Dižģimene Pelkmaņi par dzīvi nesūdzas
Kā iztiek ģimene, kurā barojamas vienpadsmit mutes? "Nesūdzamies!" atbild Aija Pelkmane, labprāt pastāstot, kā jūtas viņa, vīrs un deviņi bērni kāda Bolderājas nama ceturtajā stāvā.
Jā, tie paši Pelkmaņi, ap kuriem savērpās kaislību vētra pēc tam, kad viņu dārza kaimiņiene Ņina 2005. gadā izstāstīja – Rumbulā pašbūvētās koka mājelēs mitinās ģimene ar deviņiem bērniem. Aktīvā kaimiņiene bažījās, kas notiks ziemā. Viņi paši neko neprasīja, bet ažiotāžas rezultātā ievācās Rīgas domes piešķirtajā trīsistabu dzīvoklī, pirms tam gan noraidījuši dažus pašvaldības piedāvājumus – arī atdot bērnus internātskolā.
Vecākais dēls Mārtiņš no Bolderājas pārcēlies uz Ozolniekiem, viņa ģimenē piedzimusi meitiņa Ketija – tieši vecmāmiņas Aijas 40. dzimšanas dienā. Savukārt Aijai un Viktoram vietā nu ir pastarītis četrgadnieks Roberts, tāpēc bērnu skaits Bolderājas tipveida dzīvoklī nav mainījies: kā bija deviņi pirms četriem gadiem, tā palika. Septiņi skolēni, viens bērnudārznieks un pieaugusi meita.
Otrdienas priekšpusdienā Aija Pelkmane virtuvītē konservē, puiku bariņš pie galdiem mācās, spēlējas un skatās televizoru, bet citā istabā klusiņām rosās viņu māsa. Roberts ieprasās mammai klēpī. Dižģimenes mamma nesūdzas un priecīga izrāda ziemai sagatavotos krājumus. Vasaru aizvadījuši Bauskas pusē savā dārziņā. Māja tur bez elektrības, bet nekāda vajadzība pēc tās nav bijusi. Izaudzējuši dārzeņus, bet mežā salasījuši tik daudz ogu, ka par visiem nopelnījuši 600 latu. Bērni nekurnot ravējuši un ogojuši. Nauda noderējusi, gādājot skolas lietas, jo krīze bērnu pabalstus kopumā samazinājusi par 60 latiem mēnesī. "Man jādomā, kā to naudu tagad kompensēt," viņa saka. Aija Pelkmane velta atzinīgus vārdus sociālajam dienestam, bet apzinās, ka visu par velti nesaņems. Viņa un vīrs Viktors pašlaik ir bez darba, strādā vecākā meita. Vecākie bērni neparko negribot braukt strādāt uz ārzemēm, kaut mamma mudinot.
"Ēšanai mums sanāk lats dienā uz cilvēku. Es visu pierakstu, tāpēc zinu. Maksimā trīsreiz nedēļā ir atlaides preces, nu nav taču jāpērk tas dārgais! Ēst gatavoju pati, mums ir pašu ievārījumi, gurķi," taupīgas dzīvošanas pieredzē dalās Aija. Dažreiz drēbēm naudas pietrūkstot, bet tad izlemjot, kuram no visiem pirkums vairāk nepieciešams. Ekonomē arī tādējādi, ka tētis septiņus dēlus frizē pats. Roberts dārziņā vairs neejot, jo dārgi. Datora viņiem neesot, mobilie telefoni uz visiem divi, bet neesot ne vainas. Televizori un mēbeles sadāvinātas, toties trīsstāvu gultiņas Viktors izgatavojis pats. Arī puikām koka darbi padodas, pat jaunākā meita roku iemēģinājusi. "Padoties nevajag, jāizmanto katra iespēja!" Aija Pelkmane ņipri iesaucas.
Bērni likti ne tikai pie darba, bet visi kopā apmeklējuši daudzbērnu ģimeņu pasākumus. "Bērniem vajag iziet, nevis sēdēt mājās," noteic mamma. Pagalmā rotaļu laukumiņā kaimiņš noskrūvējis šūpoles, jo viņam traucējot troksnis. Kaimiņiene sarakstījusi sūdzības par Pelkmaņu atvasēm – četrgadnieku, 1., 4., 8., 9. un 11. klases skolēniem: esot neaudzināti, nebaroti, uz ielas izdzīti, mājas sienas bojājot, dzerot alu un pīpējot. Aija Pelkmane iesūdzējusi tiesā kaimiņieni par apmelošanu: "Nu nē, es to tā neatstāšu! Tiesa būs pavasarī. Es cauru dienu esmu mājās, to vien daru kā nodarbojos ar bērniem. Viņiem neesot rotaļlietu! Vai tas cilvēks ir ienācis un paskatījies? Vakaros spēlējam spēles, jo puikas negrib iet ārā. Policija braukāja katru vakaru, teica – neesot manus bērnus ārā redzējuši. Ja daudzbērnu ģimene, tad uzreiz esam slikti, ja? Vasarā dēla klasesbiedru iemācīju lasīt, viņu gribēja uz otru gadu atstāt. Skatos, lai mani puikas neiekavē mācības, palīdzu viņiem. Viens dēls izdomāja, ka nemācīsies, gadu pastrādāja un saprata, ka bez izglītības nevar," dižģimenes mamma ierunājas skaļāk. Kad vajadzīgs, tētis sarājot, bet mamma pažēlojot, taču viņu bērni neesot blēņdari, nosaka Aija Pelkmane.