VAKARA ZIŅAS: Kā īstā latvju saimniece Ināra Mālkalne izķepurojās no krīzes
Plašāka sabiedrība Ināru Mālkalni no Jelgavas novada Sesavas pagasta «Blūdžiem» iepazina LTV1 skatītāju iemīļotajā kulinārijas raidījumā «Īstās latvju saimnieces», kurā iznesīgas sievas no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales priecē ar savu viesmīlību un gardajiem ēdieniem, cīnoties par labākās namamātes titulu.
Ināra Mālkalne ir mamma krietnam pulkam bērnu, un bez tiem viņai ir arī audžubērni. Viņa nevar nosēdēt mierā un atrodas nepārtrauktā rosībā. Saimniecība «Mālkalni» specializējas siera ražošanā. Ināras gatavotās siera šķirnes ir tikpat dažādas, cik viņas rakstura šķautnes, kurām kopīga ir nesamākslotība un dabiskums. Ikdienā viņa ir skaļas balss īpašniece, tieša un atklāta, un vienmēr saka, ko domā. Tomēr tajā pašā laikā ar savu darba tikumu, sirds siltumu un morālajām vērtībām iedvesmo citus.
Lai nepamestu Latviju, sāka ražot sieru
«Mūsu siers ir visīstākais roku darbs. Katrs siers ir īpašs, jo gatavojam to kā vecos laikos, kad katrs siera ritulis ir ietīts marlītē. Viss iesākās ar to, ka mūs skāra krīze. Tobrīd sajaucās zeme ar debesīm kopā un banka varēja atņemt pilnīgi visu, kas mums piederēja. Neraugoties uz to, vai esi Latvijas pilsonis vai neesi. Vai esi Latvijai vajadzīgs vai neesi, banka dara savu, un tu vari palikt pilnīgi bez nekā. Arī mūsu ģimeni skāra šāds brīdis. Tad arī mans vecākais dēls Jānis sāka vārīt sierus. Pirmais viņam sanāca 500 gramu ritulis. Pateicu viņam skarbi un tieši: «Ja tu neproti vārīt, tad brauc projām.» Mans raksturs nav no tiem patīkamākajiem, līdz ar to puisim nācās pa nakti ņemt no baseina pienu un likt uz plīts vārīt. Varat tikai iedomāties, cik ilgi ir jākurina plīts, līdz gatavojot kļūst karsti. Tomēr ar malkas kurinātu plīti sieram ir pavisam cita garša. Jānis pa nakti sasēja visus rituļus, ko no rīta vedām tirgot. Tā arī, pateicoties dēlam, iesākās mūsu bizness. Ja nebūtu šī atgadījuma, visticamāk, mēs nemaz nebūtu palikuši Latvijā. Nodibināt uzņēmumu nav problēma. Es priecājos par jebkuru, kurš uzsāk savu biznesu. Problēma ir iekarot tirgu. Latvijā ir tik cilvēku, cik viņu ir. Tie, kas aizbraukuši, tie ir aizbraukuši. Tie, kas ir palikuši, tie ir palikuši. Ja mans dēls nebūtu iesācis siera biznesu, mēs nesēdētu pie šī galda. Jancis man toreiz teica, ka viņš grib dzīvot Latvijā un gulēt savā gultā. Esmu pateicīga Dievam, ka viss tā ir izvērties un mēs esam Latvijā. Uzņēmumu nodēvējām par «Mālkalniem»,» pievēršanos siera biznesam atklāj saimniece Ināra.
Siers, kā arī citi ēdieni Mālkalnu dzimtā tiek gatavoti pēc recepšu grāmatas. «Šeit nevar vadīties pēc principa, pagaršoju, un būs labi. Jo pircējs vēlas sajust to garšu atkal un atkal. Kad dodam pircējam nogaršot sieru un viņš atbild, nē, nevajag, jo jau gadiem iegādājas šo sieru, tas ir apliecinājums mūsu darba kvalitātei. Jebkurai saimniecei nav lielāka prieka, ja viņas sieru liek galdā un slavē. Tā jau ir tā lielākā bauda.
Mājās gatavojam arī putraimu desas un cepam savu maizi. Piedalāmies arī Lietuvas siera rīkotajos konkursos, trešo gadu pēc kārtas esam ieguvuši balvu nominācijā - asākais siers,» ar sasniegumiem lepojas Ināra.
Bērni no mazotnes tiek radināti pie darba tikuma
Aktīvā saimniekošana notiek Jelgavas novada Sesavas pagasta «Blūdžu» Mālkalnu sētā. «Šīs nav no vecākiem mantotās mājas, kaut arī pati esmu no Bērvircavas, kas arī atrodas Sesavas pagastā. Esmu beigusi tehnikumu un pēc profesijas esmu agronome. Nebiju nekāda bagātnieku meita. Mamma bija zootehniķe un tēvs šoferis. Bērnībā bija ļoti daudz jāstrādā, par ko tagad mammai esmu pateicīga. Man nesagādā problēmas ar izkapti pļaut zāli un smagi strādāt. Saprotu, ja mamma nebūtu mani stingri audzinājusi, iespējams, tagad ar pastieptu roku ubagotu pie veikaliem naudu. Celties agri un iet vēlu gulēt bija mana ikdiena. Kamēr citi staigāja uz vietējo kinoteātri, es palīdzēju vecākiem apdarīt mājas darbus. Bija brīdis, kad biju pametusi dzimto pusi un kādu laiku pastrādāju Rīgas apkaimē. Taču atgriezos atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā mājās. Tad arī nopirkām «Blūdžus». Arī mani bērni prot ar izkapti sienu pļaut. Mūsu mājās bērniem vispirms ir jādara savi pienākumi. Viņi var apgūt darbus, kas nepieciešami, jo mums nav strādnieku, laukos ir ļoti grūti atrast cilvēkus, uz kuriem var paļauties. Esmu pateicīga saviem bērniem, jo uz viņiem varu paļauties. Meita Lelde ir mana labā roka, viņa visu redz un dzird. Es ceru, ka viņa kādreiz pārņems biznesu. Mums visi ir priekšnieki - es esmu komercdirektore, Lelde ir ražošanas daļas vadītāja, audžudēls Aivariņš ir saimniecības daļas vadītājs. Mans 13 gadus vecais puika Gints cep maizi. Galvenā siera marinētāja ir Santa. Ja kāds posms nav, piemēram, slimības dēļ, to var aizstāt jebkurš cits. Saprotu, ka bērniem, iespējams, ir savi klusie sapņi par pilsētas dzīvi, bet 99,95% zinu, ka viņi paliks laukos. Pat ja viņi izlidos no mājām, viņi atgriezīsies. Zinu, jo pašai ir bijis līdzīgi. Ir jāizlido, jāaplauž spārni, un tad var atgriezties mājās,» teic saimniece.
«Arī svētkus svinam ar lieliem darbiem, to esmu iemācījusi saviem bērniem. Tūlīt mums būs maija svētki, kad sadedzināsim kādu zaru čupu vai arī sagrābsim lapas. Mums laukos diemžēl ir jāstrādā neatkarīgi no datuma un laika apstākļiem. Mūsmājās nav nekādu īpašo tradīciju, arī Jāņus pēdējos gadus daudzo darbu dēļ nesanāk svinēt, kaut gan es esmu Jāņa māte,» atklāj Ināra.
Briselē pircējam piedāvā seksu par eiro
Savu spilgto izteicienu dēļ Ināra iekūlusies ne vienā vien jautrā situācijā. «Esmu patiesa, ik pa laikam varbūt skarba, bet saku, ko domāju. Man patīk arī jautrība, dažreiz arī kādu izāzēt. Tā kā visu laiku braucu ar muti, man neviens nav jāizjoko, jo pašai dzīvē gadās visādi jautri atgadījumi. Reiz, pirms diviem gadiem Briselē, kad vēl nebija noticis terorakts, tirgoju savu sieru. Uz šo vietu braucu tirgoties divus gadus pēc kārtas, toreiz notika parlamenta atvērto durvju diena. Tajā pašā laikā norisinājās arī maizes svētki, kuros varēja piedalīties gan tie, kas cep maizi, gan arī tie, kas gatavo produktus, ar kuriem kopā var ēst maizi. Tā kā sieru var likt virsū uz maizes, tad arī es braucu tirgoties. Angļu valodu es nezinu, bet līdz desmit protu skaitīt. Kāds vīrs gribēja iegādāties siera gabalu, nosveru un saskaitu, ka summa būs 6 eiro un četrdesmit centi. Sapratu, ka 40 angliski nepateikšu, tādēļ nolēmu atlaist četrdesmit centus. Taču notika misēklis, un es viņam sešu eiro vietā angliski pateicu - sekss. Viņš sastindzis stāvēja, neko nemaksāja un skatījās uz mani. Nodomāju, ka viņš laikam mani nedzird, neraugoties uz to, ka man ir diezgan skaļa balss. Teicu vēl skaļāk: «Sekss eiro please!» Viņš tā dīvaini pasmaidīja, bet neko nemaksāja. Man blakus stāvēja Kristaps, kas arī tirgoja savu preci. Palūdzu viņam, lai pasaka, ka siers maksā seši eiro. Tad, kad Kristaps pateica «six eiro please», sapratu, ka esmu iebraukusi auzās. Kristaps pēc tam man iztulkoja, ka esmu piedāvājusi seksu par eiro. Garlaicīgi man nav, jo gadās visādi atgadījumi.»
Rīgā tirgoties nav pa kabatai
«Nevaru aizvest uz galvaspilsētu produkciju, jo tā vieta maksā nenormāli dārgi. Daudzas ekoloģiskās pārtikas preces sadārdzina pudeles. Arī plastmasas iepakojumā var būt ekoloģiskā pārtika. Vieni pievērš uzmanību iepakojumam, kamēr citiem ir vienalga, jo galvenais, lai ir gan lēti, gan no laukiem nācis. Runājot par tirgošanos Rīgā, es varu pateikt godīgi, kāpēc mana siera nav tādos pasākumos kā «Staro Rīga» vai Rīgas svētkos, kaut arī ir piedāvājums nostartēt šajos tirdziņos. Es nevaru samaksāt tādu naudu, kādu viņi prasa - septiņdesmit eiro dienā. Padomājiet, cik daudz man ir jāpārdod siera, lai samaksātu vispār par vietu, kur tirgot? Jāatceras arī par ceļa izdevumiem, kas ir jāsedz, lai nokļūtu Rīgā. Cik lielam uzcenojumam ir jābūt, lai cilvēks varētu nopirkt sieru!? Pirms daudziem gadiem bija atbraukuši zviedri, ar kuriem runājām, kā atšķiras cilvēku rokas. Strādniekiem ir vienkāršas rokas, bet pārpircējiem ir lielas rokas, kas izrotātas ar briljanta gredzeniem. Pircēja rociņa ir visplānākā. Es labi apzinos, ka pircējs nevarēs nopirkt preci, kurai ir liels uzcenojums. Esmu ļoti cepusies, ka nevaru aizvest uz galvaspilsētu savu produkciju, jo tā vieta maksā nenormāli dārgi. Mums Latvijā ir ļoti daudz pašu ražoto lietu, bet diemžēl šiem uzņēmējiem nav atbalsta. Ja būtu izdevīgāki nosacījumi vietējiem ražotājiem, tad nauda paliktu Latvijā, nevis aizceļotu, piemēram, uz Poliju, pērkot viņu atvestās zemenes,» problēmas akcentē saimniece Ināra.