CILVĒKSTĀSTS: Cilvēks un vieta, kas ārstē

Ikviens seniors ir pelnījis īpašu uzmanību, gādību, patīkamu sarunu un patiesu interesi par to, kā viņam klājas, sarunā ar Neatkarīgo saka allaž darbīgais un vitālais kūrorta rehabilitācijas centra Jaunķemeri valdes priekšsēdētājs, ārsts osteorefleksologs Mihails Malkiels.

Savos 82 gados viņš joprojām strādā, vada sanatoriju un pieņem pacientus. Visiem senioriem vienādu možuma recepti dot nevēlas, taču, tiekoties ar dakteri, kļūst skaidrs, kas ir viņa paša noslēpums – tā ir neizsīkstoša humora izjūta, kas ļauj ikdienā aizmirst gadu nastu, priecāties par pacientiem, kuri «tavās rokās» atveseļojas, un uzmundrināt līdzcilvēkus.

Kara laika bērns

«Esmu dzimis Baltkrievijā, taču kara laikā devāmies bēgļu gaitās un nonācām tālajā Barnaulā Altajā. Tas bija ļoti smags laiks, valdīja bads, nebija ko ēst,» atceras M. Malkiels. «Arī man, 12 gadus vecam puikam, vienmēr gribējās ko garšīgu, un reiz es pa logu vienā no pilsētas hospitāļiem karā ievainotajiem pamanīju noliktu putras katliņu, gribēju to paķert un… nozagt, taču tikai apdedzināju roku. Mani noķēra. Es teicu, ka esmu ar mieru strādāt slimnīcā par pārtikas tiesu, palīdzēt ievainotajiem. Es agri sapratu, kas ir sāpes, vaidi, asinis, nāve, nestuves, ievainotie… Es palīdzēju, cik bija manos spēkos, pat esmu dziedājis un dejojis, lai palīdzētu ievainotajiem atveseļoties. Tur, šajā tālajā slimnīcā, es izgāju cauri ellei…»

Mihaila ģimenē nav bijis neviena mediķa, bet, kad viņam bija jāizvēlas nākotnes profesija, nebija ne mazāko šaubu. Jau atgriežoties dzimtajā Baltkrievijā, Vitebskā, jaunais Mihails absolvēja augstskolu, kļuva par ķirurgu. Baltkrievijā studiju laikā iepazinās ar savu nākamo sievu, kura bija no Latvijas, un pēc kāzām abi pārcēlās uz Latviju. Pirmā darbavieta – sanatorija Ķemeri, par kuras tagadējo likteni sirds sāp arī M. Malkielam. Tur strādājot, viņš ieguvis ļoti lielu pieredzi, strādājis dažādās specialitātēs, izstrādājis savu doktora disertāciju, strādājis pie dažādu jaunu rehabilitācijas metožu ieviešanas.

Jaunie Ķemeri

Ārsts stāsta, ka ideja par jaunu rehabilitācijas centru radusies sešdesmitajos gados. Unikālā vietā, meža ielokā, viņš pat ieraudzījis vīziju: te būs Jaunķemeri. «Pats gāju pie visiem funkcionāriem, kārtoju lietas, un trīs gados tapa jaunā sanatorija, kura strādā joprojām un gaida ikvienu, kam nepieciešama palīdzība,» uzsver M. Malkiels. Jaunķemeri ir arī paša ārsta mājas, nevis otrās mājas, kā pierasts teikt, bet īstās mājas. Atjaunotās Latvijas laikā sanatorija privatizēta par sertifikātiem un atšķirība no citām iestādēm turpina darboties medicīniskās rehabilitācijas jomā ar pilnu jaudu. «Mēs atšķiramies ar to, ka atrodamies īpašā vietā. Ezeri, dūņas, mežs, vasarā – ogas, sēnes,» stāsta

M. Malkiels. Ārsts nebaidās uzsvērt, ka tieši Jaunķemeri ir rehabilitācijas centrs, kurš saglabājis gadsimta tradīcijas dūņu, ūdens dziedniecībā, apvienojot tās ar mūsdienu diagnostikas un ārstniecības metodēm dažādu slimību ārstēšanā, jo daudzviet diemžēl par rehabilitāciju sauc spa, kam nav nekāda zinātniska pamatojuma.

Ārsts uzskata, ka īpaša uzmanība nepieciešama vientuļiem senioriem, kā arī pacientiem ar onkoloģiskajām slimībām, kuru iespējas saņemt medicīnisko rehabilitāciju valstī ir ļoti ierobežotas. Jaunķemeros ir izstrādāta īpaša programma tieši šiem pacientiem, un būtu ideāli, ja arī no valsts budžeta tas tiktu atbalstīts.

Seniori – mūsu bagātība

«Es saprotu, ko nozīmē nodzīvot ilgu mūžu, saprotu, ko nozīmē darīt labu cilvēkiem, un saprotu, cik ļoti uzmanība un atbalsts nepieciešams mūsu senioriem,» saka M. Malkiels. «Kā nekā seniors esmu arī es pats. Es nevaru teikt, ka mani gadi ir mana bagātība, kā dziedāja dziesmā, bet seniori gan ir visas mūsu valsts bagātība, kas ir jānovērtē, sākot ar ģimeni, beidzot ar valsti kopumā. Senioru vecums ir jāciena un jādomā, kā atbalstīt, tāpēc Jaunķemeros mēs ļoti daudz pie tā strādājam, un tam ir rezultāts – cilvēki ir priecīgi, viņi ir apkalpoti, no medicīniskā viedokļa izmeklēti. Mēs neprasām: kā jums ar veselību, bet jautājam: kā jūs jūtaties, un tā ir liela atšķirība.»

Senioru vecumā rakstura iezīmes jau ir nostiprinājušās tā, ka tās būtiski mainīt nav iespējams, un M. Malkiels saka: arī nevajag. Katram ir sava izpratne par dzīvi. Taču, neraugoties uz raksturu, ikvienam patīk, ja pret viņu labi izturas. «Galvenais ir cieņpilna attieksme un atbalsts. Es pats esmu gatavs satikties ar katru senioru, kurš pie mums atbrauc, runāt par problēmām, par dzīvi, jo mana dvēsele, mana sirds arī kā ārstam alkst tieši šo individuālo sarunu. To vajag visiem – neatkarīgi, vai cilvēks ir jauns vai vecs, ar kādu slimību vai vesels. Nav tādu senioru, kas negribētu atpūsties, saņemt konsultācijas par veselības stāvokli, rehabilitēties, galvenais ir pieeja – vēlams, katram individuāla.»

M. Malkiels uzskata, ka senioru rehabilitācijai valstī vajadzētu izsludināt konkursu un izvēlēties labāko, nevis tikai valsts iestādi un tai automātiski piešķirt finansējumu. Tas parādītu, kur ir vislabākā vieta un kur seniori patiešām vēlas rehabilitēties. Viņš domā, ka valstī diezgan daudz naudas iegulda ceļos, infrastruktūrā, kas arī nepieciešams, tomēr vēl svarīgāk – ieguldīt cilvēkos, senioros, tostarp veselībā. Jaunķemeros senioru rehabilitācijas programmu atbalsta Jūrmalas dome, un jūrmalnieki to var saņemt par pašvaldības finansējumu.

Pensijā iet nedomāju

M. Malkiels katru dienu dodas uz darbu, pieņem pacientus, tāpēc jautājums par došanos pensijā sirmo kungu pat nedaudz samulsina, jo darbs un rehabilitācijas centrs ir visa viņa dzīve. «Tā ir manas dzīves būtība, manas mājas ir šeit. Pensijā es neplānoju doties. Kamēr vien būšu kādam noderīgs, es strādāšu,» saka dakteris. Brīvajā laikā mājās Jūrmalā viņš daudz lasa, raksta dažādas piezīmes un daudz domā par mūsdienu medicīnu. «Lai es palīdzētu pacientam, man nevajag kompjūteru, mans dators ir mani pirksti, pacientu iztaustot, apskatot, var uzzināt ļoti daudz vērtīgas informācijas. Ja jāpaklausās sirds, es klausos ar ausi, jo es dzirdu sirds darbību. Tāds caur laiku laikiem es esmu palicis un savu pārliecību neesmu mainījis.».