Augusta pēdējā nedēļas nogale nesa daudzveidīgas muzikālas atvadas no vasaras, 27. augusta vakarā Ērmaņu muižā Malienā klausoties komponista Andra Dzenīša autorkoncertu, bet 28. augustā Cēsu koncertzālē baudot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vasarnīcu, Vāgneru, Rahmaņinovu un Pulenka monodrāmu Cilvēka balss Andreja Žagara režijā.
Abi formas un satura ziņā radikāli atšķirīgie pasākumi atbilst Latvijas muzikālo norišu tendencēm - stilu, žanru un formātu demokrātiskai līdzāspastāvēšanai, ļaujot izvēli izdarīt klausītājiem. Un viņu, atbilstoši koncertvietas ietilpībai, pietiek gan kamermūzikai attālā Latvijas nostūrī, gan simfoniskam koncertam Vidzemē. Taisnības labad jāpiebilst, ka liela daļa publikas arī Cēsīs joprojām ir tā vai citādi ar galvaspilsētu saistīti regulārie koncertu apmeklētāji.
Komponista Uģa Prauliņa rezidence Ērmaņu muižā ir vieta, kur pulcēties mūziķiem, viņu draugiem un draudzēties gataviem klausītājiem, kas gatavi dalīties koncerta iespaidos, pakavējoties pat pie zupas šķīvja. Zaļa pļava, zili meži, muiža atjaunošanas procesā un Dzenīša trīs stīgu kvarteti kopā ar ciklu Vīriešu dziesmas - pilnmetrāžas laikmetīgās mūzikas autorkoncerts atklāja komponista meklētāja, mūsdienu romantiķa dabu. Tā izpaužas smalkā pašironijā, ko ar izpratni interpretēja Sinfonietta Rīga stīgu kvartets un baritons Armands Siliņš ar Aldi Liepiņu pie klavierēm. Stīgu kvarteti mudināja uz skaņu meditāciju un iekšēju vērojumu, savukārt Vīriešu dziesmas ļāva kā pasmieties, tā aizdomāties. Konceptuāli ar šo ciklu aktualizēts citāds dzimtes nošķīrums, īpaši izceļot ne tikai sieviešu (un sievietēm veltīto), bet arī vīriešu radošo daiļradi, kas vokālajā kamermūzikā ir retums.
Liekas, pēc Maskata Klavierkoncerta ar Ojāra Vācieša tekstiem Dzenīša cikls atver jaunu un ļoti spilgtu lappusi latviešu laikmetīgajā vokālajā kamermūzikā. Armands Siliņš tajā jūtas kā zivs ūdenī, brīvi spēlējoties ar skaņveides tehnikām, balss krāsām un tēlu raksturiem. Autora komentāri par katru skaņdarbu padarīja saskarsmi ar viņa mūziku vēl personiskāku - tas ir cilvēka faktors. Gastronomijas pasaulē tagad ir modē tā sauktie mājas jeb ģimeņu restorāni. Andra Dzenīša autorkoncerts apmēram 50 cilvēkiem Ērmaņu muižā atbilda šim formātam koncertu jomā - oriģināli, personiski, bet bez liekām ārišķībām. Pieļauju, ka ar laiku formāts varētu kļūt tikpat populārs kā, piemēram, dramatisko teātru kamerzāļu izrādes.
LNSO vasarnīcas piedāvājums atjaunotajā Cēsu koncertzālē svētdienas vakarā sākās romantisma zīmē, Andra Pogas muzikālajā vadībā izskanot Riharda Vāgnera Mīlas nāvei un Sergeja Rahmaņinova populārajai Rapsodijai par Paganīni tēmu Vestarda Šimkus interpretācijā. Romantisma mūzika LNSO, sevišķi stīgu grupās, ļauj izpausties visspilgtāk. 28. augustā koncerta starpbrīdī tika prezentēts arī jaunais orķestra CD Bells ar Rahmaņinova mūziku. Tajā līdzās šai rapsodijai ieskaņota kantāte Zvani. Lai arī mūzikas ierakstu pasaule šobrīd stipri šūpojas, orķestra diskogrāfijā šis albums ir pieteikums jaunā kvalitātē un nozīmīgs ilggadējas meistarības dokumentējums vēsturei romantisma repertuārā. Akustiski Cēsu koncertzāle Vāgnera opusam orķestrī piešķīra mazliet dūmakainu skanējumu, kas plūdināja arī klavieru skaņu kā rapsodijā, tā Šimkus izvēlētajā Šopēna 1. noktirnē, kas izskanēja piedevās. Toties pēc skatuves pārbūves starpbrīdī monooperas Cilvēka balss iestudējumam, kuras rezultātā orķestris, kā jau operā, atradās orķestra bedrē, skaņas kvalitāte uzlabojās.
Cilvēka balss ir opera soprāna balsij un orķestrim, kuras libretu sarakstījies Žans Kokto. Tas ir sievietes monologs, faktiski saruna pa telefonu, kur, iespējams, sarunu partneris ir iedomāts. Tikai dziedātājas varā ir pārliecināt klausītājus, ka sarunā patiešām piedalās arī varones bijušais mīļotais, kuru rīt gaida kāzas ar citu sievieti, kamēr salauztās sirds īpašnieci - atkārtots mēģinājums šķirties no šīs pasaules. Monoizrādēs vairāk nekā cita tipa operās svarīgs ir cilvēka faktors. Cēsīs Viņas lomu atveidoja franču operdziedātāja Karena Vūra, kuras balss un aktiermeistarība monodrāmā pelnījusi lielāku uzmanību nekā visumā interesantais fakts, ka pēc izglītības viņa ir fiziķe ar maģistra diplomu. Dziedātājas liriskais spinto soprāns ir tembrāli krāsains, visos reģistros skanīgs un pakļāvīgs Pulenka partitūrām raksturīgajiem lēcieniem pa dažādām tesitūrām. Cilvēka balss ir tekstā balstīts opuss, tādēļ ne mazāk svarīga ir artikulācija, intonācijas un citas skaņveides nianses, kas, protams, māksliniecei dziedot dzimtajā valodā, skan dabiski, liekot sajūsmināties par franču valodas melodiskumu. Tā piemēram, angļu tulkojums maina operas raksturu, tāpēc, lai to saglabātu, arī tajā labskanības dēļ parasti tiek atstātas tādas replikas kā oui (jā) un mon cherie... (mīļais). Karenai Vūrai piemīt dabisks skatuviskums un harismātiska individualitāte. Tie izceļ atveidoto varoni, bet nepārkāpj trauslo intimitātes robežu, kas tik būtiska šai monodrāmai. Klausītājiem, īpaši tiem, kas šo operu skatījās pirmoreiz, droši vien ļoti palīdzēja titri latviešu valodā, ļaujot uztvert visas satura nianses, kuras citādi būtu paslīdējušas garām visai tradicionāli veidotajā Andreja Žagara iestudējumā ar gultu skatuves centrā, telefonu pie tās un visai ilustratīvām videoprojekcijām. Tajās citādi statiskajā mizanscēnā atkarībā no teksta psiholoģiskā klimata savilkās vai izklīda dažādas intensitātes negaisa mākoņi.
Ja nācies šo operu skatīties vairākkārt, neizbēgami gribas pievērst lielāku uzmanību iestudējumam nekā jau zināmajam operas saturam, kas, protams, ir psiholoģiski spēcīgs materiāls un parasti auditoriju (arī Cēsīs, spriežot pēc ovācijām) uzrunā. Tomēr, sēžot koncertzālē, visu laiku uzmācās jautājums, kāpēc, par spīti muzikālajām kvalitātēm, iestudējums garlaiko un kāpēc varones drāma, kas tekstā ir pārliecinoša, uz skatuves tomēr šķiet pārāk dekoratīva, tāpat kā viņas nevainojamais vecrozā atlasa peņuārs. Cietējas neirotiskums žestos un ķermeņa valodā likās pārāk estetizēts, lai tam noticētu, monodrāmas varone atainota kā Džūlijas Lambertes tipa aktrise, kas spēlē savas sāpes iedomātam skatītājam, pati par to tīksminoties. Ja režisors darbā pie Viņas tēla izmantojis sev ierasto Staņislavska sistēmu, liekot Karenai Vūrai galveno varoni atrast sevī, tad, iespējams, tas nav īstais kontrapunkts, kas pietiekami intensificētu tēla pašdestruktīvo raksturu. Andreja Žagara versijā Viņa nav pašdestruktīva neirotiķe kā Kokto libretā, drīzāk vienkārši mazliet nelaimīga sieviete, kas pieklājīgi atvainojas par neizdevušos pirmo pašnāvības mēģinājumu un kā cītīga skolniece apsola kļūdu izlabot. Taču efemēro mākslu uztverē visu izšķir cilvēka faktors - katra skatītāja un klausītāja gaidas, pieredze un arī noskaņojums konkrētajā brīdī, tāpēc nevar paģērēt kādu vienīgo pareizo reakciju vai sajūtu skatītāju zālē. Nekad jau nevar zināt, kas kuram trāpīs tieši sirdī.