VAKARA ZIŅAS. Aktieris Strenga priecājas, ka nav jāmaksā dzīvokļa rēķini

© F64

Žurnāls uzrunāja vairākas Latvijā zināmas personības, lai noskaidrotu, kā Latvijas zvaigznes dzīvo vecumdienās.

Dailes teātra aktieris Juris Strenga (80) ikdienā bauda Kurzemes jūras krasta dabu un atzīst, ka tiem aktieriem, kuri dzīvo Rīgā, ir daudz grūtāk, jo jāsatraucas par dzīvokļa komunālajiem rēķiniem.

«Ja cilvēks uzkāpj uz skatuves dēļiem, tad pats viņš neaizies, kamēr viņu neiznesīs. Man ir tāda iespēja lielāko daļu laika dzīvot prom no pilsētas, un tas man sagādā lielu prieku, jo ir dārzs un dēļu būda. Apkārt ir koki, un nepārtraukti ir jākasa lapas, ir septiņi hektāri meža, kas jāuzmana. Vārdu sakot, nav neviena brītiņa, kad nebūtu ko darīt. Sestdien aizbraucu uz Rīgu paspēlēt teātri, kas atkal ir izraušanās no ikdienas darbiem. Tā es dzīvoju Kurzemē, Engures novada Klapkalnciemā starp kokiem un jūru. Līdz Rīgai ar autobusu jābrauc 60 kilometri, un tas nozīmē nedaudz vairāk par stundu ceļā. Agrāk uz Rīgu braucu biežāk, bet šogad jau retāk. Kā kuro reizi, dažreiz neesi nevienam vajadzīgs un vari mēnesi mierīgi dzīvot, citreiz tevi rausta uz visām pusēm. Bet dzīvot pie dabas ir labāk, jo ir arī ekoloģiska pārtika, nemaz nerunāsim par gaisu. Dzīvot ārpus Rīgas ir krietni vieglāk nekā pilsētā, jo nav jāskrien un jāsatraucas par to, kā nomaksāt dzīvokļa rēķinus. Uz valsts atbalstu neceru, izdzīvot varu, un ar to naudu, kas man ir, tad arī pilnīgi pietiek. Pensiju mums sastādīja, padomju gadus neskaitot, bija brīdis, kad pelnīju ļoti daudz, bet tad visa vecā sistēma sabruka un algas palika nožēlojamas. Sistēmas maiņas dēļ mūsdienās arī daudziem ir švaki ar pensijām, neraugoties uz to, ka darba stāžs ir liels.

Tik un tā, ja to naudu daudz krāj un atstāj bērniem, tad tāpat nevar zināt, kā jaunā paaudze to visu izlietos. Tepat jau gals klāt, un par neko vairs nav jāuztraucas. Tas, kurš augšā sēž, tas jau visu nokārtos. Paļaujos uz Dievu un dabu. Mazliet ir žēl aktieru, kas mīt Rīgā, jo ko gan četrās sienās var sadarīt. Ja ir brīvs laiks, var aiziet uz kādu teātri vai koncertu, ko noteikti arī reizēm vajag, bet ar to jau ilgstoši nevar dzīvot. Lai gan šī pilsēta liekas liela un milzīga, tomēr patiesībā tā sašaurina cilvēku dzīvi. Agrāk dzīvoju Rīgā, bet nu jau kā 30 gadus nemainu savu dzīvesvietu. Savu tagadējo mājiņu mēs vasarās īrējām, līdz visi apstākļi un zvaigznes sakrita tā, ka pakāpeniski varējām to pārpirkt.»

Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara Ziņas", www.vz.lv

Latvijā

Taksometru pakalpojumu pieejamība dažādām sabiedrības grupām un invaliditātes veidiem var būt atšķirīga, tomēr transportlīdzekļu pielāgošanā jāveic ievērojami uzlabojumi, jāizglīto vadītāji un jāveicina empātija, reizē neaizmirstot par drošas braukšanas kultūru, lai taksometru pakalpojumus pilnvērtīgi varētu izmantot arī pasažieri ar invaliditāti un vecāki ar maziem bērniem, uzskata Tiesībsarga birojs.

Svarīgākais