Izcilajam latviešu māksliniekam, spilgtajam klasiskā modernisma pārstāvim Romanam Sutam (1896–1944) pērn apritēja 120. dzimšanas gadadiena, un šim notikumam par godu tika aizsākta plaša programma, kas turpinās šogad – 28. aprīlī, mākslinieka dzimšanas dienā, tiks atklāts vērienīgs projekts Romans Suta – 120. Universālā mākslas formula, kas norisināsies vienlaikus divos muzejos – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM).
27. aprīlī notiks māksliniekam veltīta starptautiska zinātniskā konference. Savukārt izcilā mākslinieka dzīvesbiedrei Aleksandrai Beļcovai (Александра Бельцова, 1892-1981) šogad aprit 125 gadi, un, atzīmējot šo jubileju, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālajā muzejā šobrīd atklāta ekspozīcija Vārds sievietei, kas iepazīstina ar Aleksandras Beļcovas glezniecības un grafikas darbiem, kā arī gleznojumiem uz porcelāna. Kopumā mākslinieces darbi tiks eksponēti trīs izstādēs. Laikraksts Neatkarīgā uz sarunu aicināja Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāju Nataļju Jevsejevu.
- Pērn muzejs veidoja četras izstādes, veltītas Romana Sutas daiļradei. Cik daudz ir palicis neeksponēts, kas būs aplūkojams divos muzejos vienlaikus?
- Izstāde norisināsies divos muzejos paralēli - Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs Romana Sutas lietišķā māksla un dizains, bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā - glezniecība, grafika, arī scenogrāfija un grāmatu ilustrācijas. Romans Suta nodzīvoja nepilnus 50 gadus, tomēr viņa daiļrades mantojums ir ļoti plašs. Šajās izstādēs mēs ne tikai varēsim parādīt viņa darbus, bet arī pastāstīt par viņu kā par personību, par viņa talanta daudzpusību, cik dažādās jomās viņš sevi izmēģinājis. Būs arī privātās dzīves noslēpumi. Un būs arī daži negaidīti pārsteigumi par Sutas daiļrades lieliskiem pazinējiem. Būs teatralizēts gājiens ar Sutas darbu personāžiem, aktieriem un, protams, pašu Sutu, proti, aktieri, kurš atveidos Sutu. Pagājušais gads Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam bija nozīmīgs ar galvenās ēkas rekonstrukcijas pabeigšanu, protams, tas ietekmēja izstāžu politiku. Mēs varējām iespraukties, bet nolēmām - labāk lai ir vērienīgi un plaši, tāpēc izstāde pārcēlās uz šo gadu.
- Romana Sutas dzīvesbiedrei māksliniecei Aleksandrai Beļcovai šogad 125 gadu jubileja, viņas darbi tiks eksponēti trīs izstādēs, un tomēr viņa atkal paliek sava slavenā dzīvesbiedra ēnā.
- Beļcova visu mūžu bijusi sava slavenā vīra ēnā, bet radošu tandēmu gadījumā tas ir izplatīti - viens no diviem parasti ir ēnā. Kamēr Romana Sutas darbi būs eksponēti divās minētajās izstādēs, mūsu muzejā visas telpas tiks nodotas Aleksandras Beļcovas mākslai - gleznām, grafikām, apgleznotam porcelānam.
Nupat atklātā Aleksandras Beļcovas darbu ekspozīcija būs apskatāma līdz septembrim, to nomainīs nākamā - mākslinieces pasteļi, bet gadu noslēgsim ar vēl vienu izstādi - darbiem, kurā viņa portretējusi vēl kādu jubilāru - mūsu izcilo baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu, kuram nākamgad ir 110. dzimšanas diena. Beļcova ar Ozoliņu bija tuvi draugi kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad arī datēti viņas veidotie pirmie Ozoliņa portreti, arī viņas viens no pēdējiem darbiem ir Ozoliņa portrets, un Beļcova baletdejotāju portretējusi skatuviskajos tēlos, mēģinājumos, grimētavā, sadzīviskās situācijās, turklāt tie ir dažādi darbi - pasteļi, gleznas, zīmējumi. Protams, šajā izstādē stāstīsim arī par pašu baletdejotāju, būs arī mākslinieka privātās lietas, kas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
- Vai Beļcovas dzimtajā Krievijā viņu uzskata par savu mākslinieci, kā īpaši atzīmē viņas jubileju?
- Viņas vārds zināms tikai retajam pētniekam, drīzāk viņa pieskaitāma pie emigrācijas māksliniekiem, kuru, starp citu, bija daudz. Beļcova no Krievijas aizbrauca 1919. gadā, bija daži, kas aizbrauca uzreiz pēc oktobra apvērsuma 1917. gadā, daudzi jau divdesmitajos gados. Ir vairāki pētījumi Krievijā, kuros viņas vārds ir minēts. Domāju, ka tas ir mūsu uzdevums - popularizēt Beļcovas vārdu, jo dzimtenē viņa pazīstama tikai retajam pētniekam. Aleksandras Beļcovas daiļrades spilgtākais posms ir pagājušā gadsimta 20.-30. gadi, un tas ir īpašs posms Latvijas vēsturē, arī Latvijas mākslas vēsturē, un viņa ir viena no tā sastāvdaļām. Viņa bija Rīgas mākslinieku grupas biedre, piedalījās vairākās svarīgās izstādēs gan ārzemēs, gan Latvijā, viņas tā laika kubisma un jaunreālisma darbi ir hrestomātiski, latviešu mākslai nozīmīgi, būtiska tā laika mākslas sastāvdaļa. Beļcova savā daiļradē sintezēja krievu avangarda pieredzi, ko viņa paspēja iegūt, studējot Pēterburgā no 1917. līdz 1919. gadam, kur bija slavenā konstruktīvista Nātana Altmana studente, un tur gūto pieredzi atveda uz šejieni, kur latviešu mākslinieku ietekmē pievērsās franču modernisma studijām un savu pieredzi sintezēja.
Rīgas mākslinieku grupas liktenis bija dažāds, lielākajai daļai - traģisks, bet daži no viņiem turpināja darbu arī padomju laikā. Uz kopējā fona Beļcovas māksla tajā posmā nav tik slikta, jo viņa turpina savus radošos meklējumus. Neteiksim, ka jaunie padomju apstākļi viņu salauza, jo viņa atrada veidu, kā saglabāt sevi un reizē turpināt radošu darbu. Viņai vienmēr bija raksturīga tieksme portretēt cilvēkus, arī kubisma posmā, un tad viņa vienkārši sāka portretēt savus draugus, radiniekus, tuviniekus, un daudzi no tiem bija radošās inteliģences pārstāvji. Līdz ar to māksliniece varēja ierakstīties kopējā kontekstā, nelaužot sevi, kā tas notika ar citiem. Daudzu, kuri nespēja pielāgoties, māksla stipri zaudēja jaunajos apstākļos. Ja Beļcovas mākslu vērtē kopumā - no agrākajiem darbiem līdz pēdējiem, tajos ir gandrīz viss 20. gadsimts ar notikumiem, cilvēkiem viņas dzīvē, ar kuriem bija saistīti daudzi vēsturiskie notikumi, un arī mākslas vēsturi. Viņas mākslai ir īpatnēja pievienotā vērtība.
- Vai Aleksandra Beļcova tiešām gribēja dzīvot Latvijā, vai šī bija tikai starppietura ceļā uz Eiropu?
- Es redzēju viņas personīgo lietu Pēterburgas mākslas akadēmijā, tur ir iesniegums, kurā viņa lūdz atļauju 1919. gada vasarā aizbraukt uz Latviju brīvdienās, viņa plānoja atgriezties. 1919. gadā viņa atbrauca cerībā, ka no šejienes varēs nokļūt Parīzē, gribēja doties Francijas virzienā - plāns bija, bet naudas nebija. Ar Romanu Sutu viņa iepazinās 1915. gadā Penzas mākslas skolā, Suta viņu aicināja uz Latviju, pēc revolūcijas Pēterburgā bija neciešami dzīves apstākļi, tur tiešām nebija ko ēst, cilvēki badojās, viņai sapampa rokas, kas, izrādījās, bija bada dēļ. Ja viņa tur paliktu, nav zināms, vai izdzīvotu. Viņa nebija cīnītāja, vismaz par sevi necīnījās. Suta viņu aicināja, solīja gan dzīvesvietu, gan darbu, protams, viņa piekrita uz vasaru. Un palika. Atrada darbu, aizgāja mācīties latviešu valodas kuros, lai varētu integrēties, lai varētu būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
- Cik viegli Beļcova integrējās vietējā mākslas sabiedrībā?
- Diezgan viegli, jo liela daļa no Rīgas grupas māksliniekiem bija viņas skolas biedri, ar kuriem viņa iepazinās vēl Penzā - Jēkabs Kazāks, Valdemārs Tone, Kārlis Baltgailis... Protams, viņu uztvēra kā savējo. Rīgas grupas statūtos rakstīts, ka tajā uzņem tikai latviešu māksliniekus, un pirmajās izstādēs Beļcova eksponēja savus darbus kā viesmāksliniece, tas minēts arī katalogos. Tikai tad, kad apprecējās ar Sutu, kļuva par pilntiesīgu grupas biedru, un vienā gadā ar Sutu arī viņa dabūja stipendiju ceļojumam uz Parīzi. Nenoliedzami - latviešu valodas prasme bija liels bonuss integrācijai.
Beļcovas attiecības ar Sutu nekad nav bijušas vienkāršas, tomēr viņi apprecējās 1922. gada oktobrī. Aizbraucot no Krievijas 1919. gadā, viņa savus radus varēja apmeklēt tikai pēc 2. pasaules kara, 1946. gadā. Trīsdesmitajos gados viņa gribēja aizbraukt ciemos pie savas māsas, ar kuru viņai bija intensīva sarakste, bet viņai neizsniedza vīzu, iemeslu viņa nemin, bet zināms, ka viņai atteica iebraukšanu. Varbūt par laimi, jo kas zina, kas tur ar viņu būtu noticis, teiksim, 1937. gadā Krievijā, represiju karstākajā brīdī. Viņa palika te, kara laikā nonāca Kurzemes katlā kopā ar savu meitu, bet Suta, būdams tālu no frontes līnijas, tomēr tika nošauts 1944. gadā, represēts.
- Pērn bijāt Gruzijā, īpaši pētījāt Romana Sutas lietu.
- Pagājušā gada vasarā man bija iespēja arhīvā Gruzijā iepazīties ar Romana Sutas personīgo lietu. Viņš aizbrauca uz Tbilisi vietējās kinostudijas direktora Mihaila Čiaureli aicināts, tā bija draudzība, kas radās vienas satikšanās laikā. Suta uzreiz tika pieņemts darbā kinostudijā Tbilisi, kā dekorators sāka strādāt pie vairākām filmām, paspēja pabeigt divas, vienu gandrīz pabeidza, bet tad viņš tika arestēts, oficiālais iemesls - pretpadomju izteikumi. Vēlāk lieta pakāpeniski apauga. Arestēja par izteikumiem, bet ar katru nākamo sējumu parādās jauni formulējumi... Tur arestēja arī citus kinostudijas darbiniekus, kuri stāstīja ka Suta dalījies savās domās, ka viņš plāno tuvoties frontes līnijai, pāriet vāciešu pusē, lai kaut kā caur Turciju nokļūtu Eiropā, pēc tam Latvijā, bet, protams, viņš jau nezināja, ka pēc kara Latvija paliks padomju okupēta. Protams, ka tas bija iemesls arestam. Tam visam pievienojās apvainojumi par maizes kartīšu viltošanu. Arestēja 25 cilvēkus, divus atlaida, bet pārējos 23 ielika cietumā, bet no tiem trīs nošāva, tajā skaitā Sutu. Kamerās bija klāt pielikti spiegi, kuru uzdevums bija panākt konkrētā cilvēka uzticēšanos, un pēc tam viņa stāstīto pievienoja lietai kā atzīšanos. Zināms, ka Suta bija liels stāstītājs un runātājs, un, ja viņam kamerā bija spiegs, tad viņš patiešām daudz ko varēja izstāstīt.
Tolaik Tbilisi bija vietējo nacionālistu grupiņa, kas cīnījās pret padomju okupāciju un cerēja, ka, atnākot vāciešiem, būs kāds brīdis, kad viņi varēs pasludināt neatkarīgu Gruzijas republiku. Viņiem bija arī saikne ar Gruzijas aristokrātiju emigrācijā, kas aizbēga vēl 20. gados un Parīzē nodibināja apvienību... Un vēl - šai grupiņai bija radio, bet tas pats par sevi bija noziegums, jo kara sākumā radio bija jānodod, un tie, kas paturēja, automātiski bija noziedznieki. Protams, ka viņi klausījās dažādas ziņas, arī vāciešu.
Un vēl - ziņojumos no kameras pierakstīts kādas arestētas sievietes stāstītais, ka Suta viltojis maizes kartītes tā, ka neviens nevar atšķirt, un tam iemesls - lai uzturētu dezertierus, kurus gribēja izmantot savā plānā atjaunot Gruzijas valsti. Traģiskais ir tas, ka gruzīni Sutu uztver kā nodevēju, jo lietā parādās fakti, ka viņš ir tas, kurš daudzus nodevis. Pēc viņa aresta lieta ieguva politisku nokrāsu, arī to, ka vesels grupējums, nevis viens pats Suta kaut ko pretpadomisku saka. Iespējams, ka Sutam kamerā bija spiegs un Suta stāstīja ko tādu, kas deva pamatu arestēt pārējos cilvēkus. Grūti pierādāms, iespējams, ka tā uzskata cilvēki, kas izdzīvoja, kas sagaidīja reabilitāciju 50. gadu beigās, iespējams, tas ir tikai viņu viedoklis, balstīts uz faktiem, kas viņiem bija pieejami, bet varbūt viņi visu nezina. Sutu arestēja 1943. gada septembrī, deviņus mēnešus viņš pavadīja cietumā, bet 1944. gada 14. jūlijā viņu nošāva. Ģimene par to uzzināja pēc gadiem desmit, kad jau Staļins bija miris.
- Kāpēc Suta neņēma līdzi meitu Tatjanu un sievu?
- Pat neaicināja. Trīsdesmito gadu beigās Suta ierosināja šķiršanos, 1941. gadā pāris izšķīrās, bet pēc pāris nedēļām Suta skrēja atpakaļ pie Beļcovas un lūdza salaulāties otro reizi, Beļcova piekrita, viņi salaulājās 1941. gada 22. jūnijā, pēc nedēļas Suta aizbrauca uz Gruziju. Nav zināms, kāpēc sievu un meitu viņš neņēma līdzi. Meita Taņa atmiņās rakstīja, ka viņš kopā ar kinostudiju tika evakuēts piespiedu kārtā, bet citu kinostudijas darbinieku atmiņās rakstīts, ka kinostudijas centralizēta evakuācija reāli nebija notikusi, dažas mašīnas ar tehniku aizbrauca, un Suta bija vienīgais, kas aizbrauca līdzi. Režisors Vilis Lapenieks atmiņās raksta, ka pēc tikšanās ar Čiaureli 1941. gada pavasarī Maskavā Suta jau tolaik bijis inficējies ar Kaukāza bacili, gribējis nokļūt Gruzijā par jebkādu cenu. Pieļauju, ka viņš vienkārši saprata - austrumu virzienā dodas pēdējais vilciens, ja viņš tagad neaizbrauks, tad vairs arī neaizbrauks, un viņš vienkārši izmantoja situāciju. Tas bija stihisks lēmums, un tas bija viņa garā. Beļcova palika Latvijā, viņu pat nesauca līdzi. Starp citu, Gruzijā viņam, izskatās, bija cita sieviete. Ģimene palika gaidot, cerībā, ka viņš atgriezīsies.
- Tomēr Beļcova kopā ar meitu gribēja emigrēt uz Rietumiem. Kāpēc tas nerealizējās?
- Liktenis. Jo tam nav racionāla skaidrojuma. Beļcovai bija plāns kopā ar meitu emigrēt uz Zviedriju, bija pat sarunāta vieta uz kuģa, un viņa, ejot uz šo kuģi, apmaldījās Ventspilī, nokavēja kuģi. Neticami, bet tā bija. Pēc pāris dienām uzzināja, ka šo kuģi nogremdēja, ja viņas būtu bijušas uz kuģa, dzīvas nebūtu.
Tomēr fakts, ka Suta jau ilgāku laiku pirms kara faktiski nedzīvoja kopā ar ģimeni, viņas izglāba no izsūtīšanas. Lasīju dokumentus - Beļcovai un viņas meitai kā tautas ienaidnieka ģimenei bija norīkots īpašs cilvēks, kura uzdevums bija saprast situāciju un izsūtīt uz Sibīriju. Čekists, kas šeit veica izmeklēšanu, tikās ar Beļcovu, Sutas mammu, ar Sutas meitu Tatjanu, arī kaimiņus izjautāja un noskaidroja, ka Suta jau vairākus gadus pirms aizbraukšanas uz Tbilisi nedzīvoja kopā ar ģimeni. Un līdz ar to ģimenei tika ļauts palikt Latvijā. Viņas parakstīja dokumentus par neizbraukšanu, un lieta bija izbeigta.
Beļcovai nebija ideju par atgriešanos pie savas ģimenes Krievijā, tas noteikti nebija viņas plānos. Kad Taņa piedzima Parīzē viņu abu brauciena laikā pa Franciju, tad viņi reāli domāja kā palikt Parīzē, jo intensīvā mākslas dzīve un iespējas, protams, vilināja, bet nebija reālu kontaktu un iespēju, viņi bija spiesti atgriezties Latvijā. Par dzīvošanu Krievijā ideju nekad nav bijis. Lai vai cik grūti viņai te nebūtu, vēstulēs ar māsu viņa piemin sarežģītas situācijas, bet viņa nekad nepiemin iespēju atgriezties Krievijā.
- Ja pasaka vārdu Purvītis, daudziem raisās asociācijas ar ainavu. Vai varat pateikt asociāciju, kas raisās, pasakot vārdu Beļcova un Suta?
- Nezinu, vai varēšu noformulēt vienā vārdā. Beļcova ir izcila portretiste, manuprāt, viņas mākslā saistoša ir saikne ar Parīzes skolas māksliniekiem un tas, ka viņa ietekmi nepārņēma «pa tiešo», bet veidoja savu versiju. Vispār Parīzes skolas māksliniekus lielākoties atšķir īpatnējs skatījums uz lietām, arī pasaules skatījums, arī Beļcovai tas ir raksturīgi. Kaut gan viņa ir citādāka motīvos, izpildījumā, tehnikā, tomēr vienojošais moments tajā ir. 30. gados, kad daudzus latviešu māksliniekus franču māksla tik daudz vairs neinteresēja, viņa saikni saglabāja, viņa negāja kopējā tendencē, nesekoja visiem, viņai interese bija paliekoša arī padomju laikā. Ja runājam par vienu apzīmējumu - tas varētu būt portrets, intīms portrets, lirisks portrets. Raksturojot Sutu, es varbūt teiktu - tušas zīmējumi, viņa grafika ir izcila. Tomēr mākslā svarīgs ir viņa talanta universālums, ka viņš visās jomās ir atpazīstams - vai zīmē, vai glezno, vai apglezno porcelānu, vai taisa mēbeles, vai gobelēnu, var saprast, ka tas ir Sutas mākslas darbs, tātad - universālais. Savulaik Ojārs Ābols, Sutas skolnieks, raksturojot savu pedagogu, teica - dionīsiskā personība, un tiešām tāds viņš arī bija - nelabojams optimisms, aizrautīgs, pašapzinīgs. Izcils stāstītājs. Daudzi teikuši, ka Sutā miris izcils rakstnieks, bet, manuprāt, nevis miris, bet transformējies, jo savos gleznojumos, savos zīmējumos Suta palika izcils stāstītājs, jo jebkurš personāžs ir nevis vienkāršs tēls vai figūra, bet tipāžs ar savu stāstu.
- Vai Beļcovas un Sutas mazmeita Inga, kura šobrīd dzīvo Vācijā, arī ieradīsies Latvijā?
- Pagaidām man par to ziņu nav. Mazmeita Inga ar vīru un trim bērniem Vācijā dzīvo jau kopš 90. gadu sākuma. Cik man zināms, vecākajai meitai bija interese par mākslas vēsturi, dēla intereses saistās ar mūziku, bet jaunākā meita gājusi vecmāmiņas pēdās - dzīvi saistījusi ar baletu.
- Ar muzeju sakarus neuztur?
- Minimāli. Mēs mēģinājām, bet sarakste pārtrūka. It kā tagad sociālajos tīklos viņi redzami, seko muzeja aktivitātēm, priecājas par mums, bet nesaka, ka vēlas mūs apciemot. Pērn iznāca Sutas monogrāfija, un sociālajos tīklos viņi izteica aicinājumu atsūtīt kādu eksemplāru. Ieraudzīju, muzeja vārdā rakstīju, ka mēs varam eksemplāru nosūtīt, lai tikai pasaka adresi, bet...
- Teicāt, ka izstādē būs pārsteigumi pat labiem Sutas daiļrades pazinējiem. Varat atklāt vismaz kādu?
- Suta veidoja arī paviljona noformējumus dažādām starptautiskajām izstādēm, un pieļauju, ka vienam no tādiem paviljoniem viņš taisījis konstrukciju - sievietes figūra ar stirnu. Apmēram 160 centimetrus augsts kontūrzīmējums no metāla. Unikāls darbs. Es biju redzējusi tikai skices un pat nezināju, ka šī skice ir metāla konstrukcijai. Darbs atradās pie aktrises Benitas Ozoliņas, pie kuras Romans Suta dzīvoja 30. gadu beigās, kad atstāja ģimeni. Aktrises mantinieki šo figūru ir saglabājuši un, par laimi, piekrita šo darbu iedot arī izstādei. Tas ir pilnīgi unikāls priekšmets, pa visiem gadiem pat meita Tatjana neminēja, ka Sutam bijuši tādi darbi.
***
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva: «Romāns Suta bija izteikts ekstraverts, turklāt viņš bija no tā mākslinieku tipa, kas bija absolūti pārliecināts par savu ģenialitāti. Viņa dzīvesbiedre Aleksandra Beļcova bija pilnīgs pretmets - vienmēr šaubījās, vai tas, ko viņa dara, tiešām ir labi. Ir ziņas, ka 20. gadu sākumā, tikko atbraucot uz Latviju, viņa iznīcināja savus darbus, jo nebija ar tiem apmierināta. Viņa necentās būt priekšplānā, viņai nebija tādu ambīciju. Arī padomju laikā, kad viņa jau bija pensijas vecumā, viņa necentās būt pirmā ar pionieru atveidojumiem un Ļeņina portretiem, viņai tas nebija svarīgi. Visi, kas pazina Beļcovu, atzīmē tādu īpašu gara aristokrātismu, ka viņa bija ļoti augstas raudzes inteliģences piemērs. Savukārt Sutu viņa laikabiedri raksturo kā ļoti temperamentīgu un kaislīgu cilvēku, kurš aizrāvies ar daudz ko - sākot ar mākslu un beidzot ar šahu, hipodromu un azartspēlēm. Viņi bija divi pretmeti, varbūt tas ir viņu radošās apvienības veiksmes noslēpums. Viņam bija ambīcijas, viņa uz to skatījās mierīgi, varēja būt otrajā plānā un to pat nepārdzīvot.».