Andrejs Spridzāns: starp svētkiem ir grūts un smags darbs

Tuvojoties Lāčplēša dienai un valsts dibināšanas svētkiem 18. novembrī, aizvien biežāk runājam un domājam: kas tad īsti mums visiem kopā un katram atsevišķi ir Latvija – vieta, kur piedzimām, izaugām un dzīvojam, vieta, kur aug mūsu bērni, vieta, kur veidojam savu biznesu, raudam, smejamies, pārvaram grūtības un priecājamies par panākumiem. Kāda ir katra cilvēka, pašvaldības un valdības loma, lai mēs sevi varētu saukt par savas valsts patriotiem? Savās domās dalās Dobeles novada priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns.

- Daudz tiek runāts, ka Latvijas sabiedrībā pietrūkst lojalitātes savai valstij, ka esam zaudējuši patriotisma jūtas un tamlīdzīgi. Kādas ir jūsu domas?

- Patriotisma izjūtas ir ļoti individuālas un ļoti personīgas. Sākums tam noteikti ir ģimenē - ja vecāki ir labvēlīgi pozicionēti pret savu valsti, savu nāciju, tad patriotisms izaug kopā ar bērnu. Tas nerodas no nekā un nevar būt kā dāvana - tas ir ieguldīta darba rezultāts. Jebkurš darbs, kas ir paveikts, lai mēs katrs atsevišķi un visi kopā varētu dzīvot labklājībā, savstarpējā cieņā un sapratnē, ir patriotisko izjūtu pamatā. Patriotismu nevar uzlikt par pienākumu vai kā citādi ar varu iemācīt. Patriotisma jūtas aug kopā ar katru individuāli, ar katra personīgo pieredzi.

- Vai izglītības sistēma, valsts nostāja un citi procesi var veicināt patriotisma jūtas?

- Nenoliedzami, ka ģimenē iegūtā izpratne par valsti un sabiedrību ir tikai pamats - tālāk bērnudārzā, skolā un citās mācību iestādēs, vēlāk arī ikvienā citā vietā, kur cilvēks nokļūst, ir jābūt izjūtai, ka mēs esam valsts sastāvdaļa - vienība, kas veido valsti. Ne tikai dziedot himnu valsts svētkos vai noliekot svecīti Lāčplēša dienā, ir jārada izjūta, ka esam piederīgi, ka mums ir viena valoda, vienota kultūra un tradīcijas. Ir jāatceras, ka cilvēki ir cīnījušies, sūri un grūti strādājuši, lai nodibinātu šo valsti - Latviju. Mūsu pienākums ir turēt cieņā viņu paveikto un ar tikpat lielu atbildības izjūtu turpināt darboties, lai šī valsts ne tikai pastāvētu, bet arī augtu un pieņemtos spēkā. Mums ir jāiededz tā mazā dzirkstelīte par savu senču mājām, par dzimteni, par mākslu, vēsturi un kultūru.

- Daudzi desmiti vai pat simti tūkstošu ir pametuši šo zemi un devušies pasaulē - strādā, mācās, veido ģimenes un audzina bērnus citā zemē. Vai, jūsuprāt, viņos ir saglabājusies lojalitāte pret Latviju?

- Es domāju, ka jā. To apliecina arī manas personīgās sarunas ar cilvēkiem, kuri vienu vai citu iemeslu dēļ aizbraukuši, - viņi runā, jautā, vēlas atgriezties. Visticamāk, ka daļa paliks ārzemēs, bet pie labvēlīgiem nosacījumiem lielākā daļa atgrieztos. Mēs nevaram viņus nosodīt un saukt par bēgļiem, pašlabuma meklētājiem un tamlīdzīgi. Latvijai katrs cilvēks ir svarīgs, un mēs viņus gaidām atpakaļ - pie savām ģimenēm, pie bērniem, pie draugiem un vecvecāku mājās.

Atceramies, ka arī Otrā pasaules kara laikā - gan citu iemeslu dēļ - no Latvijas aizbrauca ļoti daudz cilvēku. Mēs labi zinām, ka arī pēc daudziem desmitiem ārzemēs nodzīvotu gadu lielākajā daļā šo cilvēku, tostarp arī viņu bērnu un mazbērnu sirdīs, ir dzīvs Latvijas vārds.

Es gribu viņiem visiem nodot šo ziņu - mēs viņus gaidām. Jā, mēs nesolām brīnumus - būs grūti, būs daudz problēmu, bet viss, kas vajadzīgs mūsu sirdīm, ir šeit - dzimtajā zemē. Var jau meklēt laimi svešās zemēs un tiešām to arī atrast, bet vienalga viņi ir un paliek mūsu cilvēki, kuri ir vajadzīgi šeit. Mums ir vajadzīgi gan tie, kuri ir palikuši, gan tie, kuri aizbraukuši.

- Vai ir novērojamas pozitīvas tendences vai varbūt arī reāli piemēri, kuri apliecina, ka izbraukušie vēlas atgriezties Dobelē?

- Tendence noteikti ir - vēlmi atgriezties dzirdu bieži. Runājot par konkrētiem piemēriem, ļoti priecē viena jauna cilvēka, kurš ilgstoši dzīvo un vada savu biznesu Nīderlandē, izteiktā vēlme biznesu turpināt attīstīt Dobelē. Tagad jautājums nav par gribu vai negribu - jautājums ir par iespējām. Arī pieminētajā gadījumā ir skaidrs, ka nebūs viegli pārcelt iestrādātu biznesu uz citu valsti, kur likumi un noteikumi ir savādāki. Mēs kā pašvaldība atbalstām viņa ieceri un no savas puses palīdzam, cik tas ir pašvaldības kompetencē. Domāju, ka tas ir drosmīgs lēmums, un es būšu ļoti priecīgs, ja viņam izdosies. Ir arī citi piemēri - cilvēki nāk uz pašvaldību, interesējas, prāto, kaļ plānus un idejas.

Pēdējos gados izbraukšana vairs nav aktualitāte, ko zināmā mērā nosaka ģeopolitiskā un ekonomiskā situācija Latvijā, Eiropā un pasaulē kopumā. Apmēram tikpat cik izbrauc, tikpat arī atgriežas.

- Dobele pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas savā ziņā bija uzskatāma par padomju karaspēka pilsētu - apkārtnē izvietotajās karaspēka daļās armijnieku bija vairāk nekā pamatiedzīvotāju, tajā pašā laikā tā spēja saglabāt ļoti latvisku vidi. Vai šobrīd Dobeli varam saukt par latvisku pilsētu?

- Par latvisku var saukt ne tikai pilsētu, bet visu novadu, jo Dobeles novadā 73% iedzīvotāju ir latvieši. Iespējams, tieši tāpēc, ka Dobelē savulaik bija izteikti jaušama armijas klātbūtne, vietējiem iedzīvotājiem ir izveidojusies prasme toleranti izturēties pret cittautiešiem, neatstumjot viņus, bet integrējot latviskajā vidē. Dobeles novadā jau sen ne pirmsskolas mācību iestādēs, ne skolās vairs nav krievu valodas apmācības. Process ir noritējis ļoti mierīgi, uz savstarpējas sapratnes pamatiem. Mums nav bijis nekādu būtisku samezglojumu un pretnostatījumu starp valodām un nacionalitātēm. Man ir jāsaka paldies skolām un citām iestādēm, kuras pratušas runāt ar vecākiem, lai nerastos konflikti, bet raisītos sapratne, ka mēs dzīvojam Latvijā, mūsu valsts valoda ir latviešu valoda un dominē latviskās tradīcijas un kultūrvide.

- Kā Dobele svinēs Lāčplēša dienu?

- Šogad nav nekādu būtisku jauninājumu - kā jau katru gadu būs gaismas jeb lāpu gājiens no vēsturiskā Tirgus laukumu uz pieminekli Dobeles aizstāvjiem, kur ieplānots arī neliels koncerts. Jau pa dienu Tirgus laukumā varēs apskatīt kara kauju tehnikas vienības, ko piedāvā Zemessardzes 51. kājnieku bataljons. Kā ik gadu brauksim uz piemiņas vietām, lai noliktu ziedus un svecītes par godu tiem, kuri cīnījušies par Latviju. Lāčplēša diena savā būtībā ir kritušo piemiņas diena, kad ir īstais brīdis atcerēties tos cilvēkus, kuri nesaudzēja dzīvības, lai mēs varētu dzīvot brīvā Latvijā.

- Tepat pie durvīm arī valsts dibināšanas gadadiena - Dobeles pašvaldība vienmēr saviem cilvēkiem dāvina lieliskus koncertus. Ko šogad dobelnieki nopelnījuši?

- Svinīgais novada svētku pasākums notiks jau 17. novembrī. Tā laikā apbalvosim cienījamākos Dobeles novada cilvēkus, kuri devuši ieguldījumu Dobeles novada attīstībā ļoti dažādās jomās. Goda zīmi, kas ir novada augstākais apbalvojums, saņems Vitauts Paškausks - uzņēmējs, kura darbības dēļ Dobelē ir uzlabota infrastruktūra, radīti jauni objekti un daudz darba vietu; aizrautīgais šaušanas treneris Vilnis Celmiņš, kurš trenē arī jauno talantīgo šāvēju dobelnieci Agati Rašmani, un Ivars Zariņš - handbola komandas Tenax priekšnieks un treneris, kurš daudzus gadus vada vienu no spēcīgākajām handbola komandām Latvijā, neļaujot zust ilglaicīgajām handbola tradīcijām Dobelē. Savukārt atzinības rakstus saņems Sarmīte Strautiņa par svarīgu devumu dārzkopības zinātnē un Dobeles ceriņu kolekcijas uzturēšanā un paplašināšanā, Brigita Tivča par nozīmīgu profesionālu un radošu ieguldījumu mūžizglītības attīstībā Dobeles novadā, Karīna Zandersone par teicamu profesionālo darbību mūzikas mākslā un izglītībā Dobeles novadā, Albīne Kokoreviča par ilggadēju mērķtiecīgu darbu Krimūnu pagasta vides veidošanā un popularizēšanā un Normunds Smiltnieks par nozīmīgu devumu Penkules pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Arī es personīgi gribu pateikt paldies šiem cilvēkiem, kuri lielāko daļu mūža ir ieguldījuši Dobeles novada attīstībā.

Šogad pirmo reizi lielais svētku koncerts noritēs ārā - vēsturiskajā Tirgus laukumā, lai visiem, kuriem ir vēlēšanās, būtu iespēja izbaudīt grupas Opus Pro un viesu uzstāšanos. Ceram, ka cilvēki saģērbsies silti un aukstais laiks netraucēs svētku priekam.

- Ko pirmssvētku laikā vēlaties teikt sava novada ļaudīm un visai Latvijas sabiedrībai?

- Es domāju, ka mums katram sirdī jāpatur sava zeme, sava Latvija, sava dzimtā vieta. Kāda ir un būs Latvija, ir atkarīgs no mūsu pašu domām, no idejām, no ieguldītā darba, tāpēc strādāsim visi kopā, lai mūsu valsts būtu bagātāka un skaistāka, labestīgāka un cieņpilnāka. Svētki ir vajadzīgi, taču starp tiem ir grūts un smags darbs.