Lailas stāsts. Ar piketēšanu cenšas pārvarēt nabadzību

Gānīt valdību un politiķus kopumā, sūdzēties par cilvēka necienīgu dzīvi ir tikpat pierasti un pašsaprotami kā mesties labdarības pasākumos Ziemassvētku laikā. Taču ne visiem palīdzība ir nepieciešama. Ir indivīdi, kuriem sūdzēšanās un vainas meklēšana citos aizstāj gan maizes riecienu, gan jumtu virs galvas.

Pērnā gada nogalē Latvijā bija 51 tūkstotis trūcīgu cilvēku, un, kaut arī to skaits šogad nedaudz samazinājies, valstī tādu joprojām ir daudz - apmēram 46 tūkstoši. Valsts par trūcīgu uzskata personu, ja tās ienākumi pēdējos trijos mēnešos vidēji nav pārsnieguši 128,06 eiro. Pie trūcīgajiem sevi pieskaitījusi arī Laila R., kas pērn gan augustā, gan novembrī, nesaudzējot sevi, daudzas dienas piketēja pie Ministru kabineta un Saeimas. Pamatojums - pašvaldība un valsts neizmaksā viņai pienākošos pabalstus, tādēļ nekas cits neatliek, kā pamest valsti.

Pērn augustā viņa medijiem stāstīja, ka darbu zaudējusi apmēram pirms trim gadiem un kopš tā laika viņai jāiztiek no sociālajiem pabalstiem. Taču arī tos pašvaldība pārtraukusi izmaksāt, jo viņa nav deklarējusi savu dzīvesvietu. Laila R. uzskatīja, ka tas ir pretlikumīgi.

«Mani mērdē badā. Es brīnos, ka vispār esmu dzīva,» pagājušā gada vasarā teica sieviete. Vaicāta, kā iztiek un vai saņem kādus līdzekļus, viņa atbildēja, ka naudu nesaņem un iztiek ar to, kas ir, - ejot uz zupas virtuvēm.

Augusta pikets, visticamāk, Lailas R. iecerētos rezultātus nebija nesis, un viņa atsāka protestēt pie Saeimas nama. Nostāvējusi vairākas dienas, draudot lūgt patvērumu citās zemēs, viņa pazuda. Līdz šā gada novembrim, kad, apbruņojusies ar plakātu, kurā aicina atņemt viņai pilsonību, jo šajā zemē pilsoņi mirst badā, atkal bija vērojama, piketējot pie Saeimas nama. Šoreiz viņu pavadīja uz piketa laiku pie koka piesiets šunelis.

Zinot, kā notikumi risinājās pērn, Lailas R. atkārtotais protests izraisīja neizpratni. Proti. Par aukstumā stāvošās sievietes likteni ieinteresējās vairāki deputāti no atšķirīgām partijām. Viens no viņiem (lai Neatkarīgajai nepārmestu kāda konkrēta politiķa reklamēšanu, ne viņa vārdu, ne politisko piederību neatklāsim), noskaidrojis situāciju, kādā sieviete nonākusi, sazinājās ar sev piederošo uzņēmumu un noskaidroja, ka ir brīva darba vieta, nevis Rīgā, bet kādā mazpilsētā Vidzemē. Taču darbs būtu pastāvīgs, un algā uz rokas viņa saņemtu vismaz 500 eiro. Plus - sociālās garantijas un apziņu, ka mazpilsētā šāda alga jau ir ievērojams kapitāls.

Laila R. iepazīstināta ar priecīgo ziņu, taču atteikusi, jo uzreiz nevar pamest pilsētu. Lai nezaudētu kontaktus ar potenciālo darbinieku, politiķis sievietei nopircis mobilo telefonu un priekšapmaksas karti, taču jau nākamajā dienā sievieti nav bijis iespējams sazvanīt. Arī vēlāk mēģinājumi sazināties ar darba meklētāju cieta neveiksmi.

Ieraugot to pašu sievieti pie Saeimas pagājušajā nedēļā, Neatkarīgā vēlējās noskaidrot, kādēļ viņa pazudusi un zaudējusi viņas situācijai lielisko piedāvājumu. «Stāvot aukstumā pie Saeimas, es apaukstējos un saslimu. Tajā telefona kartē bija tikai viens eiro, un es to norunāju, sazinoties ar ārstu,» aizmirstot, ka ienākošie telefona zvani izrunātai priekšapmaksas kartei vairākus mēnešus ir bez maksas, taisnojās sieviete.

Tā vietā, lai strādātu darbu, viņa pērn kādā saimniecībā palīdzējusi novākt kāpostu ražu un kājām devusies uz Igauniju, kur neveiksmīgi lūgusi patvērumu. Tagad sieviete atgriezusies Latvijā, lai atsāktu protestēt par to, ka nav naudas un ka valsts nerūpējas par saviem pilsoņiem. Pēc īsās sarunas ar Neatkarīgo ne otrdien, ne trešdien pie Saeimas nama Lailas R. vairs nebija.