«Ir pagājuši pieci gadi kopš mana pēdējā solokoncerta Latvijā, tieši šogad aprit 25 gadi, kopš mana dzīve ir saistīta ar akordeonu, un man pašai šī gada maijā apritēja 30 gadi. Ir ko svinēt,» smaidot saka izcilā akordeoniste Ksenija Sidorova. Sestdien, 6. oktobrī, Lielajā ģildē notiks viņas jubilejas koncerts.
Programma mix
Uz skatuves Ksenija Sidorova būs viena, un tā esot ierasta lieta - viņa, akordeons, krēsls un dažreiz arī nošu pults, ja programmā iekļauts kāds jauns skaņdarbs. Izvēloties šī koncerta programmu, viņas vadmotīvs bijis - kaut ko no tā, ko viņa izpildījusi jau ilgāku laiku, tas nozīmē - viņai mīļus skaņdarbus, un, protams, arī jaunpienācējus viņas repertuārā.
Programmā iekļauti Johana Sebastiāna Baha, Anatolija Kusjakova, Alekseja Arhipovska un Vjačeslava Semjonova darbi. Šī programma jau izskanējusi arī Vācijā, Austrālijā un ASV. Māksliniece pievienojas apgalvojumam, ka mājās uzstāties ir gan patīkami, gan grūti, jo tieši te, gūstot pamatus profesijai, ir veidojies mākslinieks. Latvijā Ksenija uzstājas regulāri, dažas reizes gadā, bet jau daudzus gadus viņa ir viena no dalībniecēm dažādos projektos, tāpēc solokoncerts pēc tik ilgas pauzes ir īpašs notikums. «Protams, piecu gadu laikā es esmu mainījusies kā māksliniece. Man būs prieks muzicēt tiem cilvēkiem, kas seko līdzi manai karjerai,» atzīst Ksenija Sidorova.
Vissvarīgākais notiek nejauši
«Man prieks, ka akordeons nu jau plaši tiek atzīts par klasisku instrumentu,» saka Ksenija Sidorova. Mūziķe atceras, ka, vēl mācoties mūzikas skolā Rīgā, pedagogi ieteikuši mainīt instrumentu, pāriet uz klavieru klasi, bet viņa pati par to nekad pat nav domājusi. «Jo, manuprāt, akordeons ir ļoti dvēselisks instruments,» uzskata Ksenija Sidorova. «Turklāt šobrīd akordeons ir viens no pieprasītākajiem instrumentiem pasaules koncertzālēs, tas vairs netiek uzskatīts par eksotisku tautas instrumentu. Mani kolēģi arī uzstājas daudzviet pasaulē.»
Studentes gaitas Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā viņai beigušās jau 2011. gadā, nu jau labu laiku ir sākusies profesionālā dzīve uz lielajām skatuvēm pasaulē. «Augstskolu, kuru es beidzu, katru gadu absolvē apmēram 300 jaunu mūziķu, daudzi no viņiem tā arī nekad nekļūst par solomāksliniekiem. Protams, ka iziešana lielajā profesionālajā dzīvē ir sarežģīta, mūziķu vidū pastāv milzīga konkurence, tāpēc visu laiku ir jāstrādā, jāattīsta sevi. Turklāt mūziķa profesijā visu mūžu ir jāskolojas,» uzskata mūziķe.
Viens no svarīgiem brīvmākslinieka elementiem ir pašdisciplīna, bet par to viņai īpaši neesot jāuztraucas - jau agrā bērnībā vecāki iemācījuši, ka pašai jādomā, ko dzīvē darīs. «Protams, reizēm jau gribas nedarīt neko, visu dienu pavadīt rītakleitā, ļauties nekā nedarīšanai, kaut ko paklausīties, kaut ko paskatīties, bet sevi ir jādisciplinē - ja reiz palieku mājās ar domu, ka man jāstrādā, tad arī ir jāstrādā,» saka Ksenija Sidorova.
Jau rudenī viņai būs debija Karnegi zālē Ņujorkā, vispār koncertu grafiks ir saplānots vairākus gadus uz priekšu, tomēr vairāk prasa profesija. «Es neko neplānoju tālu uz priekšu, un vislabākais dzīvē ar mani ir noticis nejauši. Es arī nedomāju, ka apprecēšos tik agrā vecumā. Iespējams, Latvijā 25-26 gadi ir vecums, kas tiek uzskatīts par pēdējo brīdi veidot ģimeni, bet, teiksim, Londonā cilvēki par to sāk domāt tikai pirms 40 gadu vecuma. Tomēr sanāca tā, ka es satiku īsto cilvēku un apprecējos. Esmu pat pārliecināta, ka dzīvē nevajag pārāk tālus plānus,» nosaka Ksenija Sidorova.
