Jaunajā Rīgas teātrī tapusī Māras Ķimeles izrāde Tēvs mudina domāt par lomām ģimenē un sieviešu emancipācijas ēnas pusi.
Augusta Strindberga 1887. gadā sarakstītā vienas ģimenes drāma Tēvs aktualitāti nav zaudējusi. Kaut sievietēm jau sen ir balsstiesības un citas iespējas būt vienlīdzīgām ar vīriešiem, sieviešu emancipācijas jautājums joprojām tiek cilāts, jo vismaz Latvijā par līdzīgu samaksu vienā amatā esošai sievietei un vīrietim runājam vēlamības izteiksmē. Tomēr esam arī sasnieguši otru galējību – kopš Strindberga laika tradicionālajā sievietes un vīrieša lomu izpratnē ir noticis apvērsums, lomu maiņa, kad sieviete pieņem stiprā dzimuma goda nosaukumu – «medī mamutus» un nes mājās ēdienu, kamēr tēvs ar bērnu pulciņu biksta pavardu. Strindberga izvērstais dzimumu karš par varu tāpat rod skanīgu atbalsi, jo katram savas kaislību divkaujas ir jāizcīna.
Tomēr zviedru dramaturga uzdotais jautājums par paternitāti, kas pastiprina laulāto konfliktu – Rotmistrā Lauras iesētā aizdomu sēkla par meitas Bertas īsto tēvu aug griezdamies, novedot vājprātā –, izrādes kontekstā izskatās pārāk nenopietns iemesls tik traģiskam galam. Laikā, kad tiek noteikti DNS paternitātes testi un dzimst slēptu donoru mēģenes bērni, ir ļoti grūti noticēt, ka tas varētu radīt šādas sekas. Ir grūti noticēt, raugoties uz Gundaru Āboliņu, kurš Rotmistra lomu piestaro ar labsirdību un omulību, ar siltu mīlestību pret sievu Lauru, kam apstākļu būvētais žogs, ķīviņu vīteņu apsegts, vienkārši patlaban izskatās maķenīt par augstu, lai «jūtas pārlēktu pāri». Sievai vājprāta ideju attīstot un finālam tuvojoties, Rotmistra līnija kļūst arvien teatrālāka, kam pieliek punktu ilustratīvā trakokrekla vilkšana – izskatījās, ka aktierim pašam grūti noticēt tam, ko spēlē. Šis teatrālisms (ko veicina arī par Vecomāti pārģērbtā Anda Stroda tipināšana pa spēles telpu) traucē, jaucot nost rūpīgi veidoto atmosfēru psiholoģiskā teātra tradīcijās.
Laura ir viens no labākajiem Sandras Zvīgules darbiem beidzamajās sezonās. Tas ir piedzīvojums un pārdzīvojums it kā vienā elpas vilcienā, virpuļot aktrisei līdzi pa šīs sievietes psiholoģijas, motivācijas un rīcības virāžām – kā viņā cīnās sievietes un mātes mīlestība, kā mēģina tuvoties vīram un spiesta atkāpties aizsargpozīcijās, kā sāp atskārsme, ka izmisīgā vēlēšanās pagriezt laiku atpakaļ nav iespējama. Laikam taču ticamības labad režisore 17 gadu vecajai Bertai atņēmusi dažus gadus – Jana Čivžele pārliecinoši spēlē Kestnera Punktiņas vecuma bērnu, kas rūdās vecāku attiecību vētrās.
Māras Ķimeles Tēvs rāda pasauli matriarhāta gaismā, kas, vēsturē raugoties, nozīmē, ka vīrietim nav tēva lomas, jo, kurš no daudzajiem potenciālajiem tas ir, vienkārši nav zināms. Strindbergs attīsta matriarhāta teoriju divkārt – Neida līnijā, jo vīrietis atsakās atzīt, ka tieši viņš ir ķēkšas Emmas gaidāmā bērna tēvs (izrādē Lienas Šmukstes grūtniece klusi cieš, kamēr Edgara Samīša Neids lenc nākamo – Ingas Alsiņas-Lasmanes Guvernanti), un, protams, Rotmistram saprātu laupošajās šaubās par iespējamo sievas krāpšanu, kurā radusies Berta. Pagļēvas marionetes, neizteiksmīgi bezmugurkaulnieki ir abi pārējie izrādes vīrieši – Gata Gāgas Mācītājs un Vara Piņķa Doktors. Te nu mēs kārtējoreiz redzam, kur noved sieviešu vara – vīrietis zaudē savu vīrišķību zem sievietes tupeles. Šajā ziņā Māras Ķimeles izrāde ir pat ļoti laikmetīga – pilna Latvija ar bezatbildīgiem sieviešu audzināšanas produktiem, kas nezina, kas ir tēvs šā vārda pilnajā, nevis tikai bioloģiskajā nozīmē.
