2.lapa
Mājas mājīgajā Madridē
Jau pusotru gadu viņa dzīvo Spānijā. Uz Madridi viņa pārcēlās dzīvesbiedra dēļ un arī tāpēc, ka atšķirībā no Londonas, kur dzīvojusi visus studiju gadus un arī dažus gadus pēc tam, kopumā vairāk kā desmit, Madride esot daudz piemērotāka vieta ģimenei. Kad 17 gadu vecumā braukusi studēt uz Londonu, viņai viss šķitis vienkārši un elementāri, pat neesot bijis bail no 12 miljonu pilsētas, bet, kad pārcēlusies uz dzīvi Spānijā, apzinājusies, ka dzīve svešā valstī var nebūt tik viegla. Protams, liels pluss ir tas, ka dzīvesbiedrs ir spānis, tā viņa vieglāk tiek pieņemta vietējā vidē. «Man jau galvenais ir, lai lidosta ir ērti sasniedzama,» nosaka Ksenija. Londonu viņa joprojām uzskata par labu vietu māksliniekiem, tur ir aktīva koncertdzīve un plašas iespējas radošiem projektiem, tomēr Londonu viņa neuzskata par labu vietu dzīvošanai, un ne tikai tāpēc, ka tā ir dārgākā vieta pasaulē. «Madride ir daudz mājīgāka,» nosaka mūziķe.
Aizbraucot dzīvot uz Spāniju, Ksenija Sidorova nav zinājusi spāņu valodu, vien dažas pieklājības frāzes, tāpēc sākumā bijis mazliet grūti iejusties. Dažbrīd palīdzējis tas, ka viņas izskats - tumši mati un tumša acu krāsa - nereti daudziem licis viņu uztvert kā spānieti. Ar vīru viņa joprojām nesarunājas spāniski, tomēr nu jau spāņu valodu apguvusi tiktāl, ka vairs nav visur jāiet kopā ar dzīvesbiedru, un jūtas daudz neatkarīgāka ikdienas dzīvē ārpus mājas. Milzīgā pilsēta Madride sniedzot patiešām ļoti daudz iespēju labi pavadīt brīvo laiku, kā gan viņai ir ļoti maz, tomēr pat tad, kad tas ir, viņa labprāt izvēlas palikt mājās. Jo tieši tā ir vieta, kur viņa jūtas vislabāk starp koncertiem, kuru grafiks ir diezgan blīvs.
«Manā dzimtā ir tikai krievi, vīra dzimtā - tikai spāņi, un savās dzimtās esam pirmie, kas veidojuši internacionālu ģimeni. Mūsu kāzās bija 25 nacionalitāšu pārstāvji,» stāsta Ksenija Sidorova. Tas, protams, lielā mērā skaidrojams ar viņas profesiju - mūziķi veido draudzību un tandēmus neatkarīgi no nacionalitātēm. Uz Latviju dzīvesbiedru viņai izdevies atvest pirms pusotra gada, bet Ksenija cer, ka nākamā reize, kad viņš būs Latvijā, būs nākamajā gadā, kad 13. jūnijā viņa pirmatskaņos Artura Maskata darbu. Toties uz Madridi regulāri brauc viņas ģimene, bet vairākas reizes gadā viņa koncertē Latvijā, tāpēc satikšanās nav nemaz tik reta. Gadās ar spontānas un neplānotas tikšanās - šovasar, īsi pirms Līgo svētkiem, viņai bijis koncerts Vācijā, pēc tā viņa izdomājusi atskriet līdz Latvijai, ģimenes lokā nosvinēt vasaras saulgriežus.
Pavasara izskaņā pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksni, tomēr par šo «ciparu» viņai īpaši nav ko teikt. Papīri saka, ka tā ir, tomēr pati viņa jūtas apmēram tāpat kā pirms vairākiem gadiem. «Es ceru, ka man patiks šī desmitgade manā mūžā,» nosaka mūziķe.
***
• Akordeoniste
• Dzimusi 1988. gada 18. maijā Rīgā
• Mācījusies Rīgas 22. vidusskolā un Rīgas 1. mūzikas skolā
• Absolvējusi Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūru (ar izcilību, 2011)
• Saņēmusi balvas: Friends of the Royal Academy of Music Wigmor Award (2009), Viņa augstības Velsas prinča balvu u.c.
• Uzstājusies kopā ar Latvijas un Eiropas orķestriem, piedalījusies festivālos Francijā, Šveicē, Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Norvēģijā un citur
• Saņēmusi Lielo Mūzikas balvu nominācijā Par izcilu sniegumu (2012)
• Precējusies ar spāni Hosē Luisu Arizaga Lobeto
• Mūziķes repertuārā ir jaundarbi, kas tapuši sadarbībā ar komponistiem Karlu Dženkinsu, Hansu Abrahamsenu, Stefano Džervazoni, Nirmali Fenu, Patriku Nanu, Samantu Fernando un citiem, gan džeza un tautas mūzikas iedvesmoti skaņdarbi
