Piektdien, 21. septembrī, rudens izstāžu sezonu atklās Daugavpils Rotko mākslas centrs (DRMC) – ļoti savlaicīgi tiks atzīmēta Daugavpilī dzimušā mākslinieka Marka Rotko 115. jubileja, noslēgsies starptautiskais simpozijs, un tiks atklātas astoņas jaunas izstādes.
«Pavasarī apritēja pieci gadi, kopš durvis vēra viens no 21. gadsimta ambiciozākajiem kultūras projektiem Austrumeiropā - Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, kas mājo Daugavpils cietokšņa vēsturiskajā Artilērijas arsenāla ēkā,» Neatkarīgajai atgādina DRMC vadītāja vietnieks Māris Čačka. Savukārt tagad, īsi pirms Marka Rotko 115. dzimšanas dienas, kas ir 25. septembrī, tiek atklāta rudens izstāžu sezona, vaļā tiek vērtas astoņas izstādes, arī nupat finišējušā 14. starptautiskā Marka Rotko simpozija dalībnieku darbu izstāde. «Manuprāt, ir sarūpēts plašs piedāvājums skatītājiem, visas izstādes ir kā pagātnes satikšanās ar tagadni, ielūkojoties tālāk nākotnē,» uzsver Māris Čačka.
Jubilejas ballīte un rudens izstāžu sezonas atklāšana sāksies piektdien, 21. septembrī, pulksten 13 ar mūziķu apvienības Passepartout Duo konceptuālo performanci Sarkanā nobīde, kas tapusi, iedvesmojoties no Rotko vēlīnajiem darbiem un 20. gadsimta vidus unikālās estētikas. Pēc tam būs izdevuma Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti. Silva Linarte atklāšana, kā arī tiks vaļā vērta šogad mūžībā aizgājušās Daugavpils mākslinieces Silvas Veronikas Linartes piemiņai veltīta ekspozīcija.
Pirmo reizi DRMC būs mākslinieces Sandras Krastiņas personālizstāde. «Projektā Ekrāns māksliniece reflektē par laiku, atmiņu, varu un varoņiem, caur darbiem runājot par sev aktuālo šodien. Izstādi tematiski uzskaņo gleznu cikls Es nezinu, ko nezinu. Tas veltīts Ziemeļlatgalei, proti - bijušajam Abrenes apriņķim. Indivīds pretstatā sabiedrībai kā kopumam - tā ir tēmu ass, kuras diapazonā Sandra Krastiņa rod savu gleznojumu tematiku, pietuvodamās te cilvēkam, vienam no daudziem vai uzmanības centrā izceltam varonim, te valsts vai pārnacionāli institucionālai varai, tvertai buļļu un baltu kreklu tēlos,» uzsver Māris Čačka.
Tautas pagātnes mantojumu caurvij arī Lietuvas mākslinieku izstāde Mantojums - projekts aicina aplūkot Lietuvas simt neatkarības gadu vēsturi - izpētīt tās attīstību un izcelt šī perioda galvenos atskaites punktus, proti, nospraust un izgaismot Lietuvas vēsturē būtiskākos notikumus, datumus un panākumus, kas veido mūsu kopīgo mantojumu un ar savu aktualitāti šodien nosaka mūsu likteni - būt brīviem un neatkarīgiem.
Laika robežu laušana redzama arī divu dažādu laikmetu mākslinieku darbos - projektā Divi Šagāli, kurā skatāmi pasaulslavenā mākslinieka Marka Šagāla (1887-1985) litogrāfijas un oforti no Marka Šagāla muzeja Vitebskā Baltkrievijā, un lietuviešu mākslinieka Jona Daņiļauska (dz. 1950) darbi, kurš savā jaunradē ļoti ietekmējies no Šagāla daiļrades. Par pagātni un tās paveiktā iedrošinājumu nākotnei stāsta Izraēlas projekts Brīvība Latvijā dzimušo brāļu Šamiru mākslas darbos. Māris Čačka: «Liepājā dzimušo brāļu Šamiru (Šeftelovicu) mākslas darbu izlase piedāvā skatītājam aplūkot unikālu kolekciju, kas ir ārkārtīgi izraēliska, bet ar saknēm dziļi Latvijas zemē. Šī izstāde ar pamattēmu «neatkarība» ne tikai rada biogrāfisku un tematisku saikni starp Izraēlu un Latviju, bet ir arī sava laikmeta grafiskā dizaina izcils paraugs. Šī izstāde kārtējo reizi apliecina, ka cilvēki, kuru saknes ir Latvijā, daudz ko izdarījuši arī pasaules mākslā - liepājā dzimušie mākslinieki pilnībā izmainījuši grafisko dizainu Izraēlas mākslas telpā, tajā skaitā arī ir zīmējuši viņu nacionālo valūtu.» Savukārt mākslinieču, dvīņumāsu Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes izstāde Līdzīgie kodi stāsta par šodienu un pagātnes mācības pārmantojamību.
Daugavpils Rotko mākslas centrs savulaik tika izveidots ar mērķi veicināt kultūras tūrisma attīstību Latvijā, uzsver Māris Čačka. «Viens no mākslas centra darbības uzdevumiem bija un ir veidot Latvijas un Daugavpils starptautisko atpazīstamību un konkurētspēju kultūras telpā, sekmēt jaunu unikālu kultūras produktu izveidi un kultūras pakalpojuma attīstību. Šo gadu laikā esam attīstījušies, izdevies arī mainīt kultūras telpu ne tikai pilsētā, bet arī reģionā. Te ir rezidenču centrs, te var tikties dažādas nācijas un dažādas kultūras pārstāvoši cilvēki. Latviešiem nav jāraud un jāsūkstās, ka neko nevaram, ka pietrūkst naudas, jo mūsu centra piecu gadu bilance apliecina, ka mēs varam daudz izdarīt. Mēs arī cenšamies visu laiku būt atšķirīgi no citiem, nekopējam un arī nepārvedam gatavus projektus, bet cenšamies producēt paši.
