Pirms trim mēnešiem mēs – divi jaunieši Laine un Arturs – atgriezāmies no sava septiņpadsmit mēnešu ilgā ceļojuma apkārt pasaulei ar autostopiem. Tas, ko ieguvām, tas, ko redzējām un izjutām, ir mūsu lielākā bagātība, ko nespēs atņemt ne aukstākās ziemas salnas, ne aukstākie vārdi. Mēs to izdarījām – mēs apceļojām pasauli! Un bijām tik tuvu patiesībai, cik vien iespējams, jo ceļojām ar stopiem, dzīvojām kopā ar vietējiem un izzinājām sevi situācijās, kuras pieredzēt ikdienišķos apstākļos nav iespējams. Un nu esam atgriezušies mājās – Latvijā. Un atkal jūtamies kā lielā ģimenē, kur visi runā vienā mēlē un katrs stūrītis ir pazīstams.
Ļoti liela priekšrocība bija ceļot mums - kā latviešiem, jo pasaulē par Latviju nebūt nav tik daudz iespaidu, nav ne stereotipu, ne kādu politisku nesaskaņu. Tāpēc vēlējāmies parādīt, kā tad mūs redzēja pasaule.
Cilvēks no neparastās Eiropas daļas amerikāņiem
Kad stopējām ASV, bieži vien nācās “braucamo” sarunāt, nevis “klasiski” rādīt zīmi, paceltu īkšķi un smaidīt. Šoferīši, dzirdot mūsu akcentu, ātri vien saprata, ka neesam vietējie un tieši tas bija iemesls, kāpēc saņēmām palīdzību. Jo, kā paši vietējie saka, viņu tautieši esot pārāk aizdomīgi, bet ārzemniekam, ceļotājam, palīdzēt vajag. Latvija un latvieši nebija zināmi nevienam no mūsu mēnesi ilgajā ceļā sastaptajiem amerikāņiem. Esam Eiropas ziemeļu daļa, tuvu Krievijai. Un “tiešām tik maziņa valstiņa? Paši ar savu valodu?”
Publicitātes foto
