Mirklis skaistais, kārdinošais un bīstamais
Romāna Viktjuka izrāde Ferdinando Baltkrievijas mākslu festivāla Slavjanskij bazar Vitebskā teātra programmā noteikti bija pats neordinārākais notikums, kas arī noturēja līdzsvarā piedāvājuma svaru kausus starp izklaidi un kultūru. Jakuba Kolasa nacionālā akadēmiskā teātra zāle ir pilna un akreditēto žurnālistu brīvo vietu meklēšana līdzinās procesam, ko viedie senči dēvējuši par adatas atrašanu siena kaudzē. Vietu ierādītājas neklausīšana – viņa norāda uz otro balkonu, jo zālē pilnīgi noteikti vietas nebūšot – atmaksājas. Citi divas stundas un divdemit minūtes garo izrādi noskatās, stāvot kājās. Ir vērts!
Nopirkusi programmiņu, secinu, ka uz Vitebsku nav atvests oriģinālais sastāvs, kas spēlēja pirmizrādē 2009. gadā, taču jāviļas nav. Līdzās izcilajai Erai Ziganšinai baroneses Klotildes lomā, Romāna Viktjuka teātra aktrisei Olgai Oniščenko (Džezualda) Ferdinando lomā stājies Ļeva Dodina skolnieks un viņa teātra aktieris Dmitrijs Lugovkins, kā arī vēl viens Pēterburgas aktieris Sergejs Romanjuks (mācītājs Katelīno).
Noslēpumainā un pāragri mūžībā aizgājušā sicīlieša Anibāles Ručello lugas varoņu attiecības sapītas četrstūrī. Izputējušas un slīpētas neopoliešu sinjoras Klotildes namā valda drūma, pretrunīga, naida un vienlaikus dziļi slēptas pieķeršanās strāvota atmosfēra. Klotilde tēlo uz nāvi slimu, nejauku veceni, viņas vienīgie skatītāji un līdzspēlētāji ir tās nabadzīgā radiniece, vecmeita Džezualda un mācītājs, kurš katru dienu abas sievietes apciemo. Spēles noteikumi mainās, kad ierodas Ferdinando. Viņš uzdodas par Klotildes radinieku, savaldzina šos trīs un sazīmē jaunas attiecību līnijas, kas ļauj vaļu intrigām, atklāj rūpīgi glabātus pagātnes noslēpumus, un galu galā noved līdz liekā - mācītāja - slepkavībai. Izrāde veidota Viktjukam raksturīgajā rokrakstā, ar baletisku vieglumu, decentu runu un smalku kustību partitūru. Iestudējumam piemīt jutekliska, erotikas piestrāvota gaisotne. Tā ir provokatīva gadījumā, ja kādu vēl spēj satraukt vecākas dāmas kāre uz vīrieti, kurš varētu būt viņas mazdēls un šā grieķu dievam līdzīgā skaistuļa aprēķina diktētais neizvēlīgums attiecībā uz seksa partneriem, kas liek nesmādēt ne vecu sievu, ne vecu meitu, ne mācītāju. Nevar nejust Viktjuka gaišzilajai filozofijai piederīgo teoriju par īpašo saikni, kas spēj skart tikai vīriešus. Taču ne jau par mantkārību vai seksu vien ir runa – Viktjuks pēta mīlestības iracionālo būtību, kas plešas pāri dzimumu un seksuālās identitātes robežām. Mīlestība pieder citai pasaulei un ir kā nāves sejas otrs vaigs. Tādējādi Ferdinando Dmitrija Lugovkina pievilcīgajā sātana- kārdinātāja veidolā iemieso gan Erosu, gan Tanatosu. Lūk, viņš, Viktjuka teātra atslēgas figūra – jaunības, skaistuma un seksualitātes iemiesojums, lunkans kā pantera, ar atkailinātu torsu, ar meitenīgu nevainīga eņģeļa skatu un seksuālā enerģijā vibrējošu vīrišķību ar Donžuāna cienīgu pieredzes arsenālu. Viņa vijīgā, ložņājošā plastika, demonstrēta, lodājot pa Ivana Boiko dekorācijas - tumsā grimstoša metāla būra - sienām un pavedinoši vijoties ap stieni, vedina uz asociācijām par čūsku, kas pieglaimīgi ielien azotē un aprij dvēseli kā trusīti.
Ferdinando ir fascinējoša masku spēle, kurā tēlu hameleoniskā mainība it kā būtu vienas asinsgrupas noteikta un aktieri meistarīgi šo pārtapšanu nospēlē. Palīdz kostīmi – sievietes tīstās ento svārku kārtās, it kā slēpjot auguma aprises, tai pat laikā jaušamas alkas nomest šo kuplumu kā bruņas un ļauties kaislības šautrām. Līdz ar Ferdinando ierašanos, melnie tērpi tiek nomainīti ar baltiem, tostarp arī mācītāja talārs, sievietes atplaukst kā lilijas. Kostīmu māksliniece Irina Čeredņikova ugunīgo un grēcīgo kaisli ietērpj šķīstības krāsā, piešķirot tai dievišķu toni. Pat ja laimes mirklis ož pēc nāves un grēka, tas ir skaists un to baudījušie ir izredzēti – liek secināt Romāna Viktjuka Ferdinando.