No rītdienas, 16. maija, Mākslas muzejā Rīgas birža apskatāma Mihaila Barišņikova kolekcijas izstāde Māksla man līdzās. Uz Rīgu atvesta gandrīz visa Rīgā dzimušā baletdejotāja mākslas darbu kolekcija, arī pats tās īpašnieks kopā ar dēlu ieradies uz tās atklāšanu, tomēr publikai un presei nebūs pieejams. «Tāda ir viņa vēlme, mēs to respektējam,» saka izstādes organizētāja – Laikmetīgās mākslas centra kim? pārstāve Zane Onckule.
«Kolekcija ir spilgts intelekta, kompetences un intuīcijas apliecinājums. Viena no būtiskākajām kolekcijas iezīmēm ir darbu stilistiskā dažādība: tajā pārstāvēts gan reālisms, gan impresionisms, gan arī vēlākie virzieni, piemēram, sirreālisms, kā arī daži teātra, scenogrāfijas un kostīmu mākslas darbi. Šobrīd kolekcijā, kas raksturojama kā eklektiska un personiska, ir vairāk nekā simts darbu, par kuru kopsaucēju uzskatāma kustība, balets,» stāsta Zane Onckule.
Barišņikova kolekcijas sākums meklējams 1975. gada ziemā Parīzē, kad viņš iemaldījies Proscenium galerijā. «Galerijas sienas greznoja Kristiāna Berāra, Žana Kokto, Leonoras Finī, Leona Baksta un citu slavenu autoru skices izrāžu kostīmiem un scenogrāfijai. Es zināju viņu vārdus no skolas laikiem un biju redzējis viņu darbu reprodukcijas, bet nekad – tik tuvu, un pieejamus iegādei. Es izgāju no galerijas, apreibis no sajūsmas, pasitis padusē Kokto Sergeja Djagiļeva portretu un Berāra skici Džordža Balancina Mocartiānai. Viesnīcā es tos izsaiņoju un noliku uz rakstāmgalda, jutos kā lepns tēvs. Šķiet, man pagāja nedēļas, skatoties uz šiem zīmējumiem un cenšoties aptvert faktu, ka tie patiešām pieder man. Tā sākās mana ilggadējā aizraušanās – es nesaukšu to par kolekcionēšanu, bet gan drīzāk par sekošanu impulsam piepildīt telpu sev apkārt ar attēliem, kuri ir saistīti ar deju un teātri, attēliem, kas uzbur pasauli, kurā es jūtos viskomfortablāk. Laikam ejot, es pievienoju darbus no Londonas, Ņujorkas, Berlīnes, Helsinkiem, Dienvidamerikas – no tām vietām, kur tobrīd atrados. Mākslas darbi man bija gluži kā pārnēsājami draugi. Tie tika sasaiņoti un izsaiņoti līdz ar katru nākamo dzīvesvietas adreses maiņu. Reizēm daži tā arī netika laukā no burbuļplēves, taču, ja vismaz ducis bija piekārti pie sienas vispārējai apbrīnošanai, es spēju atpūsties un justies kā mājās,» tā par savas kolekcijas tapšanu un izmantošanu raksta Mihails Barišņikovs.
Rīgā būs apskatāmi 105 darbi, pirmo reizi šī kolekcija apskatei bija izlikta 2012. gadā Ņujorkas galerijā ABA, bet 2013. gadā – Maskavas Puškina muzejā. Pēc tam Barišņikovs šo kolekciju uzdāvināja paša 2005. gadā dibinātajai organizācijai – Barišņikova Mākslas centram (BMC), kurā viņš darbojas kā mākslinieciskais vadītājs. 16. maijā pulksten 13 organizatori aicina uz tikšanos ar Barišņikova Mākslas centra direktori Džordžiānu Piketu Mākslas muzeja Rīgas birža konferenču zālē.
Interesanti, ka pirmo darbu Barišņikovs iegādājies tikai gadu pēc «neatgriešanās PSRS». Milzīga daļa kolekcijā esošo darbu, ko pats Barišņikovs dēvē par «sekošanu impulsam», kas vākta kopā bez «ģenerālās idejas», ir krievu emigrācijas pārstāvju radīti. Mākslinieka liktenis emigrācijā ir šīs izstādes visilgākā pēcgarša.
Mihails BARIŠŅIKOVS