KULTŪRA: Monstri un to klasifikācija

 
Šausmu literatūras klasiķi un viņu drūmie personāži beidzot tikuši klasificēti un sakārtoti Bārbalas Simsones jaunajā pētījumā, kas, lai gan stingri literatūrzinātnisks, uzrakstīts tā, ka to lasīt interesanti būs jebkuram šī žanra cienītājam ©F64

Pagājušajā nedēļā pie lasītājiem nonācis Bārbalas Simsones pētījums Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē.

Pieļauju, ka doties uz Zvaigznes ABC grāmatnīcām šīs monogrāfijas meklējumos būtu vērts ne tikai uz ceturtā vāka piesauktajiem humanitāro zinātņu studentiem, par kuru pirktspēju varētu arī pašaubīties, tāpēc darbam vajadzētu steigšus nonākt bibliotēkās. Iesaku pamēģināt šo pētījumu arī daudzajiem šausmu literatūras cienītājiem Latvijā, kuri lasa un reizēm paši sev uzdod jautājumu – es saprotu, ka rakstnieks man stāsta vistīrāko pasaku, bet kāpēc mani tā tik ļoti aizrauj? Iespējams, ka šajā darbā jūs atradīsiet dažas sev noderīgas atbildes.

Pētniekam, kas vēlas pievērsties šausmu žanram, parasti draud divas briesmas – pirmās, ka viņu uzskatīs par nedaudz jukušu. Īpaši jau snobiskajā Latvijā, kur tik daudzi fano par šī žanra grāmatām un teju vai katru vakaru skatās attiecīgās filmas, tomēr vienlaikus izturas pret visu to kā pret kaut ko nenopietnu vai otršķirīgu. Beidziet! Kvalitatīva šausmu literatūra nav nekādas B kategorijas filmas. Tā ir ļoti nopietna lieta, jo spēj pakļaut lasītāju savā varā un dziļi to ietekmēt, kas ne vienmēr izdodas citu žanru daiļdarbiem. Kas ir tie mehānismi, kuri spēj tik ļoti piesaistīt, ievilkt? Tas nudien ir pētījumu vērts fenomens.

Otrās briesmas uzglūn šausmu žanra okeāniskajos plašumos. Lai gan pieņemts uzskatīt to par samērā jaunu parādību kultūrā, atsaucoties uz Šelliju, Stīvensonu un Stokeru, taisnības labad būtu jārunā par neskaitāmiem mazāk veiksmīgiem viņu priekšgājējiem un līdziniekiem dažādu Eiropas tautu literatūrā, kurus šodien neviens pat neatceras viņu dzimtenē. Baidos, ka viņu izrādītos desmitiem, kā Serbijā, tā Krievijā pirms Drakulas un Frankenšteina. Tomēr, godprātīgi aplūkojot visus, darba apjoms uzblīstu līdz vismaz trīs Konversācijas vārdnīcu izmēram. Ja vēl, lai visi svētie stāv klāt, pētnieks pieķertos pie šausmu žanra pārbagātajām saknēm folkloras materiālos, dažādu reliģiju svētajos rakstos, eposos un citos seno laiku tekstos, tad situācija kļūtu vēl nepārskatāma un darbs vēl neuzrakstāmāks.

Bārbala Simsone šajā ziņā ļoti pragmatiski izvēlas pareizos pieturpunktus, vēstot par svarīgāko. Pēc neliela teorētiska ievada par bailēm, nepretendējot uz šī jēdziena analīzi no medicīniskā viedokļa, kas jau atkal būtu specifiska pasaule ar savu terminoloģiju, viņa ķeras klāt šausmu žanra spilgtākajiem zīmoliem – pieminētās trijotnes radītajiem kanoniskajiem darbiem. Tie monogrāfijā ne bez pamata nodēvēti par kultūrzīmēm. Protams, ka nozīmīga vieta tālākajā pētījumā atvēlēta kulta figūrai Edgaram Alanam Po, ieskicējot to, ka viņa ģēnija ietekme ievērojami pārsniedz šausmu žanra robežas.

Atspērusies uz šiem četriem vaļiem, autore dodas dziļumā, virzoties uz mūsdienām. Tiem, kas jūsmo par Stīvenu Kingu, Dīnu Kuncu, Airu Levinu vai Sergeju Lukjaņenko, patiks lasīt arī šo vienkāršā valodā uzrakstīto pētījumu, kas saliek pa plauktiņiem ne tikai neskaitāmos monstrus, bet arī ieskicē, kāds ir jau rakstā minēto, tāpat arī virknes citu monogrāfijā aplūkoto, bet rakstā nepieminēto autoru jaunpienesums šausmu žanra attīstībā. Arī attiecīgo filmu cienītājiem ir vērts ieskatīties grāmatā. Tā būs iespēja uzzināt, ka vēl ilgi pirms jūsu iecienītajiem kino darbiem pastāvējis to pirmavots – iespējams, par filmām pat krietni aizraujošāki teksti. Spriedīsim loģiski! Ja jau nespējat atrauties no kino skatīšanās, kur jūsu labsajūtai kalpo visi iespējamie vizuālie un skaņu efekti, tad kāda gan enerģija valda šī žanra grāmatās, ja tās spēj magnetizēt lasītāju ar necilu, melnu burtiņu palīdzību. Varbūt ir vērts pamēģināt un pievērsties vecmodīgajai lasīšanai? Jo vairāk tāpēc, ka filmas parasti nebūt neparāda visu, kas ir tekstos.

Pētījumā ir labi jūtams tas, ka Bārbala Simsone profesionāli pārzina materiālu un labi izliek sev nepieciešamo faktu pasjansu. Viņa veikli un bez pārspīlējuma atsaucas uz darbiem, kurus vismaz vienu lielu daļu visticamāk lasījusi pilnā versijā un oriģinālvalodā, nevis meklējusi reizumis apšaubāmos latviešu tulkojumos. Savukārt daļa no monogrāfijā pieminētajiem romāniem un stāstiem, manuprāt, latviski nav izdoti vispār. Arī pievēršanās Bībelei kā šausmu literatūras avotam ir apsveicama un jau sen bija vajadzīga, jo ļauj uz šo tekstu apkopojumu paraudzīties no cita skatu punkta. Te gan šķiet, ka pētniece, būdama kristīgo vērtību piekritēja, pret Svēto rakstu izmantojumu izturējusies ar milzu pietāti, kaut dažkārt veidi, kā tie tiek izmantoti, ir krietni diskutabli.

Īpaši uzteicams tas, ka autore šausmu literatūras zīmolu kontekstā aplūko arī latviešu rakstnieku veikumu. Tam veltīta pētījuma beigu daļa. Arī te ļoti racionāli un izsvērti aptverts būtiskākais. Protams, būtu varēts izķidāt neskaitāmās dekadentu laika publikācijas presē un žurnālos, kur mudžēja no staigājošiem miroņiem, vampīriem un citām grabošām sodībām, tomēr ir jābūt krietni vien lielākam patriotam nekā Latvijas hokeja faniem, lai visas šīs divdesmitā gadsimta radošo meklējumu blaknes latviešu rakstniecībā uzdrošinātos nosaukt par literatūru. Labi, ka tas nav izdarīts, jo vienubrīd atmodas gaisotnē daļa šo tekstu tika uztverti par tīru mantu, kaut ir absolūti nebaudāmi. Tāpat, kā runājot par šausmu žanru pasaulē, Bārbala Simsone īsi aplūko nozīmīgākos tā meistarus Latvijā. (Apzināti viņus te nepieminēšu, jo tā vien šķiet, ka vienam otram lasītājam šī nodaļa varētu būt arī pārsteigums un mudinājums meklēt pētījumā pieminētos darbus.) Nav tiesa, ka mūsu rakstniekus nevajagot un nedrīkstot salīdzināt. Tas ir jādara tieši tā, kā to paveikusi Bārbala Simsone – pasaules literatūras kontekstā, jo vienīgi tā var saprast – kas mēs esam un kur atrodamies.

Monstri un metaforas šķita simpātiski arī ar to, ka te nejūt augstprātību pret zemo žanru, kas nereti caurauž literatūras pētnieku izteikumus par attiecīgo literatūru. Šausmu literatūra ir miljardu vērtas industrijas pamats, balsts un uzturētāja. Un tas ir nopietni! Miljoniem cilvēku visā pasaulē ar saviem maciņiem balso par šīm grāmatām, un to kvalitāte ir kā jau visur – no virsotnēm līdz ielejām. Tāpēc ir tikai dabiski, ja kāds saliek tajās sastopamos monstrus pa plauktiņiem un secina, kāda ir to vieta un kāds ir tā vai cita autora pienesums. Manuprāt, šāda pieeja ir daudz produktīvāka nekā indīgās replikas par ārzemju rakstnieku aprobežotību vai slikto valodu, īpaši jau gadījumos, kad dzēlīgo izteikumu autori paši nav spējuši radīt neko, kas varētu interesēt daudzskaitlīgu lasītāju auditoriju. Ceru, ka Bārbalas Simsones monogrāfija būs rosinoša arī literatūras skolotājiem, jo tā paver iespējas runāt par grāmatām, kas spētu ievilkt lasīšanas procesā, ja vien pedagogi pārlieku neaizrautos ar ciku cakām izcakoto klasiku – Mērijas Šellijas Frankenšteinu vai diezgan stūraino Brema Stokera Drakulu. Ņemiet vērā, ka Monstros un metaforās autore vienkārši un skaidri pastāstījusi arī to, kādas jaunas vēsmas ienesusi populārā Krēslas sērija, bet Krēslas sēriju lasīja pat tie, kas nelasa vispār. Jau sen bija laiks to kādam izdarīt!