet gan apsūdzības virzīšanā par katru cenu.

Visspilgtāk prokuroru neapmierinātība izpaudās, pratinot J. Vītoliņu. Atbildot uz prokuroru jautājumiem, J. Vītoliņš ar pedagoģisku skrupulozitāti saprotami skaidroja tā laika situāciju. Šādi skaidrojumi prokuroriem nebija pa prātam. Viņi vairākkārt pārtrauca J. Vītoliņu un, cenšoties izdabūt vajadzīgo atbildi, jautājumus gan pārformulēja, gan arī uzdeva jautājumus ar tajos iekļautu apgalvojumu. Piemēram, prokurors Jānis Ilsteris apgalvojuma formā vaicāja, vai liecinieks zina, ka A. Lembergs bijis patiesā labuma guvējs SIA Venceb. A. Lembergs protestēja pret šādu jautājuma formulējumu, norādot, ka apgalvojums par viņa saistību ar Venceb neatbilst patiesībai. Līdzīgi, uzrādot kādu dokumentu, J. Vītoliņam tika norādīts, ka to parakstījis uzņēmējs Anrijs Lembergs. Kā varēja noprast no uzņēmēja iebildēm, viņa paraksts uz tā dokumenta nemaz nav bijis. Uzņēmējs norādīja, ka prokurori maldina tiesu.

Tiesneša misēklis

Kolīdz pratināšanu uzsāka apsūdzētie, īpaši jau A. Lembergs, tiesa kā ierasts pievērsās jautājumu noraidīšanai (noņemšanai). Noraidot A. Lemberga jautājumus, tiesnesim atgadījās misēklis. Iespējams, neiedziļinoties jautājumu būtībā vai arī piemirsis daudzās apsūdzības epizodes, B. Geimans noraidīja jautājumu par Ventspils domes izsniegto vides aizsardzības licenci. J. Blumbergs pirms tam tiesai stāstīja, ka šī vides aizsardzības licence bija laba prakse, kuru Ventspils pārņēma no holandiešiem. Tās pamatā ir labprātīga vienošanās starp pašvaldību un uzņēmējiem par kopīgu sadarbību vides problēmu risināšanā. Ja komersants nevēlas vienoties ar pašvaldību, nekas viņam netraucēja turpināt darbu, jo vienošanās balstīta uz labprātības principiem. Pēkšņi tiesa paziņoja, ka šie jautājumi neattiecas uz apsūdzību. Tas zālē izraisīja vispārēju izbrīnu. Kā nekā triju gadu garumā tiesas zālē cietušie centās apgalvot, ka A. Lembergs draudējis ar biznesa iznīcināšanu, ko varējis īstenot ar vides licences atņemšanu, un tāpēc viņi bijuši spiesti atdot uzņēmumu kapitāla daļas. Iespējams, saprotot, ka nebija pamata jautājumu noņemšanai, B. Geimans atļāva turpināt pratināšanu.