Atklātā vēstulē atbalstu Nacionālās koncertzāles projektam Elizabetes ielā 2 paudis arī kamerorķestris "Sinfonietta Rīga".
Vēstulē uzsvērts, ka pēc gadu desmitiem ilgušām diskusijām 16.jūnijā Ministru kabinets pieņēma vēsturisku lēmumu par Nacionālās koncertzāles celtniecību valstij piederošā zemesgabalā Elizabetes ielā 2.
Orķestris atzīst, ka lēmums ir bijis vienlaikus negaidīts un pēkšņs, tāpēc ir saprotams retorisku un izzinošu jautājumu un bieži arī nekritisku pārmetumu birums, īpaši no atsevišķu arhitektu un "piesardzīgu neticīgo puses", kas vēlas rast atbildi, kādas ir 16.jūnija kopsakarības un, vai Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēka būtu nojaucama.
"Kopš lēmuma pieņemšanas ir aizritējis nu jau pus mēnesis, un ieceres pamatojumi, situācijas izklāsts, finansiālie apsvērumi no projekta iniciatora - Kultūras ministrijas - puses ir izskanējuši visplašākajā un detalizētākajā gammā, kamēr projekta oponenti no reizes uz reizi un no diskusijas uz diskusiju maina galvenos "pret" akcentus," uzsvērts vēstulē.
Orķestris akcentē, ka tas vēlētos atturēties no iesaistīšanās "pretrunu vētrās", tomēr, redzot, ka visas sabiedrības kopējais labums - izkopta kultūrvide, pieejama mākslas un mūzikas infrastruktūra - kopējā diskusijā ieņem aizvien nenozīmīgāku lomu, "Sinfonietta Rīga" nolēmis paust atbalstu Nacionālās koncertzāles projektam Elizabetes ielā 2.
Vēstulē uzsvērts, ka nereti izskanējuši priekšlikumi Nacionālo koncertzāli celt ārpus pilsētas centra, kas rada retorisku jautājumu, vai kāds no oponentiem vēlētos, piemēram, uz Nacionālā teātra izrādēm doties uz Vecmīlgrāvi vai Nacionālo bibliotēku apmeklēt Bolderājā.
"Sinfonietta Rīga" akcentēja, ka daudz "skumju nopūtu un palīgā saucienu" Covid-19 laikā var dzirdēt no reģionālajām koncertzālēm, tomēr orķestris aicina neaizmirst, kā lokālās "gaismas pilis" ir mainījušas Latvijas novadu iedzīvotāju pašapziņu, audzinājušas to izpratni par kvalitatīvu mūzikas saturu, veicinājušas reģionu ekonomisko izaugsmi.
Orķestra ieskatā, reģionālās koncertzāles tika izveidotas kā "apgaismības centri", kurās galvaspilsētā koncentrētie nacionālas nozīmes orķestri var koncertprogrammas atskaņot arī ārpus Rīgas.
"Nedz [Ludviga van] Bēthovena devīto [simfoniju], nedz [Dmitrija] Šostakoviča ceturto vai [Gustava] Mālera astoto [simfoniju] novada tautas namā vis atskaņot nevar. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka orķestri Rīgā programmas iestudē kritiskos darba apstākļos un atskaņo akustiski ne gluži atbilstošās zālēs, bet novadu iedzīvotāji šīs pašas programmas var noklausīties izcilos apstākļos Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs un Ventspilī," uzsvērts vēstulē.
Orķestris vēstulē retoriski jautā, kādēļ gan Rīgas iedzīvotājs nebūtu pelnījis prestižā vietā novietotu valsts galveno koncertzāli. Ministru kabineta lēmums nojaukt 1974.gadā projektēto ēku, orķestra skatījumā, nav bijis ierēdņu vai vēlētu amatpersonu pašmērķis vai ambīcija, vai vēlme "izrēķināties ar vēstures rēgiem".
"Šis ir nepieciešams kompromiss, kurā izsvērtas valsts iespējas atdot saviem pilsoņiem gadu desmitiem senu parādu. Rīga ir [Riharda] Vāgnera, [Ferenca] Lista, Šūmaņu, [Hektora] Berlioza, [Jāzepa] Vītola, brāļu Mediņu, Jurjānu Andreja un daudzu citu spilgtu Eiropas un Latvijas radošo garu pilsēta," norādīja kamerorķestris.
Vēstules beigās "Sinfonietta Rīga" jautā, kas notiek ar Lāčplēsi, ja tam nocērt ausis, un arī atbild - tas zaudē savu spēku un iet bojā. Orķestris aicina to nepieļaut.
LETA jau vēstīja, ka valdība apstiprinājusi nacionālās koncertzāles projekta attīstību Elizabetes ielā 2, kur kādreiz atradās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja, vēlāk - "Pasaules Tirdzniecības centrs".
