Vijolnieces Kristīnes Balanas trakie Napoleona plāni
«Šis būs mans pirmais koncerts Rīgā pēc sešu gadu pārtraukuma, kopš es, būdama vēl dārziņskolas audzēkne, aizbraucu studēt uz Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju,» saka jaunā vijolniece Kristīne Balanas (24). Sestdien, 8. novembrī, viņa kopā ar diriģentu Normundu Šnē un orķestri Sinfonietta Rīga aicina uz koncertu Lielajā ģildē. Programmā: Lindas Leimanes Kamersimfonija Guesstimations (pirmatskaņojums), Franča Šrekera Kamersimfonija un Sergeja Prokofjeva Otrais vijoļkoncerts sol minorā op. 63.
«Prokofjevs ir man ļoti tuvs komponists, un šis darbs man ļoti patīk – tas ir ļoti krāšņs un dažāds,» stāsta jaunā vijolniece. Viņas profesionālie ceļi jau ir krustojušies ar Sinfonietta Rīga pirms pāris gadiem, un ideja par sadarbības atkārtošanu, virmojusi jau kādu laiku, līdz nu laimīgā kārtā izdevies to arī īstenot. «Es ļoti gribēju spēlēt Latvijā. Protams, būtu priecīga spēlēt arī kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri, bet tikpat apmierināta esmu par iespēju uzstāties kopā ar Sinfonietta Rīga, kurā spēlē arī mani draugi un skolasbiedri,» saka Kristīne Balanas. Jaunā mūziķe šobrīd jau ir pabeigusi gan bakalaura, gan maģistrantūras studijas Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, šī gada sākumā piedzīvojusi debiju prestižajā Londonas Barbican centrā.
Mazliet iestrēgusi uz nenoteiktu laiku – tā Kristīne raksturo savu pašreizējo statusu Londonā. Attaisnojošais iemesls ir brāļa Roberta (19), kurš spēlē vijoli un māsas Margaritas (21), kura vienīgā no ģimenes spēlē čellu, studijas tajā pašā Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, kur abi studē bakalauru 2. kursā. Šajā pilsētā viņu notur arī draugs Samī, kurš šobrīd tajā pašā akadēmijā studē sitaminstrumentu nodaļā. «Bez ģimenes šajā pilsēta mani nekas netur. Iespējams, ka es atgriezīšos Latvijā, iespējams, ka brauksim uz drauga dzimteni Somiju.»
«Londonā patiešām ir ļoti daudz iespēju, jo īpaši profesionālam mūziķim, bet es negribu tur dzīvot pārāk ilgi, jo straujā dzīve mani nogurdina, man gribas kaut ko mierīgāku,» saka jaunā māksliniece un atzīst, ka pēdējā laikā īpaši daudz domājot par to, ka vajadzētu mainīt vidi, lai būtu tuvāk pie dabas. «Es šurp atbraucu tikai mācību dēļ, Londonā mani nekas īpaši netur. Turklāt šobrīd man ir koncerti arī citviet Eiropā, es mierīgi varētu dzīvot citviet,» saka vijolniece.
Viņas ceļš uz Londonu «nebija vienkāršs, bet – veiksmīgas sagadīšanās rezultāts». 17 gadu vecumā uzzinājusi par profesora Ģerģa Pauka meistarklasēm, aizsūtījusi ierakstus, un meistars uzaicinājis viņu piedalīties meistarklasēs, un to noslēgumā pajautājis, vai Kristīne gribētu būt viņa skolniece, lai gan uz viņa klasēm parasti ir gadiem ilga rinda. «Izklausās vienkārši, bet profesors ir ļoti izvēlīgs, un šāds žests man bija liela pagodinājums.» Lai gan jauniete saņēmusi stipendiju, tās nav bijis gana, lai nosegtu visas ar dzīvošanu saistītās izmaksas, tāpēc studiju laikos, tieši tāpat kā mācību laikā Rīgā, viņa spēlējusi uz ielām. «Vecrīgā es spēlēju jau no 10 gadu vecuma. Tāda doma radās pēc kāda konkursa Lietuvā, kurā es netiku tālāk, tāpēc bija brīvs laiks, un abas ar mammu spēlēšanu uz ielas izmēģinājām gluži kā joku. Cilvēkiem patika, man radās azarts, jo man beidzot bija klausītāji, un tā tas turpinājās, bet tieši tā es sapelnīju naudu, lai vispār varētu doties uz konkursiem Eiropā un arī uz jau pieminēto meistarklasi Londonā,» stāsta Kristīne Balanas. «Spēlēt uz ielas – man tas nav apvainojums. Es uzskatu, ka patiesībā gan koncertzālē, gan uz ielas ir vieni un tie paši cilvēki. Uz ielas pat ir grūtāk pievērst klausītāju uzmanību, tur tiešām jāmēģina kaut kas pateikt vai aizkustināt cilvēkus, lai viņi apstātos, bet koncertzālē visi vienalga sēdēs un klausīsies pat tad, ja nepatiks un gribēs iet prom.» Šodien Kristīne saka lielu paldies saviem vecākiem, kas, būdami nemūziķi, toreiz uzticējušies meitas «trakajiem Napoleona plāniem». «Iespējams, neiebilda man arī tāpēc, ka esmu diezgan spītīga un vienmēr gribu panākt savu.»
Šobrīd Bekingemas universitātes rezidējošā māksliniece Kristīne Balanas ir pārliecināta, ka jaunam mūziķim ieeja lielajā mūzikas pasaulē nereti ir atkarīga gan no sakariem, gan no veiksmes, tomēr pirmajā vietā viņa liek neatlaidību un individualitāti. «Jāatrod sevī tas, kas nav citos māksliniekos,» uzskata jaunā vijolniece.