Aptauja: 72% aptaujāto vecāku bērnībā ir pērti

Ģimenes portāla mammamuntetiem.lv veiktajā aptaujā ievērojams skaits cilvēku atzinuši, ka savus bērnus audzina ar vardarbīgām metodēm, tajā skaitā ar iepļaukāšanu, uzšaušanu pa dibenu, raušanu aiz matiem, taču vēl lielāka aptaujāto daļa – 72 procenti – norādīja, ka šādi viņi paši audzināti bērnībā.

«Redzot vecāku asās diskusijas – cik patiesībā daudzi vecāki uzskata par normu bērna pēršanu, purināšanu, iedunkāšanu, raustīšanu, nolēmām neapstāties tikai pie kampaņas Necel roku!, bet turpināt ar izglītojošām diskusijām, lekcijām, materiāliem. Jo tie paši vecāki, kuri atzīstas bērnu pēršanā, nav apmierināti ar šādu, pašu izvēlētu bērnu audzināšanas metodi,» uzsver kampaņas iniciatore, mamamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

«Mūsu sabiedrībā bērnu audzināšanas metodes ir ļoti nežēlīgas,» uzskata psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Gunta Ancāne, komentējot gan aptaujas rezultātus, gan vērtējot situāciju no savas kā ārstes pieredzes.

Tēvu arī sita

I. Akmentiņa-Smildziņa stāsta – aptaujā arī atklājies, ka puse vecāku negrib savus bērnus audzināt tā, kā bērnībā tika audzināti viņi, tomēr tas ir grūti īstenojams, jo pietrūkst zināšanu par bērnu audzināšanu, par disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm. Taču ļoti daudziem dziļi iesakņojusies pārliecība, ka bērnus vajag pērt, jo citādi par labu cilvēku nevar uzaugt. «Uzsākot kampaņu, mēs sastapāmies ar lielu rezonansi, vecāku lielo agresiju, lielu atbalstu bērnu pēršanai, skumji par to, ka šāda pārliecība ir iesakņojusies Latvijas ģimenēs – tikai ar pēršanu var kaut ko panākt,» norāda I. Akmentiņa-Smildziņa. Taču tas nav brīnums, jo lielākā daļa pašreizējo vecāku tā ir audzināti savā bērnībā. Par to arī liecina kampaņas laikā uzklausītie viedokļi: «98 procentos gadījumu pēriens bija vienīgais veids, kā mani savaldīt» vai «biju pelnījusi pa dupsi», «māte bija par stresainu, lai visu atrisinātu citādāk» vai «nekad neko tīšām nedarīju, bet, par nelaimi, regulāri kaut ko salauzu, saplēsu – tad dabūju pa galvu; tēvs dzer, māte tikai domā par to, kā tēvs dzer, tēvs dusmas izgāza uz mani, iemeslu vienmēr atrada; teikt neko nevarēju, jo tad atkal atrāvos [..], domāju, ka vecākiem tā liekas normāla audzināšana, un nekad neatzītu, ka tā bija vardarbība, jo arī tēvu bērnībā sita».

Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda, šķetinot šādas vardarbības iemeslus, saka: emocijas, pārdzīvojumi, stress uzkrājas, un, visticamāk, bērns ar kādu savu rīcību vakarā ir kā pēdējais piliens, kas palaiž vaļā dusmu izpausmes slūžas, vieglāk ir iesist nekā uzklausīt un saprast. Visbiežāk pēršana ir impulsīva rīcība, nevis auksts aprēķins, un lielai daļai vecāku pēc tam ir vainas izjūta. «Tas, ka bērns ir izdarījis kaut ko mums ne pa prātam, ir mazs iemesls. Mēs visbiežāk paši nesaprotam, kas ir mūsu dusmu pamatā,» uzskata psihiatrs. Pērienu sekas gan var palikt uz visu mūžu, no tā nākotnē var ciest paši vecāki vai bērni izaugot tā audzinās savus bērnus.

Bērni nesaka pērt, viņi saka: sist

Ja vecāki apgalvo, ka viņi savus bērnus nesit, bet tikai audzināšanas nolūkos ieper, vērtīgi iepazīties ar Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) apkopoto bērnu, kuri piezvanījuši uzticības tālrunim, viedokli. «Bērni reti lieto vārdu pēriens, viņu izpratnē tas ir sitiens, bērni saka: mani nositīs, kas apliecina, ka bērnu acīs pēriens ir nopietna trauma,» stāsta inspekcijas speciāliste Amanda Vēja, «daudziem bērniem ir pēriena pieredze, taču atšķiras iemesls – kāpēc bērni pērti – daudzos gadījumos tās ir, piemēram, atzīmes. Bērniem tas raisa spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu, izmisumu, dusmas, bezspēcību un nostiprina domu: kad izaugšu, es atriebšos.» A. Vēja arī uzsver, ka daudzos gadījumos, kas ir nonākuši inspekcijas redzeslokā, tā ir komplicētra situācija, vecākiem ir atkarību problēmas, psihiskas saslimšanas, taču praktiski visos gadījumos bērniem nav atbalsta personu, pie kā vērsties. «Bērni dzird nosodījumu, moralizēšanu, bet ne sapratni,» padomāt aicina A. Vēja. Šā gada pirmajā pusgadā saņemti gandrīz 40 000 bērnu zvani, no tiem liela daļa par attiecībām, un tieši par problēmām ģimenē ziņojuši trešā daļa bērnu. Zvanītāji atklājuši, ka visbiežāk vardarbība – emocionāla, fiziska, seksuāla un arī pamešana novārtā – notiek tieši ģimenē.

Iepērsim kolēģi?

«Bieži dzirdam, ka bērniem ir par daudz tiesību un neko ar viņiem nevar darīt. Un, kad jautājam, bet ko jūs gribētu darīt, dzirdam atbildi, ka fiziska sodīšana ir tas, ko neļauj, bet ko gribētu,» stāsta Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa. Bērnu tiesību aizsardzības likums aizliedz ne tikai bērnu fizisku sodīšanu, bet arī pazemošanu. Nereti tiek uzdots jautājums: bet es jau nesitu ar siksnu, tikai ar roku uzšauju, vai tā arī ir vardarbība? «Ja mēs to pieļaujam, nevaram vairs novilkt robežu, kā sodīt – ar roku, žagariņu, vienu diviem, tikai «tad, ja pelnījis, neesam jau sadisti», bet vienā ģimenē «pelnījis» nozīmē, ja atnāk mājās iedzēris pusaudzis, citā – ja liecībā ir viens astoņnieks,» situācijas iezīmē speciāliste, «protams, ir situācijas, kad bērns ir jāpaņem aiz rokas, jāaptur, lai neapdraudētu sevi vai citus. Iedomājieties tādu situāciju, ka mums nepatīk, ko pateicis vai izdarījis kolēģis darbā, – vai mēs iesim klāt un uzšausim pa dibenu, kāpēc mēs domājam, ka pret bērnu tā var?»

Pēc VBTAI pieredzes, arvien palielinās sabiedrības izpratne, un, ja dzird, ka bērnu lamā vai sit, kaimiņi, radinieki zvana un informē. Kādreiz vispārējs bija viedoklis – tas ir viņu bērns, viņi dara, ko grib, šobrīd tas mainās. Ja likumu pārkāpj, vecāki atbild administratīvā kārtā, vispirms saņem brīdinājumu, var uzlikt naudas sodu. Tas ir gadījumos, ja nav cietsirdīgas attieksmes pret bērnu, vardarbības, – tādos gadījumos iesaistās policija, uzsākot kriminālprocesu.

***

VIEDOKLIS

Gunta ANCĀNE, ārste–psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas vadītāja:

– Ikvienā bērnā ir resursi, lai viņš būtu priecīgs, laimīgs un lai ziņotu vecākiem, kas viņam ir nepieciešams, un, ja vecāki ir pietiekami emocionāli inteliģenti, problēmas nerodas. Bērniem attīstīties un priecāties traucē situācijas, ja vecākiem ir brieduma problēmas, ja vecākiem nav attīstījusies spēja izturēt distresa situācijas. Piemēram, ja bērns raud kaut kādu iemeslu dēļ – un mazs bērns nevar pateikt, kāpēc viņš raud, vecākiem ir jāiztur un jāmēģina iejusties, saprast, kāpēc bērns raud, taču vecāki grib uzreiz likvidēt raudāšanu ar jebkādām metodēm. Mums jāsaprot, kādu bērna attīstības vidi veidojam. Minēšu piemērus, kas ir plaši izplatīti un kas veido sajukumu bērnā. Veikalā mamma jautā meitai – kuru kleitu tu izvēlēsies, bērns izvēlas, bet māte saka, ka tā nav pareizā izvēle. Cits piemērs: bērns paņem bumbu rokās, stāv pie ārdurvīm. Vecmamma saka: ar bumbu tu iekšā spēlēties nedrīksti, vai tu iesi ārā vai paliksi spēlēties iekšā? Mēs paši bērniem jaucam galvu, dodot neloģiskus vēstījumus. Ja kādu gribam disciplinēt, tad tie esam mēs paši, mums ir jādomā, ko mēs runājam. Nepastāv tādi iemesli, lai bērnus pērtu. Vecāki saka: niķi! Tas ir bērnu emocionālais diskomforts. Bērns nemāk pateikt, kas viņam noticis, bet ar to tiek traucēts mans kā vecāka komforts, jo es nevēlos, lai bērns raud. Ja mēs esam pārguruši, nezinām, kā atrisināt šādu situāciju, iesaku bērnu nolikt drošā vietā, iziet ārā uz pāris minūtēm, dziļi ieelpot un atgriezties pie bērna.

Avots: kampaņas Necel roku! diskusija

***

Vai bērnus per?

49% procenti atzīst, ka pašiem nepatīk šāda audzināšanas metode un nevēlas tā audzināt savus bērnus

72% procenti aptaujāto atklājuši, ka arī viņi paši bērnībā audzināti ar vardarbīgām metodēm

60% procenti aptaujāto atzinuši, ka ir bērnus pēruši

Latvijas raksturīgākais bērnu pērēja portrets

Māte – sieviete vecumā no 26 līdz 35 gadiem, dzīvo pilsētā, vidējā vai vidējā speciālā izglītība, 300 eiro vidējie ienākumi, viens vai divi bērni, arī pati mamma bērnībā pērta

Avots: mammamuntetiem.lv