Eksperts piekrīt: nākamā drona notriekšana ir NBS goda lieta

Domnīcas "LaSER" pētnieks Roberts Kits intervijā aģentūrai Leta atklāja, kāpēc Latvijā jārīko plaša mēroga civilās aizsardzības mācības un ko iesākt ar ielidojušajiem droniem?

Par šo ir veikti daudzi pētījumi. Situācija ar gatavību krīzēm ir diezgan bēdīga. Mūsu domnīca pagājušajā gadā Rīgā veica krīzes situācijā balstītu simulāciju, un mūsu skatījumā lielākā daļa cilvēku nesaskata savu individuālo atbildību. Jo uzskata, ka par visu jāparūpējas valstij, stāsta Roberts Kīrs.

Vispirms jau tā ir cilvēku neziņa un pieredzes trūkums. Pozitīvi ir tas, ka cilvēki apgūst dažādas pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas, kārto 72 stundu somas, bet mēs jau kopš pagājušā gada aicinām uz daudz plašākām apmācībām.

Piemēram, mācībās "Namejs" tika izspēlēta iedzīvotāju evakuācija, bet ļoti ierobežotā apjomā. Mūsuprāt, šādas apmācības būtu veicamas daudz plašākā mērogā. Piemēram, kāds ciemats vai apkaime izspēlē krīzes situāciju, kad reāli tiek saņemti norādījumi vai nu evakuēties, vai doties uz patvertni atkarībā no konkrētā scenārija. Šādas mācības ir nepieciešamas.

Pašlaik pieņēmums ir, ka cilvēki spēs parūpēties par sevi. Piemēram, Igaunija individuālo atbildību krīzes situācijās palielināja no 72 stundām līdz 10 dienām. Tajā pašā laikā mēs jau to individuālo gatavību varam palielināt kaut līdz vienam mēnesim, bet, ja nav elementāro prasmju un zināšanu, ko darīt, atskanot sirēnai, tas neko nedos. Mēs nevaram būvēt civilo aizsardzību uz pieņēmumiem.

Minēšu Ukrainas piemēru. Pirms kara viņiem bija izstrādāti civilās aizsardzības plāni, bet tie nebija iztestēti civilā un militārā sazobē. Kad sākās pilna mēroga iebrukums, brigāde, kas bija atbildīga par Kijivas teritoriālo aizsardzību, atradās 80 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Steidzoties pretī uzbrucēju kolonnām, brigāde iekļuva sastrēgumā. Jo, kāds pārsteigums, Kijivas iedzīvotāji pameta pilsētu, un uz galvenajām transporta artērijām izveidojās sastrēgumi. Tas nozīmē, ka mācībās ir jāliek kopā civilās un militārās aizsardzības scenāriji.

Taču pagaidām šādas visaptverošas mācības, liekot kopā abas komponentes, nenotiek.

Ir atsevišķi piemēri par ierobežotu evakuāciju, pašvaldību apmācības, bet tas nav mērogs, kādu mēs sagaidītu. Drošības situācija pieprasa darīt vairāk.

Vai nebūtu tikai normāli, ja jebkuras valsts iestādes, tostarp gan veselības, gan kultūras un zemkopības, sociālajos tīklos kā "piespraustais" ieraksts būtu informācija par indivīda rīcību krīzes situācijās?

Tas būtu tikai normāli. Nepietiek, ja bukleti ir pieejami tikai vienā konkrētā mājaslapā. Te gan ir viena nianse. Ir liela daļa iedzīvotāju, kas nekam negatavojas, jo neuzskata to par vajadzīgu, bet tikpat liela daļa ir tik psiholoģiski satraukti un pārsātināti ar informāciju, ka arī neko praktiski neizdara.

Viena lieta ir cilvēku gatavība krīzēm, bet otra lieta ir infrastruktūras gatavība, piemēram, slimnīcas, energoapgāde, bankas, kas var nestrādāt.

Tas ir trāpīgs jautājums, jo svarīga ir gan kritiskā infrastruktūra, gan valsts iestāžu nepārtrauktība, un te katram ir jāuzņemas sava atbildība. Tas viss ir laikus jāizspēlē lielā scenārijā, jo, ja viens ķēdes posms iztrūkst, visa sistēma var tikt paralizēta.

Bet ir jau vēl viens aspekts. Labi, kritiskās infrastruktūras darbinieki krīzes situācijās atrodas savās vietas. Bet kas notiek ar viņu mazajiem bērniem, kas ir bērnudārzā vai skolā?

Mūsu veiktajā pētījumā, izspēlējot krīzes scenāriju, respondenti atzīmēja, ka ir divas galvenās lietas, kas nosaka viņu rīcību, - nepieciešamība parūpēties par ģimeni (zināt, ka bērni ir drošībā) un paša rīcība. Piemēram, 72 stundu soma mājās ir, bet darbā nav nekā.

Kā jūs vērtējat NBS komunikāciju, jau sākot ar pirmo dronu incidentu Gaigalavā 2024. gadā? Sabiedrībai ir radies iespaids, ka bruņotajos spēkos valda zināms haoss un nevienam nav īsti skaidru rīcības algoritmu.

Tas haoss kaut kādā ziņā ir neizbēgams, jo drošības situācija nav iepriecinoša. Aizsardzības budžets aug ļoti strauji, taču darbinieku skaits, kas ar to strādā, diži neaug. Nāk klāt jaunas funkcijas, vecās netiek atmestas. Tas noved pie tā, ka reizēm ir grūti salikt pareizos akcentus.

Vienlaikus ir skaidrs, ka, dzīvojot hibrīdkara apstākļos, blakus reālai karadarbībai, sabiedrībai ir bažas, tomēr profesionāļiem ir jāļauj darīt savs darbs. Tāpat ne visu operacionālo informāciju ir iespējams atklāt, lai kaut kādas sensitīvas lietas nenodotu nedraugiem.

Šobrīd dominē uzstādījums, ka nākamā ielidojošā drona notriekšana ir NBS goda lieta. Vai jūs arī tā uzskatāt?

Protams, jā. Tas, ka neizdodas notriekt dronus, kas ielidojuši Latvijas teritorijā, nav labi. Protams, samērojot, cik izmaksā drons un cik izmaksā tā notriekšana, būs kādi, kas uzdos jautājumu, cik tas ir ilgtspējīgi. Tajā pašā laikā mēs nevaram raudzīties tikai no notriekšanas izmaksu viedokļa, jo, ja drons ietriecas infrastruktūrā, ir pilnīgi citas kalkulācijas. Tā ka tie droni ir jāsāk triekt nost.

Pašlaik tiek pārskatīti šūnu apraides un apdraudēto reģionu noteikšanas algoritmi. Kā šie algoritmi būtu jāpārskata?

Man nav tūlītējas atbildes. Riski ir uz visām pusēm. Ja katru nakti ir gaisa telpas apdraudējums un katru nakti cilvēkiem nāk paziņojums, kas pieprasa konkrētu rīcību, bet drons beigu beigās aizlido prom un nekā nav, tas kaut kādā ziņā notrulina uzmanību.

Stāsts par vilku aitās…

Jā. Tajā pašā laikā, ja vienreiz būs kaut kas nopietns, bet paziņojums nebūs bijis, būs ļoti slikti. Līdz ar to es teiktu, ka jautājums par šūnu apraides paziņojumiem ir ļoti sarežģīts. Manuprāt, sabiedrībai ar valsts institūcijām kopīgi būtu jāmeklē risinājumi.

Provokatīvs jautājums - ja jūsu radinieki dzīvotu pierobežā, vai jūs viņiem ieteiktu pārcelties?

Tas droši vien atkarīgs no tā, kā viņi paši jūtas. Bet es droši vien neaicinātu braukt prom.