Režisors Dmitrijs Petrenko. Atgriešanās pie sevis
4.lapa
Pateicīgs Gruzdovam
Turpinot par dzīves izvēlēm: interesanti, vai Dmitrijs Petrenko kādreiz sapņojis būt par aktieri? «Nekad,» viņš apgalvo. Arī skolas gados, kad dejoja un spēlēja klavieres, nekad nepiedalījās teātra iestudējumos. Taču, iestājoties Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režijas mākslas maģistra programmā, kas bija apvienotais aktieru un režisoru kurss, to nācās darīt. Jo tāds bija kursa vadītāja Mihaila Gruzdova uzstādījums. «Es gribēju režisēt, nevis spēlēt. Atceros, ka pirmās etīdes rādīju, stāvot ar muguru pret skatītājiem. Man nepatika! Bet Mihails Gruzdovs man iemācīja, ka neviens no manis negaida, lai es būtu labs vai pareizs, no manis gaida dzīvu cilvēku, īstu reakciju, spēju domāt, redzēt, reaģēt. Un tas bija pirmais solis pretim tam, lai es vispār saprastu, ko nozīmē aktieris. Un par to viņam esmu ārkārtīgi pateicīgs,» saka režisors, piebilstot, ka viņš ir pateicīgs savam pedagogam arī par lomu izrādē Piemiņas diena Nacionālajā teātrī [2013], kas bija lieliska skola.