2.lapa
Pārāk gaišais un pārāk garais Latīņamerikā
Tikko pārbraukuši ASV robežu iepazinām karstasinīgās Latīņamerikas valstis. Cilvēkus, kuri svin dzīvi! Kuri līksmo košos karnevālos un uzvelk jaku trīsdesmit grādu svelmē. Ak, šī krāsainā pasaule! Latīņamerikā tikām saukti par “Gringo” jeb “ārzemniekiem, kas visdrīzāk pieskaitāmi pie amerikāņiem”. Bet kaut nedaudz spāņu valodas, lai pateiktu, ka esam no Eiropas, atvēra daudzas durvis. Ja ceļotājs no ASV ne visiem ir draugs, tad eiropietis tomēr tāds varētu būt. Daudzus “baltos” stopētājus gan savā ceļā nesatikām un varbūt tas bija iemesls, kāpēc mēs vietējiem likāmies tik interesanti - “balts”, neaizsargāts un vēl stopē. Vienmēr tikām apbrīnoti par savu garo augumu (lai gan te nepavisam ar to neizceļamies), par gaišo ādas krāsu un acīm. Un izbrīnījām arī ar savu “dīvaino” ieradumu novilkt apavus, pirms iešanas istabā.
Brālis gruzīniem un armēņiem
Gruzijā atlika vien minēt, ka esam īstie Latvijas latvieši un uzreiz dzirdējām saucienus: “Pribaltika!!! Gostjam budesh!” Latvietis gan Gruzijā, gan Armēnijā no seniem laikiem tiek cienīts. Kā mums tika stāstīts - zelta rokas, kas mācējušas uzcelt apbrīnojamas ēkas, salabot nesalabojamo un padalīties ar neredzētiem rīkiem un tehnikām, piederēja latvietim. Bet gruzīnu un armēņu viesmīlība ir neaprakstāma! Kā viesis tūliņ tiec sēdināts pie galda, apkārt sasaukti radi un kaimiņi, pat vēlā naktī sieva uzcelta no miega, lai taptu gardākie ēdieni un, protams, galdā likts vīns, pie katras kā glāzes saukts tosts. Šādos piedzīvojumos var ievirpuļot vienmēr aprunājoties ar vietējiem vai arī stopējot. Pēc kāda laiciņa gan no tādas ciemošanās jāatpūšas.
