3.lapa
Astoņi Aināra Šlesera sapņi
Manuprāt, iespaidīgākais objekts, kas būtu jāredz, ir Sjameņas osta. Tikai atšķirībā no citiem ostu milzeņiem Sjameņas osta nav sakoncentrēta kādā nelielā teritorijā. Osta ir izvietota vairākus desmitus kilometru gar piekrasti ar piestātnēm, iekraušanas un izkraušanas iekārtām, pievedceļiem, noliktavām un loģistikas uzņēmumiem. 2014. gadā Sjameņas ostas pārkraušanas apjoms bija 8,6 miljoni standarta konteineru.
Ja atceramies Aināra Šlesera sapni par Rīgas ostu, kas pārkrautu miljonu konteineru gadā, tad Sjameņa pārkrauj vairāk nekā astoņus Aināra Šlesera sapņus. Tieši ostas darbības pakalpojumi, loģistikas bizness, noliktavu pārvaldība, izplatīšana un komplektēšanas bizness nodrošina stabilu ekonomisku bāzi šādas teritorijas izaugsmei. Sjameņa ir vārti, pa kuriem Ķīnā nonāk importa produkcija, un tāpēc tā ir vieta, caur kuru var sākt izplatīt Ķīnā arī mūsu produkciju. Sjameņas piemērs vislabāk raksturo, ko Ķīnas reģionālās attīstības dokuments apzīmē ar jēdzienu piekrastes provinces. Piekrastes provinču stiprā puse ir starpniecības un transporta pakalpojumi. Tāpēc arī nav īpašu problēmu ar investīcijām piekrastes provincēs un ar to ekonomisko attīstību. Šeit viss notiek. Bagātība no starpniecības pārtop par bāzi izglītībai, jo uz vietas ir vajadzība pēc izglītotiem un Eiropas valodas protošiem darbiniekiem. Vēl viena no Fudzjaņas provinces lielākajam priekšrocībām - no Ķīnas piekrastes provincēm bija daudz vienkāršāk emigrēt, doties meklēt laimi un bagātību svešumā. Daudzi uz ASV vai citviet aizceļojušie kļuva bagāti, daļa no viņiem pēc tam atcerējās savu dzimto provinci, finansējot skolu un augstskolu izveidošanu, atbalstot talantīgākos jauniešus un ar savu bagātību palīdzot pārvarēt Ķīnas tehnoloģisko atpalicību. Izglītības infrastruktūra, kas Fudzjaņas provincē parādās jau no 19. gadsimta beigām, kļuva par vēl vienu attīstības motoru piekrastes pilsētām.