Deviņdesmitajos gados Vitālijs Teivāns bija viens no Latvijas partiju ievērotākajiem politkonstruktoriem. Pamatā viņš darbojies kā ekonomists, ekonomikas novērotājs.
Neatkarīgajai viņš stāsta, kā pilnveidojama Latvijas politiskā sistēma.
– Vai paļāvība uz polittehnoloģijām un polittehnologiem nav izlaidusi un notrulinājusi Latvijas partijas?
– Precizēšu, ka sevi es dēvēju par politkonstruktoru. Polittehnoloģija domāta īslaicīgam periodam, galvenokārt priekšvēlēšanu laikam.
Partiju paļāvība uz efektīgiem PR gājieniem pēdējā gadu desmitā tiešām bijusi pārlieka. It īpaši apstākļos, kad naudiņu varēja netaupīt. Pamazām partiju atbildība par pašu uzvedību, runām un darbiem atgūst normālāku stāvokli. Domāju, ka samazināta finansējuma dēļ un tāpēc, ka liela daļa vēlētāju izturas pret politisko reklāmu nievājoši, partiju ticība polittehnologu brīnumiem šogad saruks vēl vairāk.
– Pirms sarunas sacījāt, ka domāt par savu skatījumu jūs rosinājis akadēmiķa Tālava Jundža teiktais (sk. Neatkarīgā, 11.07.2011.). Viņš, vērtēdams politisko sistēmu, sacīja, ka Saeima uzurpējusi varu. Tā ir?
– Es tomēr uztveru to savādāk. Arī Latvijā pastāv četras varas: likumdevēji, izpildvara, tiesu vara un mediji. Ietekmes ziņā es tās virknētu sekojoši: pirmie – mediji, otrā – valdība, trešā – tiesu vara, un tikai ceturtā – Saeima.
Es medijus neabsolutizēju visā to aplokā, taču ievērojama un vienlaikus talantīga (bez pēdiņām) žurnālistu grupa liek bīties no sevis gan parlamentam, gan valdībai un pat tiesībsargājošām instancēm.
Bez šaubām žurnālistu elite nevar iztikt bez jumta. Kurš tas jumts ir, kur tas ir un kādas komandas liek pildīt, ne man par to spriest. Pats nepatīkamākais te ir tas, ka pastāv bezrūpīga, subjektīva manipulācija ar iedzīvotāju prātiem un emocijām. Tieši šajā mediju elites varenībā slēpjas riski mūsu sabiedrības organiskai civilizētai attīstībai.
– Tomēr, kurš jumts ir tik spēcīgs, lai caur medijiem spētu pārbaidīt nabaga nevainīgo Saeimu tiktāl, ka tā vairs nespēj rezultatīvi vadīt valsti pat elementārās lietās? Šos bailīgos ļaudis neviens nespieda kļūt par deputātiem, un arī bailes no mediju aplamiem gājieniem vai pakļaušanās tiem pirmām kārtām ir viņu pašu izvēle. Ja tie raustās, tad nav savā vietā.
– Piekrītu jūsu pēdējā teikumā sacītajam. Protams, parlamentāriešu mazspēju es nesaistu ar mediju varu. Saeimas deputāts ir pats savas laimes kalējs. Sākot ar savu lēmumu startēt vēlēšanās, līdz sociālo garantiju nodrošināšanai pēc pilnvaru noslēguma. Bet Latvijas elektorātam es ieteiktu mainīt līdzšinējo deputātu izvēles mehānismu. Es nebalsotu par tiem, kas paši piedāvājas, kas par visām varēm tiecas nokļūt augstās varas plauktos, par tiem, kas ar velnišķīgu iekāri lien televīzijas kastēs un presē. Es kopā ar domubiedriem apzinātu sev tuvākus un tālākus cilvēkus. No tiem profesionāļus un godīgos mēģinātu pierunāt, pat piespiest startēt vēlēšanās. Augstas klases speciālisti, labestīgi domājoši cilvēki vēlas sevi izrādīt daudz retāk. Ar to jārēķinās.
Savu nojausmu par jumta lietām man nebūtu korekti izklāstīt, jo neapstrīdamus pierādījumus man nav laika meklēt un likt galdā. Galu galā tā nav mana sūtība. Ja par šajā ziņā augstāko garīgo komandpunktu es tālāk neizteikšos, tad par tiešajiem likuma kalpu kungiem gan var droši sacīt, ka tie ir pagaldes naudas devēji ar saviem konkrētiem pasūtījumiem.
– Tomēr – mediju sūtība būtu censties, lai politiķiem nav, kā saka Tālavs Jundzis, nospļauties par sabiedrību.
– Es piekrītu akadēmiķa vērtējumam. Taču ar piebildi, ka ne visiem politiķiem ir šāda nostāja. Savukārt tie, kas spļauj, laipo to pašu mediju priekšā vai gatavo atskaites saviem sponsoriem par savu nesavtīgo darbību. Latvijas politisko sistēmu var glābt tikai jauns parlamentārās demokrātijas attīstības līmenis.
– Kas tas tāds?
– Mana atbilde varbūt liksies pārāk maksimālistiska un kādam neizprotama. Priekšlikums, par kuru turpmāk runāšu, dzimis 1989. gada beigās, kad tauta ar lielu atbildību un drosmi gatavojās atgūt Latvijas neatkarību. Neformāla domubiedru grupa, kurā biju arī es, nonāca pie secinājuma, ka parlamentārā demokrātija, kas noteiktā vēsturiskā laikā uzturēja civilizētajā pasaulē progresu un humānismu, tradicionālajā izpratnē ir sevi šobrīd izsmēlusi. Protams, noliegt ir vienkārši. Ko likt vietā?
Pēc pamatīgas vēsturisko pārmaiņu un politiskās literatūras izpētes, pēc karstām diskusijām savā starpā grupa nolēma nākt klajā ar priekšlikumu par bezpartijiskas parlamentāras demokrātijas nepieciešamību un iespējamību. Nevaru teikt, ka tolaik šī ideja rada daudzas dzirdīgas ausis. Arī deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta pašā sākumā, kad atkal mēģinājām ar to iepazīstināt cilvēkus, labākajā gadījumā saņēmām klusējošu atbalstu, kas bija lielāks par nulli. Biežāk skanēja trafaretais teiciens: «Nekur tā nav.» Proti, Latvija nedrīkst būt cilvēces politiskās evolūcijas novatore.
Šobrīd mums jau ir konkrētas mūsu idejai atbilstošas politiskas sistēmas vadlīnijas, un droši varu apgalvot, ka rezultātā uz politiskās skatuves nonāktu sabiedrības interesēm daudz tuvāki parlamentārieši. Tie prasītu lielāku nozīmi vietējām pašvaldībām, personīgi atbildētu saviem vēlētājiem, profesionāli darītu savu darbu.
Te jāpiebilst, ka pagājušā gadsimta tradicionālās ideoloģijas (konservatori, liberāļi, sociāldemokrāti un citi) ir savā būtībā mirušas. Palikuši tikai nosaukumi vai iedomas. Katram attīstības posmam nepieciešami īpaši mērķi un programmas.
Ar neviltotu sajūsmu es apsveiktu to partiju, kura savā programmā ierakstītu: «Partija dibināta, lai pašlikvidētos...» Jā, paradokss. Bet ar piebildi: «Tad, kad būs noslēdzies sagatavošanas process bezpartijiskas parlamentāras demokrātijas iedzīvināšanai Latvijā.» No ārvalstu politiķiem, cik man zināms, līdzīgu ideju izvirzīja bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Havels.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"