Režisors Dmitrijs Petrenko. Atgriešanās pie sevis

Joprojām arī aktieris

Dmitrijs Petrenko joprojām spēlē arī režisora Vladislava Nastavševa iestudētajā Daniila Harmsa lugā Vecene, kas 2012./2013. gada sezonā saņēma Spēlmaņu nakts nomināciju Gada izrāde. «Tas ir tik jocīgi, ka es joprojām esmu arī aktieris,» režisors atzīst, sakot, ka šī pieredze pilnībā izmainījusi sapratni par aktiera profesiju, un šodien viņam ir daudz lielāka empātija pret cilvēkiem, kuri ir uz skatuves. «Nesen Vlads bija atnācis uz šo izrādi, un mēs kopā spriedām, cik daudz kas mainījies, kopš to iestudējām, - Antai Aizupei jau ir divi bērni, mēs ar Kārli Krūmiņu jau esam režisori, Artuss Kaimiņš, kurš sākotnēji spēlēja titullomu, ir politikā. Bet mēs joprojām šo izrādi spēlējam un ļoti to mīlam,» saka Dmitrijs Petrenko. Viņš arī neslēpj, ka ikreiz, uz skatuves esot līdzās Arturam Krūzkopam un Kasparam Dumburam, kuri ir ļoti labi aktieri, viņam ir forša un reizē dīvaina sajūta. «Man tas joprojām neiet kopā, liekas nepelnīti, jo viņi ir vow!, bet es... taču neesmu aktieris. Turklāt zinu, cik daudzi raujas būt šajā profesijā, klauvē pie šīm durvīm, bet iekšā netiek. Tas arī ir stāsts par to, ka tas, par ko necīnies un no dzīves nepieprasi, bieži atnāk pats. Man galvā nedeg lampiņa, ka gribu būt uz skatuves, un varbūt tieši tāpēc dzīve man piespēlē šādas iespējas,» domā režisors.

Sākotnēji viņš arī nerāvās nokļūt un strādāt tieši Dailes teātrī, bet tagad režisoram tur ļoti patīk. «Man negribas uzreiz pēc mēģinājuma skriet prom no teātra, jo tā brīvības pakāpe un tā koleģialitāte, kas ir šeit, liek justies kā savā teātrī. Es jūtu arī to, ka Džilindžeram kā teātra mākslinieciskajam vadītājam ir sava vīzija, kāpēc es, Dmitrijs Petrenko, esmu Dailes teātrī. Paralēli viņš man dod absolūtu brīvību - izvēloties gan materiālu, gan aktierus, un šī sadarbība ir ļoti profesionāla,» stāsta rītvakar gaidāmās pirmizrādes režisors.

Dmitrijs Petrenko nekad nedomāja, ka kādreiz strādās Leļļu teātrī, bet dzīve piespēlēja arī šādu iespēju, un nu tur iestudēti jau divi pašam ļoti mīļi un personiski darbi - H. K. Andersena Neglītais pīlēns [2015] un A. Čehova Kaštanka [2017]. «Tas ir savādi, ka tās durvis, kurās nelaužamies, atveras pašas, un viss notiek. Tāpēc, skatoties uz jauniešiem, man gribas teikt: ir vērts apstāties, ieklausīties sevī un padomāt, vai ceļš, pa kuru eju, ir mans.»

***

Dmitrijs PETRENKO

• Režisors

• Dzimis: 1981. gada 1. maijā Rīgā

• Izglītība: Rīgas 53. vidusskola, bakalaura grāds komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē (2004), maģistra grāds socioloģijā (2006), Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režijas mākslas maģistra programma (pie kursa vadītāja Mihaila Gruzdova, 2012)

• Nozīmīgākie iestudējumi: LUV (Liepājas teātris), Kaštanka un Neglītais pīlēns (Latvijas Leļļu teātris), Brutāls un dēls, Koncerts, kura nebija un Visas viņas grāmatas (Dailes teātris), Pēdējais pionieris (Dirty Deal Teatro)

• Kā aktieris piedalījies vairākās izrādēs Tabakas fabrikā (Genesis XP, režisors Jurijs Djakonovs, 2011) un Nacionālajā teātrī (Vecene, režisors Vladislavs Nastavševs, 2012; Piemiņas diena, režisors Mihails Gruzdovs, 2013).