Godmanis: Zatlers neaizlidoja uz Gruziju kara laikā, bet tikai pēc tam - ordeņus saņemt
Šodien, 21. augustā, pirms 22 gadiem kaunpilni beidzās padomju militāristu organizētais pučs, kas veiksmes gadījumā būtu izveidojis militāru diktatūru un padarījis par neiespējamu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu de facto.
Pirms tam, naktī uz 19. augustu, Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, varu sagrāba sazvērnieki, sevi nodēvēdami par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju (VĀSK). Tā izsludināja ārkārtas stāvokli vairākos PSRS reģionos, tostarp Latvijā.
Nepagāja ne trīs dienas, kad pučisti atzina sava netalantīgā apvērsuma izgāšanos. 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, nosakot beigas pārejas periodam valsts varas de facto atjaunošanai un deklarējot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
Tolaik LR Ministru Padomes (MP) priekšsēdētājs bija Ivars Godmanis. Par to, kas notika liktenīgajās trīs dienās augustā, Neatkarīgā intervē bijušo tautfrontieti un MP ekspriekšsēdētāju, tagad Eiroparlamenta deputātu Ivaru Godmani.
– Kā tu uzzināji, ka noticis militārs apvērsums?
– Tolaik dzīvoju Jūrmalā un no rīta biju aizgājis paskriet gar jūru un nopeldēties. Nāku atpakaļ, skatos – pie manas mājas sliekšņa stāv iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis un valdības apsardzes priekšnieks Andris Bunka. Viņi sāk man stāstīt mazsaprotamas lietas: esot noticis pučs, Gorbačovs arestēts... Tas viss bija pretrunā ar PSRS ierasto kārtību – kontroli pār visu un visiem. Devāmies pie [LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija] Gorbunova. Sākām spriest – ko darīt? Viens no variantiem bija: šis pučs mūs vispār neskar, mēs esam cita valsts, ejiet jūs ar saviem pučiem...
– 1990. gada 4. maijā bija taču pieņemta Neatkarības deklarācija, un mēs sevi uzskatījām par neatkarīgu valsti...
– Tautfrontietis Jānis Škapars, kurš atšķirībā no manis tomēr bija vairāk kompetents padomju varas struktūru darbībā, jo es taču nebiju iestājies kompartijā, aizrādīja, ka tā vis nevarēs reaģēt. Sacerējām asu noraidījumu pučistu darbībām. Pēc tam es iegāju Gorbunova kabinetā, tur bija arī Imants Daudišs, AP prezidija sekretārs, un tad piezvanīja Kuzmins (PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks – aut.). Anatolijs šo zvanu uzlika uz skaļo: viņam esot pilnvaras no VĀSK, un paziņojums, ko Gorbunovs nolasījis attiecībā uz Maskavā notikušo apvērsumu, ir nelikumīgs, tāpēc viņš tikšot arestēts. Un lai mēs vispār neiedomājamies aicināt tautu ielās, jo šoreiz, kā Kuzmins piedraudēja, «mēs sašķaidīsim viņus ar tankiem», jo tagad vairs nebūšot nekādu «barikāžu variantu». Dialogs ar ģenerāli neizvērsās. Es aizbraucu uz valdības māju, kur televizorā redzējām, kā Maskavas virzienā dodas tanki. Mums vajadzēja noturēt slepenu valdības sēdi, un mēs uzkāpām augšā, bibliotēkā – tur, kur mazāk dzird.
– Domājāt, ka, iespējams, ir izliktas noklausīšanās ierīces?
– Jā. Izrunājām, kur katrs atradīsies. Nolēmām, ka nākamo valdības sēdi noturēsim Igates pilī – šo vārdu drošības pēc rakstījām uz lapiņas. Bet nianse bija tāda, ka es palieku uz vietas, Ministru Padomes ēkā. Un signāls, ka es esmu arestēts vai nošauts, būtu karoga nolaišana virs MP ēkas. Jāni Jurkānu, kas bija ārlietu ministrs, mēs paspējām izsūtīt no valsts – ja mūs visus arestē, tad ir vismaz viens cilvēks, kas mūs pārstāv ārzemēs. Uzrakstījām arī aicinājumu cilvēkiem saglabāt mieru. Pučs bija pārāk īss, lai mēs paspētu izprast, kurš tajās ministrijās ir tiktāl nobriedis, lai sasparotos atbalstīt jauno varu... Esmu dzirdējis, ka viens otrs bijušais deputāts mēģina izvirzīt kaut kādas sazvērestības teorijas, bet tās visas ir izmetamas miskastē.
– Kas notika Augstākajā Padomē? Deputāti tur atradās?
– Nē, tā bija galīgi tukša. Nebija tā kā barikāžu dienās, kad visi tur nakšņoja. Vienīgais, kas tur atradās, bija AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. Anatoliju Gorbunovu drošībnieki sāka vadāt apkārt un slēpt. 19. augustā izskatījās, ka mūs tomēr saņems ciet, un galvenais mans uzstādījums bija: neklājas mukt ar negodu. Sajūta bija diezgan čābiska. Visas tās dziedāšanas pēc tam, kad viss bija beidzies, sak, visi taču zināja, ka tas viss ir pa jokam, bija muļķīgas. Un tad man sāka zvanīt: ieņemts radio, ieņemta televīzija. Gaidījām, ka ieņems arī valdības māju. Piezvanīja Vaznis. Pateicu viņam, ka valdības māja ir aplenkta, lai viņš glābjas, kā pats var.
– Pienāca 19. augusta vakars...
– ...un sajūta palika arvien riebīgāka. Ar mani kopā bija valdības apsardzes veči, Ilmārs Bišers. Kaut kādā mistiskā veidā pie manis iekļuva mans padomnieks Edvīns Inkēns. Pēc laiciņa mani uzrunāja apsardzes puiši – visi jauni cilvēki. Kā mums rīkoties? – viņi vaicāja. Šaut vai nešaut, ja kāds uzbrūk? Es atbildēju: ja nāks virsū regulārās armijas daļas, es jums pavēlu – nešaut. Es negribu, lai jūs aizejat bojā. Pats runāšu ar armiju. Bet ja nāks virsū kaut kādi neskaidri militārie veidojumi, ar kuriem pučisti varētu piesegties, tad vajadzēs šaut pretim. Omonieši nepārtraukti braukāja ap MK ēku, zvanīja apsardzei, ka tūlīt sāks dragāt ar granātmetējiem pa logiem. Es apsardzes puišiem atklāti pateicu, ka situācija ir draņķīga un tie, kuri uzskata, ka spēj izlauzties no aplenkuma, lai to dara. Bet neviens no viņiem posteni neatstāja. Vēlu vakarā piezvanīja Kuzmins, teikdams, ka viņam ir informācija par to, ka mēs esot savākuši lielu daudzumu ieroču.
– Ministru Padomes ēkā?
– Jā. Mēs ar Vazni savulaik bijām savākuši ieročus no čekas mājas un novietojām tos MP pagrabā. Kāds to laikam bija nostučījis Kuzminam. Laikam ģenerālis bija izdomājis, ka tāpat vien brukt virsū MP ēkai nav pietiekama iemesla, tāpēc jāuzstāda man ultimāts: ja es neatdodu ieročus, tad jānāk virsū, jo te veidojas kaut kāds apbruņots sazvērestības midzenis. Sapratu: jāvelk laiks. Sāku diņģēties: jā, bet visi ieroči nav čekas, daļa ir mūsējie, tos mēs neatdosim. Jutu, ka Kuzmins mierā neliksies. Beigās viņš piekrita, ka mēs iznesam daļu ieroču. Zināju, ka ticēt viņam nevar – tik un tā viņi agrāk vai vēlāk bruks iekšā. Pateicu Bunkam, lai iznes ārā kaut kādus automātus. Mēs ar Inkēnu palikām manā kabinetā, runājām par to, kur mūs nošaus. Teicu, ka simboliski būtu, ja tas notiktu tieši pie darba galda. Dzirdējām, ka pie ēkas piebrauc auto, un pēkšņi atskanēja šāviens. Edvīns pieskrēja pie loga un teica, ka armijnieki atkāpjas zem liepām. Sapratu, ka tūlīt dos vaļā tā, ka maz neliksies. Taču tad iestājās klusums. Pēc desmit minūtēm pateicu Bunkam, lai iet skatīties, kas lejā notiek. Bunka aizgāja un... pazuda. Tad pateicu Bunkas vietniekam Miervaldim Vītolam, lai viņš iet meklēt savu priekšnieku. Vītols nogāja lejā un... arī neatgriezās! Un tad es pateicu pārējiem miesassargiem: tagad, veči, iesim visi lejā. Man blakus bija četri miesassargi, starp viņiem – Rihards Kozlovskis, tagadējais iekšlietu ministrs. Sajūta nebija no labākajām... Ejot lejā pa kāpnēm, pēkšņi dzirdam: viens šauj! Vēlāk izrādījās, ka tas bija nejaušs šāviens, vienam no mūsējiem pārvelkot pistoles aizslēgu... Nogājām lejā, bet tur – nevienas dzīvas dvēseles. Nav ne Bunkas, ne Vītola, ne miliču, kas parasti sēž pie ieejas. Pateicu, lai mani puiši ieņem tukšās posteņu vietas, un pats uzskrēju augšā zvanīt Kuzminam. Asi viņam uzkliedzu, lai atbild – kur ir mani cilvēki? Viņš saka: es neko nezinu, mēs tur vispār neesam bijuši! Viņš atsūtīšot man ģenerāli situācijas noskaidrošanai. Ap trijiem naktī atnāca ģenerālis: razrešiķe doložiķ!* Pēc Kuzmina versijas: tajā brīdī, kad armijnieki gāja paņemt mūsu iznestos ieročus, garām braukusi kāda citas pakļautības patruļa, kas savukārt domāja, ka notiek uzbrukums MP ēkai, un gāja iekšā. Patruļnieki pielika automātu Miervaldim pie vēdera, un viņam šķita, ka tiešām sākas MP ieņemšana. Bet tajā brīdī ienāca Kuzmina armijnieki, apturēja patruļas darbības, savāca mūsu iznestos ieročus un, draudot ar savējiem, pateica, lai visi «tinas prom, cik vien tālu var». Tāpēc jau Bunka uzreiz neatgriezās. Un pareizi darīja, jo neviens jau nezināja, kas notiks tālāk Ministru Padomē. Bunka parādījās nākamajā dienā ap trijiem. Posteņu miliči atgriezās stundas laikā.
– Nākamajā dienā notika arī AP frakcijas sēde.
– Visi gribēja zināt, kas noticis naktī. Un kur palicis iekšlietu ministrs, apsardzes priekšnieks? Mēģināju skaidrot. Daudz vārdu, daudz kaislību, daži prasīja manu atkāpšanos... Nākamais svarīgais solis – jau pēc puča beigām –, kā dabūt ārā OMON vienību. Tā bija militāri tik spēcīga brigāde, ka mēs nevarējām neko nolikt tai pretim. Omonieši netaisījās pakļauties arī Jeļcinam. Laikā starp 21. augustu un 2. septembri, kad omonieši aizlidoja uz Tjumeņu, Rīgā ieradās Jeļcins. Situācija bija ļoti nestabila, mēs nevarējām garantēt Jeļcina drošību.
– Kāpēc viņš ieradās Latvijā?
– Tas jāvaicā Gorbunovam.
– Kas notika tālāk?
– Rīgā ieradās jaunais BKA ģenerālis, es aizgāju pie viņa ar savu apsardzi. Man nezinot, uz šo tikšanos bija uzaicināts arī OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Viņš sāka man un ģenerālim klāstīt, ka viņam jau sen tikusi dota pavēle uzbrukt un iznīcināt mani un pārējos un pavēles esot dotas «no pašas augšas».
– Nu un ko tad neuzbruka?
– Mliņņiks atbildēja, ka viņi paši esot izdomājuši, ka to nedarīs. Es teicu, ka tam vairs nav nozīmes. «Uz jūsu rokām ir cilvēku asinis,» es turpināju. Viņiem bija jāpazūd no Latvijas. Omonieši bija neaprēķināmi. Viņi taču bija karojuši Karabahā, un viņu uzbrukums Iekšlietu ministrijai parādīja, ka viņiem viss ir...
– ...pie elkoņa, teiksim tā.
– Ja es būtu janvārī devis pavēli sapulcēties un viegli apbruņotiem miličiem iet viņiem virsū apšaudes laikā Iekšlietu ministrijā, tad nezinu, cik mūsu pusē būtu upuru... Noteikti daudz. Vadītājam tā ir vissmagākā lieta: sūtīt cilvēkus nāvē. Tas ir daudz smagāk, nekā pašam iet... Mums ar krieviem bija vienošanās, ka omonieši tūdaļ tiks saņemti ciet, tiklīdz viņu lidmašīna nolaidīsies Tjumeņā. Bet krievi šo vienošanos neizpildīja. Taču tad, kad omonieši aizlidoja no Latvijas, es pirmo reizi 13 dienu laikā atviegloti uzelpoju.
– Tev gan tika veltīti ļoti daudzi pārmetumi par to, ka tā vienkārši esi izlaidis omoniešus, sak, vajadzēja viņus te saņemt ciet un tiesāt.
– Ko vajadzēja darīt? Ar ko varējām viņus apturēt? Vai drīkstējām laist viņiem virsū vāji apbruņotus, kaujai nesagatavotus miličus? Nu, nē. Plus mums bija informācija, ka omoniešus sedz armijas motostrēlnieku pulks. Augustā situācija bija ļoti saspringta: Jeļcins Latvijā, tauta visai nomākta, miliči – kaujai neapmācīti, tos apšaus kā zaķus... Tā dēvētās baltās beretes tika iztrenkātas dažu minūšu laikā. Omonieši mitinājās lieliski nocietinātā vietā, kuru savulaik viņiem speciāli bija atradis Zenons Indrikovs (iekšlietu ministra vietnieks – aut.). Tiesa, janvārī, uzbrūkot Iekšlietu ministrijai, omonieši tieši Indrikovu arī saņēma gūstā uz neilgu laiku. 1991. gada janvārī, kad notika iebrukums IeM, mana apsardze piekļuva OMON rācijas vilnim, un mēs dzirdējām, kā omonieši kaujas laikā sarunājas: «Vai nevajag pievest reaktīvos ieročus?» Acīmredzot granātmetējus. Un ko mēs būtu pretī likuši? Cilvēkus ar pistolēm? Tikai dažādi vārda varoņi šodien var plātīties, ka, lūk, vajadzēja tos omoniešus «sašņorēt». Galvenais uzdevums bija omoniešus dabūt prom no Latvijas ar visām viņu pendelēm. Viņi aizvācās prom ar visiem ieročiem, sasēdušies militārajā transportlidmašīnā. Bet vēl jau Latvijā bija palikusi regulārā PSRS armija. Uzreiz pēc puča izgāšanās, protams, bija politiķi, kas paziņoja: davai, ieņemsim kara komisariātus, un lieta būs darīta! Ar grūtībām izdevās šādas avantūras novērst. Sarunas ar Krieviju par armijas izvešanu sākās manā premjerēšanas laikā. Beigās visi 250 000 armijnieku no Baltijas valstīm tika dabūti ārā, arī viss Baltijas kara apgabala centrs Rīgā, kara bāzes rajonos, ostās utt. Ja kaut viena bāze būtu palikusi šeit, vēl šobaltdien mēs nebūtu dabūjuši ārā krievu armiju. Paskaties, kā ir citās PSRS bijušajās republikās.
– Kādas ir puča mācības un secinājumi?
– Juridiski Latvijas valsts tika atjaunota, taču daudz ko vajadzēja veidot no jauna. Mums nebija nedz savas diplomātijas, nedz aizsardzības spēku, nedz drošības un iekšlietu sistēmu. Šīs struktūras ir ārkārtīgi svarīgas, lai tādās situācijās, kādā nonāca Latvija 1991. gada augustā, būtu spēkā jau skaidras instrukcijas, kas un kam jādara, proti, lai organizēti pretotos pučam, lai to novērstu. Tagad ir tādas pavēļu sistēmas, darbības plāni un instrukcijas ir izstrādātas gan armijai, gan drošības struktūrām. Protams, arī tagad komandas dod profesionāli sagatavoti cilvēki. Man toreiz vajadzēja pieņemt lēmumus gan kā virspavēlniekam, gan kā Drošības policijas priekšniekam, gan kā ārlietu ministram. Un ja nu es kļūdos? Katra kļūda var maksāt cilvēku dzīvības. Un šādām kļūdām var būt vēlāk arī vēsturiskas sekas. Paldies Dievam, neviens no Baltijas valstu vadītājiem neaizgāja pie pučistiem ar balto karogu, sak, mēs gribam palikt PSRS sastāvā. Un neviens arī nesāka haotiski darboties, ar savu rīcību radot lielus cilvēku upurus. Tas mums vairs nedraud. Taču mums var draudēt kas cits: kādam var pietrūkt dūšas attiecīgajā mirklī visu šo iedarbināt. Jo sākumā ir politisks lēmums, un uz to valsts vadītājiem vienmēr jābūt gataviem.
– Kādam vienkārši var pietrūkt dūšas darīt jebko. Tas droši vien būs cilvēciski saprotami. Bet tas, iespējams, neattiecas uz valstsvīriem. Viņiem – ja tādi ir Latvijā – acīmredzot vajadzētu darboties pēc citiem drosmes principiem.
– Iespējams. Par to man ir īpašs stāsts. 2008. gada augustā bija sācies Gruzijas – Krievijas karš, un man piezvanīja Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips: vajadzētu aizlidot uz Gruziju. Es taču nevarēju viņam teikt, ka lidošana uz turieni kara laikā nav droša. Atbildēju: labi, tikai – ar ko lidosim?. Ansips saka: man ir viena aviācijas privātkompānija, tā apņēmusies mūs aizvest. Skaidrs, ka tādas lidmašīnas kara telpā tiek gāztas nost uzreiz... Es, protams, varēju atrunāties, sakot, ka prezidents Zatlers ir Ķīnā olimpiskajās spēlēs, es nevaru atstāt valsti un tā tālāk. Bet ja Igaunijas premjers nebaidās, tad arī Latvijas premjers nedrīkst baidīties. Tāpēc saku: labi, lidojam. Pēc pāris stundām tikāmies Tallinā. Un tur Ansips: situācija ir mainījusies, es nelidošu. Kā tad tā?! Ansips saka: manā vietā lidos prezidents Ilvess. Un izrādījās, ka vēl uz Gruziju lidos Polijas un Lietuvas prezidenti. Un visi lidos kopā. Mūsu Valsts prezidents ir Ķīnā, un vai tas ir diplomātiski pareizi, ka lidošu es – premjers. Ārlietu ministrs Riekstiņš apstiprināja: šādā politiski simboliskā braucienā man jāpārstāv Latvija.
– Mūsu toreizējais prezidents Zatlera kungs pavisam vienkārši varēja no Ķīnas atlidot uz Gruziju.
– Tas jāprasa viņam, kāpēc viņš to neizdarīja. Pēc dažiem gadiem gan viņš aizlidoja uz Gruziju kaut kādus ordeņus saņemt... Un tā 2008. gada augustā mēs aizlidojām uz Poliju, tur satikāmies ar prezidentu Kačiņski, pārsēdāmies viņa lidmašīnā un lidojām uz Krimu, lai tur paņemtu Ukrainas prezidentu Juščenko un Gruzijas prezidenta Saakašvili sievu. Ilgi kavējāmies Krimā: krievi, uzzinājuši, ka lidos lidmašīna ar tādiem prezidentiem, negarantēja tai nekādu drošību Gruzijas gaisa telpā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"