«Dzīve ir avots, no kura mums izverd daudz skaidra prieka» – šie Rūdolfa Blaumaņa vārdi pilnībā attiecināmi uz Feliksa Deiča veikto «joku lugas četros cēlienos» No saldenās pudeles iestudējumu Valmieras teātrī. Zināms, ka no tā avota nāk ārā arī mazāk patīkamas parādības, bet tāda cilvēka daba ir, ka ļauj tām spoguļoties. Un kurš tad labāk latvieša karakteri zinās, kā Blaumanis?
«Te nu es beidzot pateikšu visu par latviešiem!», iestudējot No saldenās pudeles, draudējis Felikss Deičs, kura spēja lasīt Blaumani novērtēts ar interesantākā viņa darbu interpreta slavu. Tā materializējusies arī balvās – Ļaunā gara iestudējums saņēmis 1995./1996. gada sezonas Latvijas teātra gada balvu kategorijā Labākais latviešu literatūras iestudējums un pirmā Blaumaņa teātra festivāla galveno balvu; Trīnes grēki – 1997./1998. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvu kategorijā Labākais latviešu literatūras iestudējums; Aizbirušais avots – trešā Blaumaņa festivāla galveno balvu 2005. gadā.
Par to, ka luga rakstīta pirms vairāk nekā simt gadiem, liecina valoda un varbūt vēl vienīgi situācija ar piena seperatoru, no kura Taukšķis baidās tikpat ļoti kā no sievietēm, likdams intrigantam Krišam trumpi rokās. Zinātniski tehniskais progress pēdējo simt gadu laikā piedāvājis daudz inovāciju, bet itin labi var iztēloties kādu laikmetīgo «centerpūķi» no kā baidīties. Valodas jautājums pat atrunāts izrādes programmiņā, piedāvājot nelielu Blaumaņa tekstu skaidrojošo vārdnīcu. Viss cits, jo īpaši cilvēka daba, kādu izrāde to atklāj, ļauj kārtējo reizi nopūsties – nudien ir taču lietas, kas nenoveco un nemainās ne par matu. Bet tā ir vairāk priecīga nekā skumja nopūta, ja pašironija nav sasalusi lāstekās un nekrāc ziemas miegu alā. Tiesa, aktualitātes labad iejaukšanās Blaumaņa tekstā ir notikusi – kalpi Taukšķis un Krišs runā ar akcentu, pirmais ar lietuvieša, otrs – igauņa, tādējādi cilājot un paplašinot arī lugā minēto (leišu) viesstrādnieku tēmu.
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iecerētajā spēles laukumā uz Lielās zāles skatuves, ko no divām pusēm ieskauj skatītāji, līdzās senākus laikus pieredzējušai dēlīšu sienai un skapim, redzama arī jauna, siltināt nepabeigta siena, kas šo to saka par Ezerlauku saimniecību, bet izmantotie materiāli, par darbības laiku – tagadne, saprotams. Runā arī citas detaļas - šauri finiera skapīši strādniekiem, kombinezoni ar teātra sponsora Valmieras piens logo, kovbojcepure ar jenotsuņa asti, lakatiņš ar miroņgalvu apdruku, ādas jaka, dažādi džinseņu modeļi, kas labi raksturo valkātāju, proti, stilu un rocību, un nosaka piederību tai vai citai sabiedrības grupai – rūpīgs kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones darbs. Par kostīmiem varētu izrakstīties gari un plaši – tik daiļrunīgi tie ir tēlu raksturu atklāsmē. Runā arī tāds sīkums kā strādnieku skapīšu iekšskats - no erotiskā žurnāla ņemtām sieviešu kailfoto bildēm nolīmētas sienas Krišam, svētbildītes Taukšķim (no katoliskas valsts cēlies, «svēts kā svece baznīcā»!), instrumentu kastes Oskara Morozova Pičukam. Darbības vietu labi raksturo arī skats ar Ģirta Rāviņa Rindēna sabristajām kurpēm (lugā viņš atgriežas pēc aizmirstās pātagas, nevis, lai pārautu zābakus).
Ja Krišs nav latvietis, izrādē izpaliek tēma par sliņķiem, buntavniekiem un intrigantiem no pašu vidus, taču nacionālo īpatnību un vispārcilvēcisku iezīmju netrūkst un plašākas kopsakarības ar laiku un sabiedrību velkas pat ļoti labi. Protams, ka māja bez saimnieka, ko pūlas vadīt sievietes, ļauj aizdomāties par sievietēm, kas, salīdzinot ar Blaumaņa laiku, dzimumu līdztiesības jautājumā piedzīvojušas milzīgu progresu un var vadīt vīriešu atbildībai pierakstītās un piederīgās institūcijas. Ļauj arī atcerēties par to līdztiesību, kas padomju laikā sievieti apsēdināja uz traktora un deva tai ķelli rokā, padarot «daiļo dzimumu» par savdabīgu sadzīves kombainu, kas vienlīdz labi spēj kā spiest sulu, tā smalcināt, respektīvi - kā vīriešu, tā sieviešu darbus. Par šāda kombaina piemēru var uzlūkot Daces Eversas izcili meistarīgi nospēlēto Lavīzi. Vērot, kā no kūniņas, tas ir – no vīrišķveidīga blonda radījuma biksēs, kepkā, ar tuteni rokās un mužika manierēm (Blaumanis pats licis Lavīzei par sevi runāt vīrieša dzimtē), izšķiļas taurenis – maskētā, precību idejas atmodinātā sievišķība, ir ... Lai to raksturotu, pēkšņi visi vārdi šķiet neadekvāti plakani vai banāli. Tas vienkārši ir jāredz – kā spēlē acis, vaibsti, pat mugura, un ātrums, ar kādu tas notiek, jāmēra ar sekundes simtdaļām kā bobslejā.
Blaumaņa migrējošais tēls – neizlēmīgais, kautrīgais vīrietis, kam neizsakāmas grūtības sagādā saliktu pakārtotu teikumu pār lūpām laist, šajā lugā Mārtiņa personā, Aigara Apiņa precīzā tēlojumā, raisa asociācijas ar tā saucamo vidējo latvieti. Varbūt ne gluži to šķautni – lai tiktu uz augšu, ir jāvelk, toties lejā gan iet kā pa sviestu, bet to, kas liek septiņas reizes mērīt, pirms griezt, un reizēm lineālu vai šķēres pazaudēt, gan. Viņa uzcerēto Mariju spēlē Māra Mennika, reizē aizkustinoši un smieklīgi atklājot iemīlējušās un nepieredzējušās meitenes psiholoģiju. Taču šī pāra dabošanās stāsts tomēr palika aiz Mārtiņa Liepas brīžiem pārspēlētā Kriša, Māra Bezmera ļoti ļoti smieklīgās dievgosniņas Taukšķa un abu māsu – Daces Eversas Lavīzes, pēdējos ziedos plaukušās gundegas, un pārziedēt sākušās, bet vēl košās vijolītes – Baibas Valantes Ievas precību plāniem. Iespējams, traucēja abu aktieru vizuālā nesaderība, un jūtu dzirksteļu klusajai sprakšķēšanai pietrūka kaut kā ļoti svarīga.
No pāra, kas jau dabūjies, un kam Felikss Deičs piešķīris latgaļu idenitāti ar tai raksturīgo, viegli uzliesmojošo temperamentu, spilgtāka bija Ilzes Lieckalniņas Auce. Lai arī vietām viņas spēlē jautās rādīšana, pietrūka organikas, lamzacīgās greizsirža Pičuka sievas tēlā savietota gan pašapzinība un kautrība, gan labsirdība un latgalietes špetnums.
Izrādē ieviests lugai nepiederīgs tēls, kas izrādē iederas it labi. Tā ir Rutas Birgeres Vecāmāte, kas plēš skaliņus, mazrunīgi, bet dzīvi sekojot līdzi notiekošajam un reālistiskajiem «mūslaiku dzīves skatiem divos cēlienos» pievienojot simbolisku slodzi. Laikam jau vispirms apaļās Blaumaņa acenes uzvedināja uz domu, ka viņa varētu būt No saldenās pudeles autora dvēsele, to mūžīgo, pārlaicīgo vērtību, ko glabā Blaumaņa dramaturģija, metafora, kas, laikam ejot, iegūst arvien jaunu skanējumu. Deiča Saldenā pudele skan dzidriem smiekliem, ar iejūtīgu, asprātīgu, drusku dzēlīgu attieksmi un atstāj tiešām saldu pēcgaršu.