Sestdiena, 13.aprīlis

redeem Egils, Egīls, Nauris

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Gunārs Placēns rīt pārkāps savas dzīves 90 gadu slieksni

BEZ DUBLIERA. «Man nekad nevienā lomā nav bijis dubliera, un manis dēļ nekad neviena izrāde nav bijusi atcelta. Divas reizes esmu spēlējis ar plaušu karsoni. Bet aktieris jau tāds ir – kā iziet uz skatuves, tā slimību vairs nejūt, un viņš iet kā hipodroma zirgs,» saka tautā mīlētais skatuves mākslinieks Gunārs Placēns, uzsverot, ka tā ir joprojām. «Protams! Un gadiem nav nozīmes» © Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

2.lapa

Priecātos par 90 tortēm

Gunārs Placēns joprojām atminas, cik vērienīgi teātrī savulaik svinēta viņa 50. un 60. jubileja, tāpēc šoreiz nemaz ar’ nav domājis, ka jāsvin. «Es negribēju, no sirds to saku, bet - visi rīkojas bez manas ziņas.» Aktiera dzīvesbiedre neslēpj, ka tā ir viņas iniciatīva. Un, lai arī jubilārs, visu mūžu būdams liels saldummīlis, līdzīgi kā Karlsons vairāk priecātos par deviņdesmit tortēm un vienu svecīti, sestdien savus kolēģus, radus un draugus cienās ar kliņģeri un aicinās pasēdēt pie kapijas. Bet šo dienu viņš gaida, kā pats saka, ar neziņu. «Kā teica Šveiks, kad Vendlera kungs viņu aicināja līdzi uz guļamistabu: «Ak dievs, kas būs, kas nebūs!»...»

NAV VECS. Aktiera sieva Ruta Bāgante apgalvo, ka absolūti nejūt abu lielo gadu starpību. «Man viņš neliekas vecs, viņam ir ļoti jauneklīga domāšana un dzīves uztvere.» Attēlā - Pekstiņu siltumnīcā, kas pārvērsta par omulīgu stiklotu verandu jeb, kā viņi paši smej, lustūzī / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Lūgts atklāt, ko viņš darīs rīt, savā īstajā dzimšanas dienā, aktieris atteic, ka viņam visu mūžu lielākie svētki ir bijis darbs. «Tāpēc - strādāšu. Būsim Rīgā, mašīnai tehniskā apskate jāiziet. Ko tad - divas balles taisīt? Nē, svinēsim tikai sestdien,» viņš lietišķi nosaka.

Aktieris labprāt atminas, kā viņa 50. dzimšanas dienā viņam uz māju Purvciemā, Lielvārdes ielā, pakaļ atbraucis trolejbuss. «Gar manu māju trolejbuss neiet, bet - manā dzimšanas dienā tas piebrauca pie pašām durvīm. Varat iedomāties? Visi logi bija vaļā, visi kaimiņi skatījās. Trolejbuss bija pieāķēts pie smagās mašīnas, to aizvilka līdz Dzelzavas ielai, un tālāk jau trolejbuss mani aizveda līdz pat teātra durvīm, kur bija izklāts sarkanais paklājs un mani jaunākie kolēģi stāvēja ar plintēm. Pirmajā daļā nospēlējām Šveika saīsināto variantu un otrajā daļā - Aleksandra Vampilova Provinces anekdotes. Jā, tas bija neaizmirstami,» atzīst Gunārs Placēns.

Viņš ar prieku atminas arī 60. dzimšanas dienu teātrī [1987], kas tika svinēta ar Akima Akimiča Jusova lomu Aleksandra Ostrovska komēdijā Ienesīgā vieta. «Toreiz man pakaļ atbrauca ar kabrioletu, kas bija pilns ar jaunām meitenēm...»

Šerpi gājis cauri jaunībai

Piebēris kafijai trīs karotītes cukura, Gunārs Placēns nosaka: «Dakteris jau saka, ka tas nav labi...» Viņš ir možs, enerģijas, spēka, joku un dzīvesprieka pilns, tāpēc jautāju, kāpēc piemin dakterus - vai tad nu ir kādas sūdzības par veselību?! «Bērnībā tiešām domāju, ka dakteri un slimnīcas uz mani neattiecas, biju pārliecināts, ka vienmēr būšu vesels. Ilgus gadus tā arī bija, bet - dzīve ieviesa savas korekcijas,» viņš domīgi nosaka, piebilstot, ka cilvēks jau pats savu veselību bendē - ar savu dzīvesveidu. «Jaunībai jau mēs visi diezgan šerpi ejam cauri. Arī es esmu dzēris diezgan normāli, jā. Varbūt tāpēc tagad nemaz arī baigi vairs negribas. Atceros, kā Ilze Vazdika man reiz teica: «Gunār, nedzer tik daudz, varbūt tev piešķirs nopelniem bagāto...» Bet - es nekad nedomāju par apbalvojumiem, tikai godprātīgi darīju savu darbu.»

Par savu darbu uz teātra skatuves talantīgais aktieris savulaik arī tika apbalvots - gan ar Latvijas PSR Nopelniem bagātā, gan vēlāk arī ar Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet vislielākais gandarījums viņam ir par 2011. gadā saņemto IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. «Gribu palepoties arī ar apbalvojumu, kāds, manuprāt, nav nevienam citam aktierim - tā ir Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona komandiera pirmās pakāpes goda zīme, ko man piešķīra pirms diviem gadiem,» lepni nosaka Gunārs Placēns.

Janvārī pārcietis infarktu

«Bet mēs nepabeidzām par veselību...» aktieris atgādina un izstāsta, ka šā gada 30. janvārī pārcietis infarktu. «Tā bija svētdiena. Biju iegājis karstā vannā, pēc tam pēkšņi sāka sāpēt krūtīs un nepārgāja... Nekad mūžā nebiju saucis ātro palīdzību...» stāsta Gunārs Placēns. Šo dienu labi atminas arī viņa kundze, kura tad bijusi pie savas mammas: «Mamma vēl bija dzīva... Biju aizbraukusi viņu apkopt, kad Gunārs zvanīja un teica, ka viņam ir slikti. Nevarēju mammu atstāt, tāpēc teicu: ja pēc desmit minūtēm nepaliek labāk, jāsauc ātrie. Vēl piekodināju, lai katram gadījumam atslēdz durvis. Vēlāk pati arī sazvanīju ātro palīdzību, izstāstīju situāciju, un - viņu aiztransportēja uz slimnīcu.»

Aktieris atminas, ka pats gribējis kāpt lejā pa kāpnēm, bet dakteri nav ļāvuši - piesprādzēja pie nestuvēm un aiznesa, un slimnīcā tūlīt iestūma operāciju zālē.

«Man ir ielikts sirds stimulators, un tā lietošanas instrukcijā rakstīts, ka es varu turpināt dzīvot normālu dzīvi, ka varu nodarboties arī ar seksu! Tas ir svarīgi, jā,» aktieris pasmaida, uz ko viņa sieva izbrīnīti jautā: «Kāpēc tu man neparādīji, ka tur tā ir rakstīts?!»

Kad jautāju, vai dakteris ļauj arī spēlēt teātri, Ruta pasteidzas pirmā pateikt, ka viņas vīrs jau otrā dienā pēc operācijas aizgājis uz teātri. «Dakteris jau izstāstīja visu, ko drīkst un ko nedrīkst, bet - kurš tad klausa dakterus?!» Gunārs Placēns pasmaida, piebilstot, ka lieko svaru gan ir nometis un tagad ar 74 kilogramiem esot savam augumam atbilstošā fiziskā formā. «Nu jā, tu taču man esi ideāls - deviņdesmit, sešdesmit, deviņdesmit...» Ruta vīru mīļi pavelk uz zoba.

Speciālists pa kurmju līniju

Vasaru Gunārs Placēns ar sievu pavadījis savās lauku mājās Zvejniekciemā, Pekstiņos. «Es varu ilgi dzīvot nomodā, līdz divpadsmitiem, vieniem. Bet no rīta gan ir grūti tikt augšā. Pamostos, paskatos, kāds laiks ārā, un tad attiecīgi domāju, ko dārzā varētu darīt. Paskatos, vai kāds kurmis ciemos nav atnācis. Es jau te skaitos speciālists pa kurmju līniju - vienu vasaru noķēru kādus piecpadsmit. Iedomājieties, vienā pavasarī, kad te atbraucām, viss mauriņš bija kurmju uzrakts - kādi piecdesmit trīs rakumi, un katrā pa pusspainim zemes! Man nekas nav pret kurmjiem, tikai lai viņi nerok manu mauriņu,» aktieris strikti nosaka, piebilstot, ka kurmju ķeršanu savulaik apguvis no tēva, kurš krievu laikā ar to pat pelnījis naudu - žāvējis kurmju ādiņas un pārdevis par divdesmit kapeikām.

«Bet šovasar uz mūsu dārzu nāk ezītis. Nemaz negaida tumsu, nāk jau pa gaismu. Un ēd ar kaķiem no vienas bļodiņas,» stāsta Gunārs Placēns. Kad jautāju, cik viņiem ir kaķu, viņš smej: nav neviena, bet ēst nāk divi. «Mums ir tāds krūms aktinīdija, kas ir kā narkotika kaķiem - viņi grauž tā jaunos dzinumus. Visi apkārtnes kaķi apmeklē mūsu dārzu, un divi šausmīgi smuki divreiz dienā atnāk arī paēst,» Ruta turpina vīra iesākto stāstījumu, uz ko viņš piebilst, ka šie kaķi esot tā izlutināti, ka parastu barību vairs nemaz neēd - viņi gaida, kad no tirgus atvedīs cāļu sirsniņas... Un tās jau arī vēl jāsagriež mazos gabaliņos. «Bet ko tu padarīsi, ka ir pieradināti?» viņš nosaka, un Ruta vēl piebilst: «Kamēr valsts baro bēgļus, es labāk baroju pieklīdušos kaķus.»

Turpinājumu lasi nākamajā lapā