Jānis Krēsliņš: mantojums un mīklas

Pirms 150 gadiem dzimušie Rainis un Aspazija šogad ar sparu augšāmcelti un apcerēti daudzās radoša gara dimensijās, arī aiz Latvijas robežām. Tā kā garāmejot kāds ieminējies, ka tikpat apaļa jubileja šogad arī Jēkabam Janševskim, kultūrvēsturisku darbu autoram un Latvijas likteņgaitām tuvam cilvēkam.

Jubilejas gads

Tajā pašā 1865. gadā Ziemeļvidzemē, Alsviķu pagasta Kušku mājās, piedzimis Jānis Krēsliņš, kura vārds, visticamāk, vairāk zināms vien pētnieku, muzejnieku un novadnieku vidū. Šo rindu autora sākotnējā apjausma par viņa atstāto mantojumu datējama ar 2011. gada augusta nogali, kad Alūksnē notika LZA, Rīgas augstskolas RPIVA un novada pašvaldības rīkota konference Alūksnes novada kultūrvēstures jautājumi. Tajā par J. Krēsliņu tika nolasīti divi referāti, viņa darbības izvērtējumam pieslēdzoties arī Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijai Guntas Tučas, Ivetas Makijanskas un Lindas Safranovičas personā.

Tagad kā vainagojums ij konferencei Alūksnē, ij dažu pētnieču pacietīgam darbam arhīvos «līdz nemaņai», ij apgāda Neputns spējai savilkt kopā intelektuālos un finanšu resursus klajā nākusi bieza un ilustrācijām bagāta grāmata Jānis Krēsliņš – latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs. Tās atvēršana likumsakarīgi notika Nacionālās vēstures muzeja (LNVM) pašreizējās izstāžu telpās Brīvības bulvārī 32. Kā vēl viens cieņas apliecinājums J. Krēsliņam viņa jubilejas gadā turpat skatāma kompakta izstāde ar bijušā vidzemnieka fotogrāfijām, zīmējumiem, kartēm, citām laikmeta liecībām.

Laika distance līdz mūsu tautas kultūras tābrīža fiksējumiem – vidēji 120 gadi. Tālab un tūlīt arī pirmais lielais jautājums: cik mums visiem šodien no svara vērtības, kas pavisam īsi definējamas kā zudusī Latvija? Runa, protams, nav tikai par tā nosaukto interneta portālu, par ko ne miņas nevarēja būt mazajam Krēsliņu Jānim, mācoties Malienas novada «lielākajā un lepnākajā skolā» (Matīss Kaudzīte). Toties tur viņš bez citām zinībām bija apguvis arī prasmi uzrunāt cilvēkus tā, lai tautas gudrības un garamantas saglabātu visām nākamajām paaudzēm.

Līdz Deglava Rīgai un Māmuļai

Kā daudzus 19. gadsimta latvju censoņus, arī rentnieka ģimenes atvasi Jāni tālākais ceļš aizveda uz Rīgu, uz vienu no cara Krievijas jaudīgākajiem industrijas un pilsētbūves centriem. Te visriņķī vajadzīgi krāsotāji, pārdevēji, zīmētāji, ekspeditori, citu amatu pratēji. Zīmīgi, ka Jānis Krēsliņš, turpinot mācības pie krāsotāju meistara, zeļļa diplomu saņēmis reizē ar Jani Rozentālu (1885). Kā atgādinājums par tālaika Rīgu līdz mūsdienām saglabājusies Krāsotāju iela, lappuses par sabiedriski rosīgo Daugaviešu pulciņu Augusta Deglava romānā Rīga. Tik daudzus savus laikabiedrus tieši vai netieši (arī Aspaziju ķerties pie drāmas Vaidelote) ar savu veikumu vēlāk ietekmējis pats Jānis Krēsliņš.

Kā aprāda viņa brāļa Georga Krēsliņa mazmazmeita alūksniete G. Tuča, viena no jaunās grāmatas līdzautorēm, tolaik pieprasītajam mālera amatam varēja būt noteikta nozīme J. Krēsliņa tālāko interešu ievirzē. Sākot ar izpratni par koka būvju funkcionalitāti un detaļas māksliniecisko vērtību, lai vēlāk taptu dzīvojamo un saimniecības ēku zīmējumi, kuri tagad reproducēti akadēmiski sakārtotā iespieddarbā.

Liekam pagaidām malā J. Rozentāla, Jāņa Pliekšāna, A. Deglava un citu slavenu vīru laikabiedra pārējās aktivitātes (Teikas iz Malienas, priekšlasījumi, raksti Dienas Lapai u.c.), lai pievērstos viņa atstātajam mantojumam, kas radīts vien pāris gados. Runa ir par mērķtiecīgu priekšdarbu cēlienu pirms kārtējā Viskrievijas arheoloģijas kongresa un lielās etnogrāfiskās izstādes 1896. gadā Rīgā, kad priekšplānā iznāk Rīgas Latviešu biedrība (RLB), tās 1868. gadā dibinātā Zinību (sākotnēji – Zinātnības) komisija. Tās uzdevumā ekspedīcijās kā zīmētājs un fotogrāfs dodas arī Jānis Krēsliņš.

Varētu gari spriedelēt par to, ko likt pretim tolaik valdošajai vācu kultūrai un kā pretoties rusifikācijas garam. Sanita Stinkule savā apcerē Jāņa Krēsliņa zīmējumi – avots latviešu tradicionālās kultūras izpētē grāmatas ievadā iezīmē krietni plašāku kontekstu. Neba latvieši vienīgie domāja par savu patību, par nacionālajām krāsām un vērtībām. «19. gadsimta otrajā pusē etnogrāfija, kas tolaik ietvēra gan vēsturi, gan filoloģiju, gan fizisko antropoloģiju, visā Eiropā bija kļuvusi par savdabīgu tautu pašapliecināšanās veidu,» raksta S. Stinkule.

Visas 297 Jāņa Krēsliņa uzņemtās fotogrāfijas un viņa 79 zīmējumi, akvareļi un eļļas gleznojumi, kas glabājas LNVM krājumā, tapuši 1894. un 1895. gadā.

Ceļā uz latviešu nāciju

No tekstiem grāmatā var izlobīt, ka sākotnēji arī RLB Zinību komisijas runasvīriem nav bijusi gluži skaidra vīzija, kā vācamas un kārtojamas tautas garamantas. Var vēlreiz pasmīkņāt par letiņu kašķīgumu, bet vēsturei svarīgāks katrs sausais atlikums. Pavisam tolaik notika 11 ekspedīcijas uz visiem vēl neesošās Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Etnogrāfisko un folkloras materiālu vākšanu jau pirms tam bija atbalstījusi Dienas Lapa – gan ar sludinājumiem, gan tematiskiem pielikumiem. Topot nācijai, vilkme darbojās.

J. Krēsliņš bija devies četrās ekspedīcijās, turklāt trīs reizes vienatnē. Var apbrīnot viņa izvēlēto ģeogrāfiju – Vidzeme līdz igauņu robežai, Kurzeme līdz latviešu apdzīvotajai Palangas apkārtnei. Vēlreiz Kurzeme 1895. gada Lieldienās, visbeidzot Latgale, Vidzemes austrumi, plus Piebalga, Mālpils, ietverot arī viņa dzimto Alūksnes pusi. Tas viss paturams vērā, aplūkojot grāmatā reproducētos J. Krēsliņa ēku kopskatus, novadu tradicionālos apģērbos zīmētos ļaudis un fotoobjektīvā tvertos tipāžus. Sejas, rotaslietas, frizūras, paskopas rokrakstu rindas. Katra acs uztvers ko cita nepamanītu.

Tā ir kā daļiņa no zudušās Latvijas, kuras atspulgs novadu griezumā iekapsulēts Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja sētās Juglas ezera krastos. Apjomīgā grāmata par Jāni Krēsliņu ar tekstu tulkojumiem angļu valodā no šāda skatpunkta – īpaša pievienotā vērtība. To apstiprina autoritātes, kam šādos pētījumos gan garumgara pieredze, gan vispāratzīti nopelni.

Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis Jāni Krēsliņu ierindo blakus Johanam Rūdolfam Šturnam (1633–1662) un Kristofam Johanam Brocem (1742–1823). Viens šveicietis, otrs vācietis. Abi atstājuši savas pēdas latviešu kultūrvēsturē. RLB 19. gadsimta nogalē rīkoto ekspedīciju dalībniekiem bijis uzdevums parādīt mājokļu tipus un ļaužu apģērbus to evolūcijā laikmetu gaitā. Tāpēc blakus J. Krēsliņa oriģinālzīmējumiem grāmatā ieraugām arī viņa stilizācijas, kam pirmavots K. J. Broces atstāto zīmējumu klāsts.

Ko nepastāsta raduraksti

Jāņa Krēsliņa fotogrāfiju galerijā ieraugām grupu portretus, meitenes un precētas sievas, zvejniekus un mežsargus, no latvju zemes novadiem atvestus melnbaltus uzņēmumus. Ir pavisam konkrētas norādes, piemēram, skolotājs Krūmkalns Nīcā (1894) vai Jaunlaicenes baznīcas zvanītājs Gusts Vilciņš. Un tādu nav mazums. Taču rindu rindām – nezināmas sievietes, nezināma vīrieša, nezināma pāra portreti.

Avīzes raksts nav katalogs, kur viss saliekams pa plauktiņiem un paragrāfiem. Fotoattēliem veltītā raksta autore docente Inta Pujāte Jāņa Krēsliņa sniegumu fotogrāfijā salīdzina ar francūža Eižena Atžē veikumu, kurš bija radījis brīnišķīgus Parīzes un tās apkārtnes skatus, kā arī ainas ar dažādu profesiju pārstāvjiem. Ne obligāti liela meistara roka, bet godprātīgs un pacietīgs darbs, iemūžinot savus līdzgaitniekus.

Tas, ko S. Stinkule min kā J. Krēsliņa zīmējumu trūkumu – skopās anotācijas –, acīmredzami attiecināms arī uz viņa fotogrāfijām. Teiksim, pie Jura Peniķa portreta Ķoņinu brīvciemā (1895) minēts gan auguma garums ar izplestām rokām un plecu platums, gan krūšu apmērs un kāju garums, gan ģīmja garums un brūni mati (fiziskā antropoloģija!). Nenoliedzami svarīga lieta, kā spriež S. Cimermanis, pētot etniski jaukto ļaužu tipus pierobežas pagastos. Taču no nākamo paaudžu viedokļa tikpat svarīgi būtu katra portretētā cilvēka dzimtas raksti, kārtas piederība, skolas laiks u.tml. Vai ar līdzīgiem nezināmajiem nesaduramies mūsdienās, kad muzejā vai citā krātuvē tāpat nonāk skopi anotēti fotoattēli!

Atgriežoties pie paša J. Krēsliņa dzīvesstāsta, paliek vairāki pagaidām neatbildēti jautājumi.

Zināms, ka Jānis Krēsliņš ar ģimeni – sievu Kristīni un diviem dēliem – 1898. gadā pārcēlies uz Vladikaukāzu. Viņa māsasmeitas Alises Puzules atmiņas pierakstījis vēstītājas dēls, pazīstamais kinokritiķis Vents Kainaizis. Kā dokuments grāmatā figurē Jāņa brāļa Georga foto, kas tapis 1897. gadā Pjatigorskā.

Pa vidu bijis 1905. gads, Dagestāna, dzīve šurpu turpu, pārcelšanās uz Pēterpili, kas tad jau kļuvusi par Ļeņingradu. Teju lappuses garumā G. Tuča uzskaita pirmavotus, kuros gadu gaitā ielūkojusies, veidojot J. Krēsliņa biogrāfiju. Tomēr līdz grāmatas izdošanas brīdim nezināms palicis šī tautas garamantu izzinātāja miršanas gads. Tāpat nav dokumentāla apstiprinājuma pieņēmumam, ka J. Krēsliņš vēlreiz būtu atgriezies Latvijā. Pētniece sagatavojusi arī Krēsliņu dzimtas ciltskoku, kas diemžēl aplūkojamā grāmatā nav iekļauts.

Tas nemazina Jānim Krēsliņam veltītā izdevuma kopvērtību, nododot tālāk LNVM krājuma bagātības un skaidrojot latviešu kultūras mantojumu jaunlaiku prizmā.