Atzīmējot Latvijas valstiskās neatkarības faktiskās atjaunošanas 25. gadadienu, vakar notika šiem svētkiem veltītas pastmarkas zīmogošana, ekumēniskais dievkalpojums, ziedu nolikšana un uzrunas pie Brīvības pieminekļa, koku stādīšana Jēkaba laukumā un dažādi koncerti. Gan amatpersonas, gan citi svētku dalībnieki uzsvēra: Latvija ir tāda, kādu to veidojam.
Latvijas prezidents Raimonds Vējonis pie Brīvības pieminekļa uzsvēra, ka 21. augusts, kad pirms 25 gadiem tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika, mums atgādina par brīvību un savas valsts vērtību. «Mēs stāvam Latvijas simtgades priekšā. Tā ir iespēja pārdomāt, kādu Latviju mēs veidojam saviem bērniem un bērnu bērniem. Katru dienu ar savām domām un darbiem esam ceļā uz savu ideālo Latviju. Svarīgi apzināties, ka viss ir mūsu pašu rokās. Mūsu Latvija ir tāda, kādu to veidojam. Nevienu citu nevaram vainot.» Vienlaikus viņu ļoti uztraucot tas, ka nereti zaudējam ticību sev pašiem un Latvijai. «Ikdienas negatīvisms un pārspīlētā paškritika atņem mums spēku un vājina mūsu valsti. Tā mēs noliedzam sava darba augļus un nākotni. Šajos gados esam smagi strādājuši un varam lepoties ar paveikto. Pirms 25 gadiem šķita neticami, ka varam būt Eiropas Savienībā un NATO. Šodien kopā ar citām šo organizāciju valstīm lemjam par Eiropas kopīgo nākotni un dodam savu artavu pasaules drošības veidošanā,» teica R. Vējonis.
Dainis Īvāns, kurš pirms 25 gadiem bija Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks, atgādināja to dienu notikumus, kad cīņu uz brīvību apdraudēja okupācijas varas tanki. Viņš uzsvēra, ka toreiz palīdzēja lielais tautas garaspēks, ko «jau 1991. gada janvārī bijām pierādījuši cīņā ar agonējošo impēriju». «Mūsu neatkarība ir mūsu pašu uzvara! Jā, mēs varbūt varējām kopā ar izkaroto brīvību vēl kādu okupāciju slavinošu monumentu novākt vispārējā eiforijā, varbūt vecās paliekas izmēzt vairāk un pamatīgāk, varbūt nekavējoties sākt čekas lustrāciju. Droši vien. Un tomēr - tolaik īsā laikā izdarītais nelikās maz. Zibenīgā iekļaušanās ANO, UNESCO, Eiropas Padomē, Starptautiskajā olimpiskajā kustībā...» Viņš atcerējās zīmīgu Augstākās Padomes Preses centra atbildi uz tajās dienās saņemtu kāda kunga vēstuli, kurā viņš vaicāja, vai viņš var tagad apciemot Latviju. To noslēdzis viens visu izsakošs teikums: «Laipni lūgti neatkarīgajā Latvijā!»
Rīdziniece Maija, kura arī bija ieradusies uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, atzina, ka jūtas saviļņota. Esot šeit atnākusi ne tikai savā, bet arī māsas vārdā. Skaidrīte Albertiņa bijusi Augstākās Padomes deputāte, bet nu jau aizgājusi viņsaulē. «Jā, atceros to laiku ļoti labi: bija tanki, apdraudējums, taču lielāka bijusi pārliecība, ka viss nokārtosies. Kad deputāti nobalsoja par neatkarību, pār viņiem nolija ziedu lietus. Tas pacēlums, vienotība - vai to var aizmirst! Ikdienā šķiet - ak, esam apdalīti, ir vilšanās sajūta. Taču - ja padomā, cik daudz ir iegūts! Galu galā - var piekrist prezidentam: valsts ir tāda, kādu paši veidojam.» Maijai mazliet žēl, ka jauno ļaužu te nav tik daudz, cik vecāka gadagājuma ļaužu. Kad pirms tam iegājusi kafejnīcā un iedzērusi glāzi vīna par šo dienu un savas māsas piemiņu, izbrīnījis, ka meitene, kas apkalpojusi pie galdiņa, par 1991. gada augusta notikumiem neko nezinājusi. Tāpēc viņa gribētu novēlēt, lai jaunieši justu lielāku piederību valstij un tās vēsturei.