Zilupieši vēlas izlīgumu starp dažādās mēlēs runājošajiem

Pusdienas laikā iebraucot vistālāk Latvijas austrumos esošajā pilsētā Zilupē, nomāc tās tukšās ielas. Vēlāk pilsētas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks skaidro, ka te nav neviena, kam pa dienu slamstīties pa pilsētu, jo ir jāstrādā vai jāmācās. Tie, kam nav jādara ne viens, ne otrs, pilsētu pametuši.

Savukārt valsts centrā sacelto ažiotāžu ap referendumu par otru valsts valodu pilsēta, kuras iedzīvotāju ikdienā dominē krievu valoda, vērtē Jura Rubeņa cienīgā meditatīvā mierā – visiem jādzīvo ar cieņu citam pret citu, bet valstij jārūpējas par ekonomikas izaugsmi un Latgales reģiona atbalstīšanu.

Piebraucot pie skolas, iespaids par izmirušo pilsētu izplēn, jo mācību iestādes pagalmā pa apledojušu pagraba pauguru slidinās skolēni, pēc mācību dienas beigām gaidot autobusu, kas tos izvadās pa mājām.

Zilupes divplūsmu vidusskolas direktore ir izbraukusi darīšanās, bet satiekam viņas vietnieces mācību audzināšanas darbā Mariju Veikšāni un Svetlanu Kuzmiju. Ar Veikšānes kundzi sarunu aizsākam tekošā latviešu valodā, kurā mazliet jūtams akcents. Viņa atzīst, ka ir latviete – tēvs apprecējis un uz Latviju atvedis sievu no Ukrainas – bet ģimenē runāts vienmēr krieviski. Jautāta, kā grasās balsot sestdienas referendumā, viņa nesvārstoties atbild, ka atbalstīs otras valsts valodas ieviešanu. Iemesli ir pavisam vienkārši – negribas justies kā otrās šķiras cilvēkam.

«Mēs esam vienojušies kopīgā mīlestībā un cieņā pret Latviju kā mūsu visu dzimteni. Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu. Mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošās tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas,» teikts J. Rubeņa sarakstītajā Labas gribas manifestā.

Tieši tāda ir arī M. Veikšānes motivācija – viņa vēlas nekautrējoties izmantot savu valodu, jo agresīvākie latvieši iedzinuši viņā bailes runāt latviski. «Kad esmu pieļāvusi kādu kļūdu, uz mani ir skatījušies ar tādu naidu! Es vairs nevēlos, lai tā būtu,» skaidro pedagoģe. Viņas balsojums būs kā protests pret latviešu neiecietību, kaut arī pati atzīst – nav vajadzīgas divas valsts valodas, pietiktu ar to, lai abas valodas mierīgi varētu pastāvēt līdzās.

Zilupes vidusskolā, kurā mācās gan latviski, gan krieviski, tas esot izdevies. Kaut arī aptuveni 60% Zilupes novada iedzīvotāju esot krievvalodīgie, skolā godam tiek svinēti valsts svētki un mācīta tās vēsture. «Mums nav problēmu, mēs dejojam un dziedam gan latviski, gan latgaliski, gan krieviski,» saka M. Veikšāne. Un piebilst, ka jaunieši ļoti labi saprot, ka bez latviešu valodas dzīvē izsisties būs grūti un, šādas motivācijas vadīti, veiksmīgi to apgūst un iestājas Rīgas augstskolās.

Viņa uzskata, ka valstij vairāk vajadzētu rūpēties par tās ekonomikas attīstīšanu un nepieļaut, ka cilvēki pamet Latviju labāku darbu meklējumos ārzemēs. «Kāpēc mūsu cilvēkiem ir jāstrādā kūtīs, piemēram, Anglijā, ja pie mums ir tik daudz neizmantotas zemes, pamestu fermu,» smagā situācija novadā kremt skolotāju.

Arī novada domes priekšsēža vietnieks Vitālijs Vaļdens nesaskata šķēršļus latviešu un krievu valodas mierīgai līdzāspastāvēšanai. Viņam kā amatpersonai tik un tā ar cilvēkiem jārunā tādā valodā, kuru tie saprot – tas par vecākā gadagājuma zilupiešiem. Bet jaunākā paaudze brīvi runājot abās valodās. Turklāt skolā aizvien biežāk dzirdams, ka krievvalodīgie skolēni arī savā starpā sarunājoties latviski. Labāk būtu, lai valsts pievērstu lielāku vērību ekonomikas uzlabošanai reģionā. Domnieks gan neizpauda, kā viņš balsos referendumā.

Savs redzējums ir arī pastniekam Vitālijam, kurš teicās, ka vēl neesot domājis par to, vai vispār ies uz referendumu. Šķita gan, ka viņš jūtas mazliet neērti, sarunājoties par šo tēmu, bet viens viņam ir skaidrs. Pārāk daudzi Zilupes iedzīvotāji nemāk latviešu valodu, un viņam saviem klientiem nākoties tulkot gan bukletus par referenduma norisi, gan citu latviski rakstošajā presē sniegto informāciju. «Nu kāpēc to nevarētu uzdrukāt krieviski, lai cilvēki saprot?» retoriski jautā Vitālijs un, uzkāpis uz sava velosipēda, turpina pastnieka gaitas.

Tautas nama darbinieci un vietējā veikala pārdevēju, kas pilsonību un līdz ar to arī balsstiesības referendumā nav ieguvušas, šis jautājums nesatrauc – tāpat viss notikšot, kā Rīgas kungi būs izplānojuši. Vien apskrandušajam vīrelim, kas palūdza dažus santīmus veselības saremontēšanai, nebija ne jausmas par tādu referendumu. Dzīvē esot svarīgākas lietas.