Latvijas junioru izlases iekļaušana LBL augstākās divīzijas turnīra dalībnieku vidū rudenī bija steigā pieņemts lēmums. Basketbola savienības vēlme pacelt šīs skeptiski novērtētās paaudzes kaujas spējas bija nelokāma arī acīm redzamo pretrunu priekšā, un projekts tika palaists. Vērtējot pēc sportiskajiem principiem, pēc 11 līdz šim aizvadītajām spēlēm U18 komandas vieta joprojām nekādi neatbilst Latvijas čempionāta prasībām, tomēr treneris Guntis ENDZELS aicina vērtēt plašāk.
«Spēlēšana jau nav mūsu pašmērķis. Primārā doma bija sapulcināt kopā perspektīvākos jauniešus un dot viņiem iespēju kopā trenēties,» viņš atgādina. «Te es daudz labāk redzu viņu mīnusus, kas neparādās savās sporta skolās, kur katrs no viņiem spēlē kā līderis: es visu zinu, es visu māku...»
– Rudenī jautājumā par junioru izlases iekļaušanu LBL turnīrā bija krasi pretēji viedokļi. Kādi argumenti tobrīd bija tev, un kuri no tiem pagaidām apstiprinājušies, kuri – ne?
– Viedokļi tika dzirdēti dažādi, taču – ne argumenti. Tagad runāju par spēlēšanu LBL1 vai LBL2. Jā, bija viedoklis, ka labāk vajadzētu spēlēt LBL2, taču kāpēc – pamatotas atbildes, šķiet, tā arī neizdzirdēju. Tas, ko rudenī uzsvēru es: pati spēlēšana jau nav mūsu pašmērķis. To pierāda arī fakts, ka spēlējam divus riņķus, nevis četrus. Primārā doma bija pulcināt kopā perspektīvākos jauniešus, dot viņiem iespēju kopā trenēties un tad – jā, arī aizvadīt kādus sparinga mačus. Tā, lai pēc šiem diviem riņķiem redzam savas vājās vietas un arī to, kur esam progresējuši. Ja skatāmies no šā skatu punkta, kas man šķita galvenais – protams, projekts attaisno sevi. To regulāri atgādinu arī puikām – mūsu rezultāts nav tas, kas spēles beigās redzams uz tablo. Mūsu rezultāts ir individuālais progress. Tāda bija tā pamatdoma, un šobrīd tā strādā veiksmīgi. Protams, jautājums par to, kā kuram un cik strauji progresē tas vai cits spēlētājs, taču pamatdoma, manuprāt, darbojas.
– Runājot par LBL2 vai LBL2 – svarīgākais tas, ka spēle jums gandrīz vienmēr beidzas jau pirmajā puslaikā vai pat ceturtdaļā un lielākā daļa mača ir tikai formalitāšu kārtošana. Jautājums, vai no tā var kaut ko iegūt?
– Mums jāsaprot, ka par basketbolistu nekļūst, tikai spēlējot mačus – vienalga, spriedzes vai ne spriedzes apstākļos. Par basketbolistu kļūst, smagi trenējoties. Vispirms jāiegulda kārtīgs treniņdarbs, un pēc tam spēles ir tikai kā tests padarītajam. Paanalizējam –
kas tad spēlē LBL2? Principā – tās pašas sporta skolas. Jaunatnes līgā – 12, LBL2 – desmit no tām. Principā jāspēlē gandrīz ar visiem tiem pašiem, ko Jaunatnes līgā, turklāt – divreiz vairāk spēļu nekā mums šobrīd! Līdz ar to pamatideja – nākt kopā un trenēties – pazustu. Neuzskatu, ka tas būtu vajadzīgs, un tas arī ir mans arguments.
– Un tas strādā? Viņi spēj izbraukāt, spēj ierasties, būt motivēti un koncentrējušies brīžos, kad darbojas kopā?
– Jā, noteikti! Par treniņdarbu man nav nekādu pārmetumu. Protams, ir reizes, kad spēles pārklājas, savas korekcijas īpaši tagad, ziemā, ievieš veselības problēmas. Piektdienās, kad mums treniņš, notiek LBL2 mači – ja tur nav kas spēlē, 78 cilvēki, protams, ka par katru cenu nerauju to spēlētāju pie sevis, bet ļauju palīdzēt savai skolai. Taču, ja tā padomā – jaunieši Latvijā pārsvarā dzīvo uz spēlēšanu. Ja paskaita tos mačus, neviļus sāc domāt: bet pa kuru laiku viņi trenējas?! Ilgus gadus viņu režīms bijis citāds, un nav nemaz tik viegli to tagad mainīt – ieprogrammēt, ka svarīgākais ir treniņi. Ja tu man jautā par motivāciju – saprotams, ka pašā sākumā tā visiem bija milzīga. Tas bija kaut kas jauns, nezināms, katrs gribēja sevi pierādīt. Tagad eiforija ir pagājusi un iestājies zināmā mērā rutinēts darbs – mācāmies jaunas lietas, atkārtojam un nostiprinām jau apgūtās. Pie taktiskā zīmējuma gan strādājam maz – tas nav galvenais, turklāt spēlētāji pastāvīgi rotē. Teiksim, rīt [piektdien] mums ir spēle ar «Ventspili», un tur būs tāds zināmā mērā «strīdiņš» jāspēlē. Taču mani pašu tas neuztrauc. Man svarīgāk, kā progresē spēlētāji.
– Vēl kaut kur citur Eiropā ir šādi projekti, kad junioru izlase spēlē kopā ikdienā?
– Vadošajās Eiropas līgās nespēlē, jo tur arī čempionāti ir nedaudz citā līmenī. Vai spēlē kopā? Katrā valstī ir kaut kas nedaudz citāds. Ir valstis, kur dažas reizes mēnesī izlase nedēļas nogalēs savācas, kopā strādā un laiku pa laikam izbrauc uzspēlēt kādā pārbaudes turnīrā. Citur komandas pirmoreiz sāk vākties jau divus gadus agrāk, pirms U16 vecuma čempionāta. Tas, ka lielākoties Eiropas valstīs ar izlasēm mērķtiecīgi strādā jau laikus – tas ir fakts. Tikai katrs ar savām niansēm. Savā čempionātā pirms diviem gadiem spēlēja Igaunijas U18 izlase, kas pagājušogad no B iekļuva A divīzijā. Šā darba augļi neparādās uzreiz – pēc dienas vai nedēļas. Dod die`s, parādīsies kaut vasarā. Tas ir darbs ilgtermiņā.
– Kaut sportiskais rezultāts nav primārais, bilance ir 0–11 un vidējā punktu starpība – 37. Vai uzskati, ka tā arī bija jābūt, un vai arī spēlētāji saprot?
– Pēc pirmā riņķa čaļiem skaidri pateicu – tāds ir reālais spēku samērs. Pret «Ventspili» un VEF vispār nav jautājumu – tas mums šobrīd ir kosmoss. Taču pret pārējām – jā, bija 30 un 40, taču vismaz sākumā – lielā mērā pārlieku lielās bijības dēļ. Kad pretī nāk spēcīgāki un nobriedušāki spēlētāji, pret kuriem nevienu divcīņu īsti uzvarēt nespēj – kad pēkšņi tevi spiež pa visu laukumu, nevis tu esi tas, kas
spiež – tad arī izpaužas reālā gatavība. Kad LU mūs presēja pa visu laukumu, tad arī bija tie vislielākie mīnusi... Taču no spēles uz spēli adaptējamies. Redzu, kā viņi pamazām kļūst drošāki. Cenšamies spēlēt intensīvi, un, ja to pašu dara pretinieks – spēka patēriņš ir liels, precizitāte zūd. Ne Jaunatnes līgā, ne LBL2 ar tādu intensitāti neviens nespēlē. Spēlētājam uzreiz mainās viss spēles ritms. Tāpēc arī pateicu: tāda pieaugušo basketbolā ir mūsu objektīvā mēraukla šobrīd.
Tādi esam.
– Redzi, ka no šīm spēlēm viņi ņem kaut ko vērtīgu – arī tad, ja uzvarētājs jau ir skaidrs? Varbūt pats dod viņiem kādus specifiskus uzdevumus katrai ceturtdaļai, lai kāds būtu rezultāts?
– Nē, tik konkrēti neko neuzdodu – tā nav. Taču mana filozofija ir tāda, ka jāņem visiem – arī tiem spēlētājam, kas sēž uz soliņa. Lūk, jums pretī nāk fiziski pretspēlētāji – mācieties, kā pret to spēlēt. Eiropas čempionātā Francija un Turcija arī nāks ar atlētisku basketbolu – tad, lūk, jums placdarms izmēģināt, kā tas būs! Un tad skatāmies – ko varam un ko vēl ne. Kā jau teicu – kļūst labāk, laiku pa laikam ir laba spēle, taču pastāvīgi turēt to spiedienu šī komanda vēl nav fiziski gatava. Tas jāsaprot, un puikas to arī saprot. Tā, ka būtu nospiesti, nokārtām galvām vai sašļukuši – tā galīgi nav! Uz lietām jāskatās reāli. Ja es fokusētos uz tablo – tad gan skaidrs, ka ātri varētu sajukt prātā...
– Agris Galvanovskis katru gadu runā par problēmu, ka mūsu jaunie nāk no sporta skolām bez elementāriem pamatiem, ar kuriem ugunsdzēšanas režīmā jāstrādā izlasē vasarā. Kādi ir tavi novērojumi šajā jomā?
– Tieši tādi paši. Bija jāsāk ar lietām, kam izlases spēlētājiem jau sen būtu jābūt skaidrām un zināmām. Ja tā patinam filmu atpakaļ – šķiet, tas bija pirms pirmās vai otrās spēles, kad man piezvanīja viens žurnālists un interesējās, kā mums tobrīd – kāda taktika un tā. Teicu: kāda tur taktika – mēs vēl neesam 1:1 pabeiguši... Par principiem, lietām – nebija nekādas skaidrības! Mēs Latvijā pārāk daudz koncentrējamies uz spēlēšanu, tāpēc bieži paslīd garām pats pamats – bāzes lietas, ar kurām būtu jāsāk un kuras jānostiprina. Fundamentālā apmācība. Spēlētāju dotumi, protams, atšķiras, taču skolai un bāzei tomēr būtu jābūt visiem vienādai. Ir lietas, kas katram spēlētājam vienkārši ir jāmāk, un es nerunāju par taktiku. Ja atnāk spēlētājs, kurš met 40 punktus, bet pa visu spēli nemāk atdot trīs precīzas piespēles – tas vien jau parāda, ka kaut kas ir darīts galīgi šķērsām. Šajā jomā mēs grēkojam, un tas dārgi maksā. Ja katrs no mums, treneriem, tam veltītu vairāk uzmanības un attiektos pret to precīzāk un atbildīgāk – domāju, rezultāti kļūtu labāki. Mēs gribam ātri uzcelt māju, bet piņķerēties ar pamatu stiprināšanu slinkums.
– Tā ir negribēšana, liekot visu uzsvaru uz spēlēšanu, vai tomēr arī nemācēšana – treneru kvalifikācijas problēma?
– Te varētu nosaukt daudz faktoru – ne tikai šos divus. Varētu atrast desmit argumentus, kāpēc tā ir, taču tā atkal būtu tikai kārtējā parunāšanās. Domāju, es neko jaunu nepateiktu, un, godīgi sakot – neko arī negribu teikt... Tas pamatā ir individuāls darbs. Mūsdienās, kad treneriem sporta skolās faktiski nekur nav tikai viena vai divas grupas – vajag entuziasmu, lai to darītu. Jaunībā vēl jā – arī strādājot ar četrām grupām, varēja paspēt veltīt pietiekami lielu uzmanību arī individuālajām lietām, cik nu atļāva zināšanas. Taču, kad treneris kļūst vecāks, jau ar stāžu – sevi pārlauzt grūti. Iespējas šobrīd ir neierobežotas – ja tikai grib, var dabūt visu iespējamo informāciju – kā trenēt, kā ko labāk attīstīt. Taču tas prasa laiku un iedziļināšanos – meklēt, lasīt, sagremot. Un, ja tas vēl ir pretrunā ar to, ko 20–30 gadus esi mācījis – vajag baigo apņēmību, lai to visu darītu, paspētu un realizētu. Tāpēc saku – par to, kāpēc pie mums tā ir, varētu runāt ilgi un dikti, taču – vai kādam no tā kļūs labāk?