Advokāti: skubinājums aizstāvjiem ziņot par klientiem ir nepieņemams

Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un bijušais šīs biedrības priekšsēdētājs Egons Rusanovs uzskata, ka ir nepieņemams prokurores Ilgas Paegles aicinājums advokātiem kļūt par sava klienta stukačiem.

Krimināllietu advokātu biedrības līderi uzskata – ja advokāti sāktu tiesībsargiem pienest ziņas par saviem klientiem, zustu jēga advokātu institūtam. Līdz ar to izzustu arī tiesiskums valstī.

Jau rakstīts, ka vienā no pēdējām tiesas sēdēm tā dēvētajā Lemberga prāvā, paužot viedokli, vai šajā procesā var pratināt kā liecinieku zvērinātu advokātu Gintu Laiviņu-Laivinieku, I. Paegle paziņoja: "Mēs neatrodamies un nedzīvojam uz vientuļas salas. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Tāpēc vēlos vērst uzmanību, ka ir valstis, kurās advokāti, uzzinot par sava klienta aizturēšanu, apsūdzības uzrādīšanu, raksta ziņojumu savas valsts kontroles dienestiem."

Advokāta sūtība

Vaicāts, vai I. Paegles iniciatīva ir atbalstāma, J. Rozenbergs aicināja nošķirt divus aspektus. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 30. pants advokātiem tiešām uzliek pienākumu ziņot kontroles dienestiem par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem. "Ja advokāts šādas pazīmes konstatē, tad viņam vajadzētu atminēties arī par šā paša likuma 32. pantu un atturēties no šādu darījumu veikšanas," atgādināja Krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs.

Turpretī runājot par otru aspektu – advokāta ziņošanu plašā spektrā par klientu, J. Rozenbergs teica: "Advokatūras likuma 6. pantā noteikts, ka aizliegts prasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Šā likuma 67. pants nosaka, ka zvērināts advokāts nedrīkst izpaust sava pilnvardevēja noslēpumus ne tikai lietas vešanas laikā, bet arī pēc lietas pabeigšanas. Latvijas zvērinātu advokātu ētikas kodeksa 1.3. punktā teikts, ka advokāts nedrīkst izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko palīdzību, pat arī tad, ja viņš pārstājis būt par klienta padomdevēju. 2.1. punktā norādīts, ka advokātam ar savām darbībām vai bezdarbību ir aizliegts kaitēt aizstāvamā vai pārstāvamā jebkādām interesēm. Eiropas Savienības advokātu ētikas kodeksā 2.3.1. punktā teikts, ka advokāta pienākumu pamatā ir klienta iespēja uzticēt viņam informāciju, kuru klients neatklātu citām personām. Informācijas apmaiņai starp klientu un advokātu jābūt konfidenciālai. Tur norādīts, ka konfidencialitāte ir galvenā advokāta pamattiesība un vienlaikus arī pienākums. Tur teikts, ka konfidencialitātes pienākums ir gan tiesas spriešanas, gan arī klienta interesēs un tāpēc šim pienākumam jābūt īpašā valsts aizsardzībā. Vēl varu atsaukties uz Eiropas Savienības advokātu profesijas pamattiesību hartu un šajā hartā uzskaitītajiem pamatprincipiem. Punktā b teikts, ka Eiropas Savienības advokāta darbības pamatprincips ir advokāta tiesības un vienlaikus pienākums ir ievērot konfidencialitāti klienta lietās un cienīt profesionālo noslēpumu.

Apkopojot minēto, secināms: noslēpumu glabāšanas ievērošana ir ne tikai advokāta un klienta interesēs, bet gan visas tieslietu sistēmas interesēs. Advokāts līdzīgi kā ārsts, baņķieris vai mācītājs ir persona, kurai klients var uzticēt ziņas, ko viņš citiem neuzticētu. Šīs ziņas advokātam vajadzīgas, lai sniegtu kvalitatīvu juridisko palīdzību, kas ir advokāta sūtība. Svarīgi, lai uzticība starp advokātu un klientu būtu reāla, nevis iluzora."

Pieļauj misēkli teiktajā

E. Rusanovs apšaubīja, vai prokurore patiešām aicinājusi advokātus ziņot par viņiem uzticētajiem klientu noslēpumiem. Pēc viņa domām, iespējams, prokurore ar savu sacīto domājusi noziedzīgu iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas aspektu, kur ar zināmiem nosacījumiem advokātam jāziņo par aizdomīgiem darījumiem. "Es pirmo reizi dzirdu, ka Eiropā advokātiem būtu pienākums ziņot par visām nelikumībām, ko ir uzzinājuši no klienta. No prokurores vajadzētu konkretizēt, kurš normatīvais akts Eiropas valstu advokātiem liek tā rīkoties. Es domāju, ka viņa tādu nenosauks."

Finanšu oligarhijas intereses

"Ar to brīdi, kad visām Eiropas dalībvalstīm kļūtu saistoši noteikumi uzlikt par pienākumu advokātam stāstīt, ko viņš ir uzzinājis no sava klienta, advokatūras institūcija beigtu darbību. Advokāta pienākums ir glabāt klienta noslēpumu. Cita lieta, ja advokāts konsultē klientu par noziegumiem, kurus klients gatavojas izdarīt. Tajā brīdī advokāts kļūst par nozieguma līdzdalībnieku. Bet tas ir cits stāsts," uzsvēra E. Rusanovs.

Viņš skaidroja, ka nedrīkst jaukt biznesa advokātus, kuri kārto vai pārstāv dažādus biznesa darījumus, un klasiskos advokātus, kuri pārstāv un aizstāv klienta intereses pirms tiesas un tiesā. "Ja runājam par Laiviņu-Laivinieku, tad, manuprāt, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likums uz viņu neattiecas. Viņš ir sniedzis plaša profila juridisko palīdzību. Esmu šā likuma plaša spektra traktēšanas pretinieks. Pārstāvu tā saucamo ortodoksālo skolu, kas kategoriski iebilst pret jebkuru mēģinājumu iegūt jebkādu informāciju no advokāta. Diemžēl visi šie caur Eiropas institūcijām no aizokeāna iepludinātie likumi ir nekas cits kā starptautiskās finanšu oligarhijas aizstāvības instrumenti, lai tā beidzot varētu kontrolēt agoniju pasaules finanšu tirgū. Lai nepieļautu konkurenci nacionālās valstīs, starptautiskai finanšu oligarhijai nepieciešami tādi regulēšanas instrumenti kā šis likums. Ja reiz advokātam ir profesionālā imunitāte, advokātam ir tiesības klusēt, izņemot gadījumus, ja viņš pats veic noziegumu," teica E. Rusanovs.