Andreja Upīša memoriālais muzejs neatbalsta latviešu rakstnieka pieminekļa demontāžu

Andreja Upīša memoriālais muzejs neatbalsta latviešu rakstnieka pieminekļa demontāžu, tāpēc muzejs ar atklātu vēstuli vērsies pie Rīgas mēra Mārtiņa Staķa un Rīgas domes deputātiem.

Muzeja ieskatā, Publiskās atmiņas centra rosinātais un Rīgas Pieminekļu padomes atbalstītais priekšlikums demontēt vairāku literātu, tostarp Upīša, skulptūras Rīgas pilsētvidē ietver vairākas problēmas un pretrunas. Vēstules autori atzīmē, ka debatēs demontējamie tēlniecības objekti tika nodēvēti par "impērijas ikonām".

Muzejs uzsver, ka Upīša ieguldījums Latvijas kultūras vēsturē ir plašāks. Rakstnieks literārās gaitas aizsāka 20.gadsimta pirmajos gados, un jau ap 1910., 1914.gadu bija kļuvis par salīdzinoši ievērojamu autoru latviešu literatūrā.

Latvijas Republikas gados Upīts ir bijis ne tikai daudzu oriģināldarbu autors, bet 1921.gadā izveidojis latviešu rakstniecības vēsturi, kopdarbā ar literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli no 1930. līdz 1934.gadam - arī pasaules rakstniecības vēsturi. Latviešu rakstnieks ir vairāku šķirkļu autors Latviešu Konversācijas vārdnīcā.

Par sasniegumiem dramaturģijā rakstnieks ieguvis Kultūras fonda prēmiju 1927.gadā. Līdz padomju okupācijas sākumam 1940.gadā Upīts ir sarakstījis lielu daļu būtiskāko darbu, kuriem joprojām ir nozīme Latvijas kultūrā. Kopumā Upīts vērtējams kā viens no ietekmīgākajiem 20.gadsimta autoriem latviešu literatūras vēsturē.

Pēc muzeja paustā, objektīvi Upītim var pārmest to, ka 1940.gada jūlijā viņš kopā ar pārējiem Tautas Saeimas delegācijas dalībniekiem dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādējādi vēl vairāk valstī nostiprinot padomju okupācijas režīmu.

Vēstules autori atzīmē, ka objektīvi var pārmest visu, ko Upīts ir darījis publicistikā un literatūras vēsturē no pagājušā gada 40.gadu sākuma līdz pat aiziešanai mūžībā 1970.gadā, - jo īpaši vēršanos pret trimdas latviešiem, ko būtībā var uzskatīt par morālu un literāru vardarbību.

"Valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām - nedz 1919.gadā, kad nepilnus piecus mēnešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pēc 1940.gada. Pat 1919.gadā pildot Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāja pienākumus, Upīša politika ir vērsta uz kultūru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represēšanu, un šis fakts mūsdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubīts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma," skaidro muzejs.

Vēstules autori akcentē, ka Upīts vienmēr ir bijis latviešu valodas aizstāvētājs - rakstnieka literārie darbi apliecina viņa plašo un daudzpusīgo vārdu krājumu, kuram turklāt ir kultūrvēsturiska vērtība. Divreiz Upīša dzīves gājumā rakstniekam bija iespēja palikt strādāt un dzīvot padomju Krievijā - gan 1919.gadā, gan pēc 1940.gada -, taču abas reizes rakstnieks nolēma atgriezties dzimtenē un turpināt nodarboties tieši ar latviešu literatūru. Arī tādi padomju okupācijas laikā tapušie literārie darbi kā romāns "Zaļā zeme" iezīmē sava novada kultūras vēstures liecības - tā ir rakstnieka dzimtā novada 19. un 20.gadsimta mijas fiksācija, aprakstīšana un atspoguļojums.

Tāpat muzejs uzsver, ka vairāki Upīša literārie darbi joprojām ir iekļauti skolu programmā. Stāsts "Sūnu ciema zēni" tiek apgūts 6. līdz 7.klašu latviešu valodas un literatūras stundās, romāns "Zelts" - piedāvāts vidusskolas klasēm kā spilgts naturālisma literatūras piemērs, savukārt humanitārā novirziena mācību iestādēs audzēkņi lasa arī rakstnieka pagājušā gadsimta 20. un 30.gadu noveles un vēsturiskās traģēdijas. Arī lielākajos Latvijas teātros pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Upīša daiļrade tikusi periodiski aktualizēta dažādās jaunās interpretācijās.

Muzejs retoriski jautā, vai runas par Upīša pieminekļa demontāžu varētu būt saistītas ar mākslas cenzūru. Pēc vēstules autoru domām, neeksistē konstruktīva polemika - objektīva un zinātniski pamatota vēstures pētniecība ir aizvietota ar politiskām interpretācijām.

"Atteikties no padomju laika liecībām var, bet tādā gadījumā tas nozīmē tādu pašu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta okupācijas apstākļos. Melnbalts pasaules dalījums pastāvēja sociālistiskā reālisma kanonā, kurā sākotnēji antagonisms varēja būt starp "slikto" un "labo", bet tad, kad viss "sliktais" izskausts, konflikts varēja veidoties tikai starp "labo" un "vēl labāko". Vai esam atkārtoti sasnieguši šādu pasaules modeli 21.gadsimtā? Kas mūsu nācijai ir svarīgākais: atzinīgi novērtēt rakstnieka pozitīvo devumu un māksliniecisko spēku vai - pretstatā - vienkāršojot, akcentēt negatīvo un nosodāmo, mums ideoloģiski nepieņemamo," vēstulē akcentē tās autori.

Muzejs arī piemin, ka Upīša skulptūras autors ir kādreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs, mākslinieks Alberts Terpilovskis. Tieši viņa vadībā Latvijas plastiskās mākslas tradīcijas un monumentalitāte, daudzveidība un materiālu izpratne tika pilnveidotas visos tēlniecības žanros un izteiksmes formās.Terpilovska diplomandi veido spēcīgos un interesantākos autorus, kuru darbi redzami visā Latvijā.

Muzejs norāda, ka profesora, pedagoga, sabiedriskā darbinieka stāja izrietēja no tēlnieka paša mākslinieciskajām interesēm. Jau mācību procesā Terpilovskis rosināja audzēkņus radīt 20.gadsimta Latvijas kultūras darbinieku portretus, tādējādi saglabājot mūsu vēstures liecības un vērtīgu rakstnieku, mākslinieku, aktieru piemiņu. Šādā veidā tapa aptuveni simts darbu, kuri bez maksas tika izvietoti novadu skolās un kultūras namos. Šim veikumam nav līdzvērtīga Latvijas kultūrvēsturē.

Latvijas mākslā saglabāsies Terpilovska kultūras vides personību portretējumi. Šai mākslinieka tēlnieciskajai satura un formas līnijai pieder arī monumentālais darbs - piemineklis Upītim, kas tapis sadarbībā ar arhitektu Gunāru Asari.

Muzejs akcentē, ka darbā labi nolasāma rakstnieka stāja, veikums Latvijas literatūrā un rakstura pretrunīgums, portretiskā līdzība. Pats ansamblis skatāms kopumā ar blakus esošo namu, novietojumu, zālāju un ar savām vispārinātajām, ģeometrizētām formām, ritmiku ir sava laikmeta mākslinieciska liecība.

Tāpat skulpturālajā tēlā nolasāmas arī laikmeta pretrunas. Terpilovska veidotā Upīša skulptūra iemieso sevī rakstniekā slēpto duālismu - no vienas puses, tajā atveidoti tipiski sociālisma laikmeta personības vaibsti, no otras puses, tajā nolasāms Upīša kā smagnējas personības un sīksta literāta-kritiķa tēls, un tieši tādēļ šis tēlniecības objekts vērtējams kā unikāla laikmeta liecība.

"Diskusijas un diskutējami pieminekļi rosina kritisko domāšanu, kuru prasa mūsdienu sabiedrība un demokrātijas izpratnes, apguves skola. Liecības pilsētvidē šo mācību ne tikai atgādina, bet vairo arī sabiedrības izglītošanos un atbildību par mūsu vēsturi, kultūru kopumā," pauž muzejs, norādot, ka tie, kas parakstījuši atklāto vēstuli, aicina Rīgas domu neatbalstīt Publiskās atmiņas centra un Rīgas Pieminekļu padomes rosināto priekšlikumu demontēt Upīša pieminekli.

Atklāto vēstuli parakstījušas 29 personas, starp tām ir Upīša memoriālā muzeja vecākais speciālists, literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis, Upīša memoriālā muzeja vadītāja Ilze Puķe, Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte, kādreizējā Upīša memoriālā muzeja vadītāja Inese Kaire, kādreizējais Upīša memoriālā muzeja speciālists Jānis Garjāns, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstnieks un publicists Arno Jundze, mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja Ingrīda Burāne un citi.